Iesaki rakstu:

Jaunais Ministru kabinets pie varas vēl nav pabijis pat simt dienas, taču jau pirmajā nozīmīgajā lēmumā par valsts budžetu apliecina: skaistā retorika par "ekonomikas transformāciju", "atbalstu zinātnei" un "iedzīvotāju dzīves uzlabošanu" ir tikai frāzes ar apšaubāmu segumu. Tās slēpj nepatīkamo atziņu: šis ir stagnācijas budžets. Jo valstī viss paliks pa vecam.

Valdības sagatavotais budžets nostiprinās sabiedrībā jau tā valdošo pārliecību, ka pārmaiņas nav iespējamas. Latvijas iedzīvotāji kopš Covid-19 uzliesmojuma dzīvo pastāvīgā krīzes režīmā; šādas ikdienas trauksmes normalizācija gluži loģiski izraisa nomāktību un apātisku nākotnes redzējumu. Šī bezcerība spēcīgi kontrastē ar izjūtu, ka ārpusē pārmaiņas tomēr notiek un ka "citur zāle ir zaļāka" nav tikai bērnišķīga iedoma. Igaunijā skolotāju algas sasniedz pat 3000 eiro. Lietuvas galvaspilsēta Viļņa, valdības nekavēta, ir jūtami attīstījusi gan vides infrastruktūru, gan ekonomiku.

Tikmēr mēs joprojām braucam pasažieru vagonos, kādos pārvietojās mūsu vecāki savā bērnībā, jo jauno elektrovilcienu ieviešana tiek nemitīgi atlikta. Kaimiņos moderni vilcieni kursē jau desmito gadu. Tagadējais Ministru kabinets pat nav gatavs atbalstīt finansējuma (divi miljoni eiro) piešķiršanu jaundzimušo pūriņam, kas īpaši labvēlīgi ietekmētu zemo ienākumu ģimenes, kurām lielākais atbalsts nepieciešams tieši pirmajos mēnešos pēc bērna piedzimšanas.

Šāds mazs žests būtu signāls sabiedrībai, ka politiskā līmenī par cilvēkiem nav aizmirsts un ka Latviju gaida cerīgs attīstības stāsts. Tomēr šādu praktisku soli nav gatavas aizstāvēt pat tās koalīcijas partijas, kuras citkārt skaļi klaigā par ģimenes vērtībām. Budžeta skaitļi rāda, ka turpinās vecais naratīvs – virspusē nogludināts, bet saturiski fragmentēts, nepārliecinošs un bezcerību vairojošs.

Vai naudas tiešām nepietiek?

Latvijas politikas problēma ir tā, ka neskaidro prioritāšu dēļ reti kura joma tiek finansēta atbilstoši vajadzībām. Tomēr par valsts aktuālo finansiālo situāciju ir svarīgi ieviest skaidrību, lai kritiski izvērtētu katru apgalvojumu par naudas trūkumu.

Negaidīti lielie PVN ieņēmumi jau šobrīd ir ļāvuši sasniegt valdības strukturālās bilances mērķi trīs gadu periodam. Tas nozīmē, ka vismaz potenciāli jaunām investīcijām ir pieejams daudz vairāk līdzekļu, nekā sākotnēji plānots. Tomēr zīmīgi, ka valdība nav lēmusi par labu fiskālās telpas pilnvērtīgai izmantošanai.

Kā tas secināms? Vēl oktobrī valdība, skatot makroekonomikas prognozes 2023. gadam, bija gatava pieciest strukturālo deficītu 1,3% apmērā. Divus mēnešus vēlāk, par spīti augstajiem PVN ieņēmumiem, tolerances līmenis kritās: jaunais mērķrādītājs nu ir vairs tikai –0,5%, kas ļauj labāk izskatīties kredītreitinga aģentūru acīs.

Šos ietaupītos 340 miljonus eiro bija iespējams mobilizēt akūtām sociālām vajadzībām. Manā skatījumā, fiskālā telpa varēja būt vēl lielāka – piemēram, Igaunijas strukturālais deficīts šogad būs 2,6%. Ja Latvija lemtu līdzīgi, tās fiskālā telpa palielinātos pat par 900 miljoniem.

Valdības lēmumi ir pretrunā ar tās izteikumiem par nepieciešamību taupīt, lai krīzes laikā varētu tērēt. Es teiktu, ka patlaban mēs atrodamies krīzes viduspunktā un valsts samērā zemais parāda līmenis paver lielāku brīvību, nekā šobrīd esam gatavi likt lietā. Diemžēl valdības politiskais instinkts ir rūpēties par skaitļiem, nevis cilvēkiem.

