Iesaki rakstu:

Kāpēc ar čiku beidzās Einara Repšes darbošanās 2010. gadā dibinātajā Mākslīgā intelekta fondā, ko viņš intervijā nozarei.lv 2011. gada decembrī vēl sauca par savu "mūža projektu" un stāstīja par tā darbību pēc pieciem gadiem? Vai tiešām atlika tikai Valērijam Belokoņam samazināt finansējumu, kura lauvas tiesu Repše izmantoja pats savām vajadzībām, lai kārtējais viņa "mūža projekts" faktiski izbeigtos jau 2013. gada sākumā? Par to - šis Pietiek ekskluzīvi publicētais fragments no nule iznākušās grāmatas Grābeklis.

Lūk, kā lielos mākslīgā intelekta pētīšanas plānus un to praktisko izpildījumu atceras viens no bijušajiem fonda darbiniekiem, Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes asociētais profesors, Dr. dat. Jānis Zuters:

- Kā jūs nokļuvāt Mākslīgā intelekta fondā?

- 2011.gadā parādījās Mākslīgā intelekta fonda aktivitātes. Bija organizētas dažādas lekcijas par interesantām tēmām, kas robežojās gan ar inženierisko, gan, iespējams, filozofisko pusi. Tad bija tāds aicinājums veidot komandu, kas ar zinātniskām un pētnieciskām lietām darbojās. Tā kā es ar to nodarbojos, cik nu vispār ar to var nodarboties, jo Latvijā zinātne ir ekskluzīva lieta...

Tipiski ir tā – valsts par zinātni nemaksā, bet maksā par mācīšanu. Ja grib daudz maz labi dzīvot, tad paņem lielo pedagoģiskā darba slodzi un zinātne, ir hobijs, otrs variants – cilvēks ir īsts zinātnes fans, trešais variants ir ESF projekti, no kuriem zinātne tiešā veidā nāk. Lai dabūtu projektus, ir jābūt augsta līmeņa zinātniekam, bet šo statusu var iegūt, esot projektos, kas ir apburtais loks. Šis ir viens tāds variants, es to arī tā uztvēru…

Es pirmo reizi redzēju, ka privāta nauda ir gatava ieguldīt - kaut arī tas nav daudz, bet ieguldīt zinātnē. Tematika, pie kā tika solīts strādāt, absolūti atbilda manam profilam. Diezgan precīzi tas, kas man patīk un atbilst manām zinātniskajām interesēm. Tas darbs, kur es sāku darboties, vēl pamainīja manu izpētes virzienu, tās iestrādes, ko es ieguvu, vēl joprojām izmantoju.

- Un tas būtu?

- Ir runa par mašīnmācīšanos, kontroles optimizācijas algoritmu. Tādā praktiskā nozīmē šie algoritmi būtu iebūvēti robotā, kas orientējas telpā, kas meklē optimālo ceļu telpā.

- Tas ir kas līdzīgs gudrajiem putekļu sūcējiem?

- Kaut kādā ziņā. Algoritmi ir tās kategorijas. Bet vienmēr ir jautājums, kurā "plauktiņā" notiek pētniecība. Vai notiek, lai uzbūvētu bleķa gabalu, kas reāli strādā, vai tas notiek metodoloģiju, algoritmu līmenī, kurus pēc tam izmantojot, var uzbūvēt kaut ko tādu. Šeit ir vairāk runa nevis par robota būvēšanu, bet algoritma būvēšanu, par eksperimentiem ar algoritmiem. Universāla mākslīgā intelekta aģenta būvēšana. Tas bija mērķis, ar ko tas sākās. Pētījumi ar to sākās.

- Jūs pats Repšes kungs uzaicināja?

- Jā. Sākums bija tāds, ka tika organizētas lekcijas, uz dažām biju, uz dažām ne. Tad bija studentiem konkurss par interesantām tēmām, bija kaut kāda apbalvošana. Saprotu, ka tajā brīdī arī to nelielo cilvēku komandu vāca, lai kaut ko tādu darītu. Repšes kungam bija savas idejas, literatūru jau viņš bija izpētījis, viņam bija savas zinātniskās intereses, zinātniskās ambīcijas. Tā pamatdoma bija vākt komandu, lai tajā virzienā strādātu. Tas notika ar mūsu universitātes doktorantūras galu, lielajām personībām tajā galā. Bet tad, kad sāka meklēt kādu, kas darbojas komandā, tad ieteica mani, jo es nodarbojos ar tādām lietām.

