Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Sensenos laikos, kad saslimstība ar Ķīnas vīrusu bija divreiz zemāka nekā tagad, tas ir, 9. oktobrī, dalījos savos secinājumos, kāpēc oficiālie mūsu veselības sargi pienācīgi necīnās pret Ķīnas vīrusu. Nu pienācis laiks toreiz pausto papildināt un precīzēt. Lielākais paldies par to Inārai Randerei, kas pievērsa uzmanību nesenai Ugas Dumpja intervijai “Tvnetā”.

Izlasīju. Lielum lielai daļai var piekrist. Tiesa, pašā sākumā ironisku smaidu izvilināja, ka 21. oktobrī iespiestā intervijā Dumpis uzsveŗ — maskas esot uz noteiktu laiku. Jo 23. oktobrī valdība izlēma, ka uz nenoteiktu. Jāatzīst, klusu prieku viesa, ka galvenais infektologs atkārto, ko esmu teicis mēnešiem. Vispirms, ka saimniecību posta nevis ierobežojumi cīņā pret Ķīnas vīrusu, bet pati sērga un pārāk vāja cīņa pret to:

Svarīgākais ir saprast, ka Covid-19 epidēmijas ierobežošana nodrošina ekonomisku attīstību. Pasaules valstīs, kur epidēmija tiek kontrolēta, iet labāk. Ir šie uzskati, ka par daudz te kaut ko aizver. Ja kaut ko atvērs vaļā, tas nekādā veidā to labklājību neveicinās.

Otrkārt un svarīgāk, kas darāms, lai tiktu vaļā no Ķīnas vīrusa:

Valstis, kuras sekmīgi, pilnībā tiek galā ar epidēmiju, – bloķē robežas. Nevar pilnīgi bloķēt, bet praktiski ierobežo cilvēku kustību pāri robežām. Un, ja cilvēki ierodas, tad viņi tiek ievietoti pašizolācijā, ievērojot stingrus noteikumus. Runa ir par Jaunzēlandi, Austrāliju, Taivānu, Dienvidkoreju, lielā mērā arī par Japānu. Tātad praktiski pārtrauc kustību pār robežām. Un tas strādā... Ir jāsaprot, ka neviens īsti netiek galā ar šo problēmu, izņemot tos, kas slēdz robežas, vai Ķīnu, kas slēdz pilsētas.

Un te sekoja baisākais. Jo nule citētam ir turpinājums:

Eiropas Savienībā savukārt ir tāds politisks lēmums, ka robežas noslēgt nevar. Līdz ar to infekcijas likvidēšana nav iespējama.

Vai sapratāt?! Nav tā, ka oficiālie mūsu veselības sargi (ne Dumpis vien, jo minētais nav nekāda slepenzinātne un notiek informācijas aprite) dara aplamības tāpēc, ka neizprot, kas un kāpēc jādara, lai uzveiktu sērgu. Nē, Viņķele, Kariņš, Dumpis un citi saprot gan, kas darāms — un tīši atteikušies to darīt.

Jo viņu ieskatā 250 saslimušo dienā, vairāk nekā 100 slimnīcā, desmitiem un arvien vairāk rolandu tjarvju un lieņu liepu ir tikai pieļaujamas neērtības, salīdzinot ar šausmām, kādas būtu nonākšana jaunā normālā stāvoklī: brīva iekšzemes dzīve bez sērgas un bez ierobežojumiem, ko sargā vīrusa ievazāšanai slēgtas robežas. Jo viņiem cilvēku veselība un dzīvība ir pieņemama maksa par kalpošanu atvērtu robežu ideoloģijai. Un tas ir baisākais.

Izmantojot pirmā daļā minēto iedalījumu muļķos, līberāļos un gļēvuļos, pēc Dumpja intervijas jāsecina, ka oficiālo mūsu veselības sargu rīcība vairāk balstās līberālismā nekā muļķībā. Bet ko darīt mums, kam tas viss jācieš? Tā kā pienācīgas rīcības trūkuma pamatā nav nezināšana, nav jēgas skaidrot, kas un kāpēc darāms — viņi to zina. Tā kā rīcības pamatā ir nevis epidēmioloģiski, bet polītiski apsvērumi, epidēmioloģiski postošas rīcības maiņai nepieciešams polītisks spiediens. Labāk negaidīt, kad par to parūpēsies sērga.

Pārpublicēts no ritvars.wordpress.com

Novērtē šo rakstu:

78
17