Katrs šobrīd neiztērētais eiro atspoguļosies noteiktās sociālās izmaksās, kas nākotnē tik tiešām apdraudēs valsts fiskālo ilgtspēju. Grūti atrast labāku šī argumenta ilustrāciju par nule piešķirto finansējumu onkoloģijas plāna izpildei. Veselības ministrija pieprasīja 98 miljonus eiro un saņēma 30 miljonus. Trūkstošais finansējums neizbēgami nozīmēs mazākas iespējas nodrošināt pacientu aprūpi un ārstniecību.

Tātad cilvēki būs slimāki nekā tad, ja finansējums būtu adekvāts, saruks viņu darbaspējas un potenciālais devums tautsaimniecībai, kas izpaudīsies ne tikai mazākos nodokļu ieņēmumos, bet arī lielākos publiskā sektora izdevumos nākotnē. Valdība nez kāpēc svēti tic, ka fiskālo ilgtspēju nosaka pareizie skaitļi "Excel" tabulā. Lai gan patiesībā to nosaka valsts iedzīvotāji un viņu faktiskās iespējas dzīvot pilnvērtīgu un laimīgu dzīvi.

Politiskā, nevis fiskālā disciplīna

Jautāt, kāpēc valdība noteiktiem pasākumiem nepiešķīra visu vajadzīgo summu, ir kā skriet ar galvu sienā. Jo budžeta veidošanu Latvijā nenosaka ne fiskālā, bet politiskā disciplīna. Un tas nozīmē – ja labi grib, tad iespējams ir jebkas. To apliecina piešķirtie resursi iekšējai un ārējai drošībai, kas būtībā ir vienīgās nozares, kur netiks taupīts. Tas, protams, ir apsveicami un parāda, ka budžeta naratīvu var veidot dažādi.

Ja prioritārās vajadzības izrādās finansiāli pārmēru ietilpīgas, pastāv iespēja tās pasludināt "ārpus likuma" jeb ārpus fiskālās telpas. Citiem vārdiem, var noteikt, ka fiskālās disciplīnas apsvērumi uz tām neattiecas. Tas šķiet gluži vai maģiski, taču šāda pieeja ļauj investēt atbilstoši vajadzībām, nevis balstoties uz daudzu politiķu iztēlotiem "ekonomikas likumiem", un varam tikai sapņot, kā izskatītos budžets, ja šī attieksme raksturotu ikkatru pozīciju.

Pieļauju, ka šādā gadījumā Latvijas jaunuzņēmumu nozarei minimāli nepieciešamais finansējums (1,2 miljoni eiro trīs gados) netiktu bez skaidra pamatojuma samazināts līdz 200 tūkstošiem. Šāds lēmums ir pārsteidzošs it visos līmeņos. Mēs nemitīgi uztraucamies par Latvijas nespēju kļūt par eksporta lielvalsti un piesaistīt nepieciešamās ārvalstu investīcijas, un, lūk, šeit ir nozare, kas pēdējos divos gados piesaistījusi finansējumu 340 miljonu eiro apmērā, nodarbina ap 3000 cilvēku, nodokļos nomaksā 43 miljonus un nepārprotami skaidri rāda izaugsmes potenciālu.

Turklāt pati valsts pagājušā gada septembrī pieņemtajā "Jaunuzņēmumu stratēģijā" ir noteikusi, ka šim sektoram ik gadu jāpiesaista investīcijas 100 miljonu eiro apmērā. Tajā pašā laikā valsts nesniedz vajadzīgos resursus, lai nozare to arī spētu paveikt.

Ja fiskālā disciplīna tik tiešām būtu valsts pārvaldes vadmotīvs, tad lēmumi izskatītos citādi. Politiķi ņemtu vērā, ka lielāks atbalsts šobrīd nozīmē lielākus ienākumus nākotnē: šāda pieeja mūs tuvinātu eksporta mērķiem, stiprinātu valsts finansiālo kapacitāti. Aplūkojot Ekonomikas ministrijas budžeta ailes, solītā "ekonomikas transformācija" šķiet aizvien lielāka mirāža: no 100 miljoniem eiro, kas bija plānoti kā finanšu instrumenti investīciju projektiem, pēc valdības sēdes pāri palika vien 10 miljoni. Finansējums eksporta veicināšanai lielajiem uzņēmumiem, kā arī eksporta darījumu apdrošināšanai netika piešķirts vispār. Saikne starp koalīcijas vārdiem un budžeta skaitļiem kļūst aizvien trauslāka.

Zinātne un sociālā nevienlīdzība

Latvijā ir divas izteiktas bēdu ielejas – zinātne un sociālā politika. Par pirmo ir daudz runāts un arī daudz solīts politiskajā līmenī. Televīzijas ēterā ikviens politiķis labi zina teikt, ka bez zinātnes attīstība nav iespējama. Diemžēl Latvija ir tik smagi iepalikusi zinātnes finansējumā, ka bez nopietnas apņēmības uz nekādu "transformāciju" cerēt nevar.