- Un ko pats Repše tur darīja?

- Šeit ir vairāki momenti. Ir metodoloģiskais, idejiskais līmenis, programmētāju līmenis. Doma bija būvēt mākslīgu neironu tīklu, tādu mehānismu. Bija programmētāji, kas to realizēja, Einars Repše veidoja kopējo koncepciju, bet arī bija lietas, kur viņš eksperimentējot arī programmēja. Ne tajās modernākajās programmēšanas valodās, bet arī programmēšanā viņš piedalījās. Bija, kur viņš izteica idejas, un tad programmētājs eksperimentēja ar šīm idejām. Tika pētītas dažādas lekcijas, bija arī tāds izglītojošais darbs.

- Kur notika visa šī darbošanās?

- Es personīgi darbojos diezgan neatkarīgi. Man bija iespēja darīt savas lietas, bīdīt savu tēmu. Pa dažām nedēļām reizi es tādu semināru sarīkoju un izstāstīju, ko es esmu uzzinājis, ko es esmu eksperimentos sajutis. Semināros citi, kas tur darbojās, arī uzstājās, stāstīja, ko ir darījuši. Sākumā mums bija telpas Ogrē, vēlāk tās telpas sagāja kopā tur, kur tagad ir Latvijas attīstībai.

- Jūs vairāk darbojāties individuāli, bet pārējie vairāk komandā?

- Pārējie bija vairāk uz vietas.

- Kas bija tie citi?

- Arī no Universitātes.

- Cik ilgi jūs darbojāties?

- Līdz 2013.gada janvārim. Tad acīmredzot finansējums beidzās. Visādi faktori var būt. Pa to laiku, kamēr es tur biju, es nopublicēju vienu rakstu vienā konferencē. Bet tās iestrādnes, ko es tajā laikā iesāku, tās es turpinu izmantot. Savā ziņā savtīgi. Tā iespēja, kas tur tika dota, tā bija pietiekoši liela iespēja attīstīt un izdarīt lietas savu vietējo tehnoloģiju būvēšana, lai varētu eksperimentēt tālāk, ko es citādi nebūtu darījis. Nebūtu veltījis tam laiku. Tā tiešām bija iespēja to izdarīt.

Pirms vairāk nekā gada tas beidzās. Tās iestrādes, kas bija sataisītas, joprojām seko uz tām iestrādēm, kas tika sataisītas tajā laikā. Es tikko biju uz konferenci, kur nopublicēju vēl vienu rakstu. Mums bija vienošanās ar Einaru Repši, ka arī šim rakstam es ielikšu atsauci uz Mākslīgā intelekta fonda atbalstu. Manā gadījumā tie bija divi zinātniski raksti, kas tika veidoti.

Ja runā par to, ar ko bizness atšķiras no zinātnes, kad tas ir vairāk process, tad tas ir vairāk rezultāts. Var saprast, ka biznesa cilvēks grib to naudu dabūt taustāmā rezultātā ātrāk. Iespējams, ja būtu kaut kāds skraidošs robots pa grīdu, tas būtu citādāk. Kas to zina, kāpēc tas viss noplaka. Iespējams, ka gribēja ātrāk sagaidīt taustāmu un spilgtāku rezultātu. Kaut gan zinātnē ir grūti prognozēt kaut ko ātrāku. Ja runājam par pētniecisko pieredzi un tās samērojamību ar ambīcijām un pieejamo laiku un budžetu, kas mums nebija grandiozs…

Ja paskatāmies uz līdzīgiem projektiem ārzemēs, Amerikā, tur ir miljonu budžets. Var saprast, ka privāti finansēt zinātni tāpat kā nodarboties ar zinātni ir ekskluzīvi. Iespējams, ka tad, ja ātri nav kaut kas spīdīgs, tad noplok interese ar to nodarboties. Es pieļauju, ka tā arī varētu būt. Iespējams, ka arī politiskās lietas…

- Bet lielais mērķis bija konkrētu produktu radīt?

- Nē, tāda mērķa nebija. Produkts - tas jau būtu pārāk konkrēti, bet datora sistēmu gan – universālu, apmācošu datora sistēmu. Pašapmācošu – sistēmu, kas noteiktā vidē darbojas. Tas var būt robots, kas staigā pa grīdu, tā var būt interneta vide, kur tiek radīta iespēja automātiski savilkt datus un tādā veidā kļūt gudrākam. Ārējo iedarbību rezultātā sistēma pati kļūst gudrāka un spēj izdarīt lietas. Vai tā būtu orientēšanās telpā vai prognozēšana. Tas būtu kaut kas cits.

Mans virziens, ko es joprojām daru, lielā mērā pateicoties tam grūdienam, kas tajā laikā bija, - tā ir programmējama aģenta orientēšanās telpā, optimālās trajektorijas atrašana. Aģents eksperimentāli iet pa režģīti kā pa šaha laukumu, tur ir noteikta grūtības pakāpe pāriet no viena lauciņa uz otru, un ir jāatrod vieglākais ceļš pareizajā trajektorijā. Robots iet vairākas reizes cauri un uzkrāj informāciju, un beigās pasaka, ka vislabākais veids ir iet šādā veidā.

- Ko citi tur darīja?

- Citiem bija citas pieejas. Es darbojos samērā neatkarīgi. Tur bija dažādi varianti. Kaut kāds universāls apmācošs neironu tīkls, kas mēģina atbildēt uz ienākošiem signāliem un saprast, kad tie atkārtojas, un noteiktā veidā reaģēt. Vēl ir tāds jēdziens kā mākslīgā dzīvība. Uztaisa datora sistēmu, kurā pašā iekšā kaut kādi objekti vairojas un simulē noteiktā līmenī un variantā dzīvo dabu. Tas bija tas, kā mēģināja strādāt programmētāji, kas tur bija iesaistīti. Šādu sistēmu projektēt.

Tie mērķi bija lieli, un tur vajag daudz lielāku ieguldījumu, lai kaut ko lielu atklātu. Tad jau visa pasaule visu laiku atklātu kaut ko tādu. Ar zinātni tā ir, ka ir grūti prognozētā laikā izdarīt to, ko gribas. Divi mani bijušie studenti bija tur iekšā. Viens ir aizgājis zinātnes ceļu, domāju, ka viņam pārskatāmā nākotnē būs doktora grāds. Viņš arī pats piedalās mācību procesā un vada studentu darbus, tā tēma ir vēl no turienes, tā ka tā interese joprojām ir.

Otrs students, kas tur piedalījās, ir vairāk praktiski orientēts. Tāds traks programmētājs, izcils programmētājs, noteikti ieguva lielu pieredzi kā programmētājs, viņam nav zinātniska virziena domāšanas, bet viņš darbojas firmā, kas nodarbojas ne zinātniski, bet praktiski ar mašīnmācīšanās lietām. Viņam šis projekts noteikti deva lielu pieredzi. Atstāja pozitīvu iespaidu.

Tas, ko varētu kritizēt šajā pasākumā, varbūt tas, ka tas beidzās tā - tikš! - priekš manis un kolēģiem. Iespējams, ka šo lietu nesabalansētība… Iespējas, ambīcijas, pieredze – šī visa neņemšana vērā. Plāni bija vislabākie. Varbūt reālo iespēju sabalansēšana ar realitāti – bet tā tas laikam ir daudz kur.

- Sākumā Repše pats aktīvi iesaistījās, bet tad viņam interese noplaka?

- Nē, viņš bija līdz pašam pagājušā gada janvārim, līdz kuram man bija sadarbība. Viņš darbojās aktīvi, es pat vienā mirklī redzēju ka bija uz ekrāna eksperiments, kur strādāja eksperimentāla programma. Bet šādam pasākumam arī finansējums ir jādabū. Acīmredzot mūsu rezultāti nepārliecināja to, kas ir gatavs finansēt.

- Jūs runājat par finansējumu. Kādiem pasākumiem šādā projektā ir nepieciešami līdzekļi. Algām, kam vēl?

- Algas noteikti ir lielākā daļa. Bet tur bija arī ļoti labi datori, programmētāji strādāja uz ļoti laba datora, par kādiem varam sapņot. Tas nav nekas ekskluzīvs, bet no galda datoriem - tiešām augsta līmeņa. Vairāki labi datori, ar kuriem ir ērti strādāt. Vēl telpu īrei.

- Vai labi maksāja?

- Atbilstoši. Es par sevi var pateikt. Man nav nekādi noslēpumi. Es biju tur uz daļēju slodzi, sākumā, kad mani pieņēma, man bija 600 lati uz papīra, vēlāk apmēram mūsu sadarbības pusē pacēla uz 700. Bija lietas, kuras es izdarīju, man šķiet, ka labi.