Plaši sludinātais mērķis ir panākt, ka finansējums pētniecībai un attīstībai sasniedz 1,5% no IKP. Trešdaļa no šī apjoma – tātad 0,5% – ir plānota kā valsts finansējums. Līdz 2026. gadam to varbūt arī izdosies sasniegt, taču, paliekot pie tā, Latvija joprojām atradīsies Eiropas Savienības valstu skalas lejasgalā. Ņemot vērā strukturālo zinātnes finansējuma atpalicību un mērķu pieticību, ir grūti saprast, kā Latvija cer konkurēt inovāciju un intelektuālās attīstības jomā.

Valdības izstrādātais budžets skaidri pasaka: jauni zinātnieki mums nav vajadzīgi un arī potenciālie studējošie var droši doties prom. Studentu stipendijas netiks palielinātas, un ar tām varēs nosegt varbūt trešdaļu no apkures rēķina. 14. Saeima ir apstiprinājusi jauno doktorantūras modeli, bet arī tam nepieciešamais finansējums (pusotrs miljons eiro) nav atrasts. Arī divi miljoni eiro bērnu un jauniešu vasaras nometnēm valdības līmenī netiek uzskatīti par jēgpilnu ieguldījumu, kas varētu veicināt jauniešu socializāciju, intelektuālo zinātkāri un lietderīgu laika pavadīšanu ārpus skolas.

Valdība turpina izlikties nemanām acīmredzamo problēmu, ka gados jauniem zinātniekiem nav gluži pieņemami atlīdzībā saņemt ap pārsimt eiro mēnesī, vienlaikus redzot, ka viņu vairāk pieredzējušie kolēģi, cītīgi lasot lekcijas, pelna tikai mazliet vairāk. Valdības nicinošo attieksmi pret nozari apliecina fakts, ka zinātnes bāzes finansējumam pieprasīto 11,6 miljonu eiro vietā tika atvēlēti tikai 7,6 miljoni. Tā, lūk, izpaužas politiskās prioritātes.

Vēl skumjāka aina paveras sociālajā politikā. Labklājības ministrija var pamatoti lepoties ar minimālo ienākumu līmeņu nostiprināšanu likumā, tomēr šī ir tikai puse no patlaban nepieciešamās politiskās rīcības. Valsts trūcīgākie iedzīvotāji savu pārdesmit eiro pabalsta palielinājumu sagaidīs tikai 1. jūlijā. Tomēr valdība varēja nākt viņiem pretī ar vērtīgu un pat ne dārgu žestu: visiem minimālo ienākumu saņēmējiem izmaksāt sava veida bonusu par pirmo pusgadu, kas tiek pavadīts vēl ar vecajiem pabalstiem.

Sociālajā jomā visvairāk pārsteidz vieglprātība attieksmē pret sociālajiem darbiniekiem, kam nav ko cerēt uz jau tā mazā atalgojuma paaugstināšanu. Drīz viņi būs spiesti paši vērsties sociālajos dienestos pēc palīdzības, kļūstot par savas iestādes sniegtā pakalpojuma klientiem. Jaunais budžets skaidri parāda: valdības mērķis noteikti nav risināt nabadzības un nevienlīdzības problēmu, kas lielās inflācijas apstākļos, neapšaubāmi, ir pieaugusi. Iepriekš plaši apspriestā pensiju piemaksu atjaunošana arī, visticamāk, nenotiks, un tādējādi iedzīvotāju grupa, kas ir visvairāk pakļauta nabadzības riskam, uz pārmaiņām var droši necerēt.

Piedāvājot budžetu, kas faktiski ne ar ko neatšķiras no visiem iepriekšējiem, jaunā valdība ir izšķērdējusi vienreizēju iespēju sniegt Latvijas sabiedrībai kaut mazu cerības staru. Budžeta pieņemšanas process paliks teju nemanīts, jo nav arī, kam pievērst uzmanību. Stagnācija ir kļuvusi par ikdienu un nākotnes sapņi – par naivu ilūziju.

Valdības pienākums šajos grūtajos apstākļos bija veidot investīciju budžetu, kas sekmētu vismazāk aizsargāto iedzīvotāju materiālo labklājību un liktu pamatus ilgtermiņa izaugsmei. To varēja izdarīt, plašāk finansējot stratēģiski svarīgās nozares – izglītību, veselību, sociālo palīdzību – un vienlaikus atbalstot uzņēmējdarbību ar spēcīgu attīstības potenciālu. Valsts budžetam būtu jāatspoguļo centieni atgriezt iedzīvotāju zaudēto pirktspēju, kas ļautu cerēt arī uz privāto investīciju pieaugumu. Šāds balanss ir iespējams, tomēr šajā budžetā to neatrast.