- Kā tika pamatots tas, ka jūs beidzat šo darbošanos?

- Tieši tā, ka finansējuma nav. Ka investors nav gatavs ieguldīt naudu. Acīmredzot finansējuma devējam gribas kaut kādu spilgtāku rezultātu iegūt. Tam bija gan objektīvi, gan subjektīvi iemesli.

- Un tad Repše pievērsās Latvijas attīstībai?

- Kādu laiku fonds un biedrība darbojās paralēli, bet Repše līdz pat pēdējam brīdim aktīvi darbojās fondā. Es pats redzēju. Paralēli jau notika Latvijas attīstībai darbība. Tas jau netika slēpts, tas tika publiski izziņots.

- Vai baņķieris Valērijs Belokoņs arī pie jums ieradās kādreiz?

- Bija doma, ka mēs atskaitāmies par iepriekšējo gadu. Tā ir normāla lieta. Bija doma, ka varētu to izdarīt, bet beigās tas tā arī nesanāca. Acīmredzot tik tālu netika. Bija doma, ka varētu tikties, bet tik tālu nesanāca. Manā zinātniskajā darbībā šis projekts bija labs grūdiens attīstības virzienā, tēmas pozicionēšanas virzienā. Protams, žēl, ka nav šādas iespējas, bet dzīve ir dzīve, esmu priecīgs, ka savā darbībā varu joprojām izmantot tās iestrādes.

- Kāpēc jums neizdevās radīt to datoru sistēmu?

- Es strādāju pietiekami autonomi. Pārējie darbojās vairāk kopīgi. Laiks par īsu un pieredzes trūkums pētniecībā. Arī amatnieciskas pieredzes. Pētniecībā viena lieta ir izvirzīt lielas idejas, bet otra - metodoloģiski, taktiski izdomāt ceļu, kā šīs lietas dabūt. Iespējams, ka vajadzētu vēl kādu jau ar lielāku pieredzi pētniecībā, lai tas viss notiktu labāk.

- Vai sākumā tika definēts mērķis, ko mēs vēlamies sasniegt?

- Tas mērķis bija vairāk zinātnisks, tāds konceptuāls, nevis gatavu produktu līmenī, bet zinātniskas intereses līmenī. Tai sistēmai ir jāvar pašai sava iekšējā struktūra uzlabot tā, lai tā sistēma jau sāktu orientēties. Mērķis bija pārāk vispārīgs...

Ko mums šī intervija lielos vilcienos atklāj? Lai cik diplomātisks un solīds arī nebūtu Jānis Zuters, tā skaidri pasaka: pirmkārt, būtu bijis labi, ja mākslīgā intelekta pētīšanu būtu organizējis kāds praktiskāk noskaņots cilvēks, nevis tikai mākoņu stūmējs, - kazi, tad arī būtu izdevies pētniecību pavilkt ilgāk. Un, otrkārt, mūsu varonis vēlreiz skaidri parādās kā cilvēks, kurš ir gatavs strādāt tikai un vienīgi par naudu, - tikko tā ir cauri, tā pazūd arī Einars Repše.

Kā tas izskatās reālajā dzīvē? Ļoti vienkārši - 2011. gadā Baltic International Bank fondam ziedo 140 000 latu, tās saimnieks Valērijs Belokoņs - vēl 10 000 latu. No šīs naudas 81 959 lati tiek samaksāti algās, un fondam šai laikā saskaņā ar tā gada pārskatu ir tikai viens darbinieks - uzminiet nu, kurš tas ir.

2012. gadā Baltic International Bank fondam ziedo "tikai" 96 tūkstošus latu. no kuriem gada beigās neiztērēti paliek 27 255 lati, algās gan tiek izmaksāti 90 379 lati, taču darbinieki jau ir seši, un, lai gan citiem tiek maksāts tikai pa sešiem - septiņiem simtiem mēnesī, mūsu varoņa daļa jau ir manāmi liesāka.

Savukārt 2013. gadā jau no trim ziedotājiem (līdz ar banku arī Ulda Mierkalna uzņēmuma Pata AB un reklāmas kampaņu veidotāja Ainara Ščipčinska) jau tiek saņemti vairs tikai nedaudz vairāk kā 24 tūkstoši latu, - skaidrs, ka pēc Einara Repšes nesātības mērogiem ne par kādu "mūža projektu" turpināšanu vairs nevar būt ne runas...