Iesaki rakstu:

Sāp sirds. Vārdi, šķiet, ir tik nepilnīgi, nepietiekami, lai kaut nedaudz izpaustu skumjas un bēdas.

Es zinu, ka tā jūtos ne jau es viens.

Varbūt tāpēc savas agresijas nomocītā cilvēce dziļākās atziņas paudusi tēlos, simbolos, mītos.

Grieķu-romiešu mitoloģijā svarīgu vietu ieņēma kara dievs Marss. Tik daudz dusmu, naida, aizvainojuma cilvēki nes sevī, ka tas tika personificēts varenā spēkā, kas kā neapturams ūdenskritums atkal un atkal izlaužas vēlmē karot.

Joprojām pats lielākais jautājums: ko tu darīsi ar savām sāpēm?

Parasti tās tikai nododam tālāk. Citiem. Ievainoti cilvēki parasti tikai vēl vairāk ievaino citus.

Jeb… es varētu sāpes uzņemt sevī, izturēt to radīto nepanesamo spriedzi, līdz tā kaut ko ar mani paveic. Maina.

Varbūt tā ir pati lielākā cīņa, kas jāiztur.

Ievainojumi ne tikai sagrauj, tie spēj atvērt un atmodināt manu sirdi.

Laikam tiešām ir tikai divas iespējas ko darīt, ja sāp sirds – nodot sāpes tālāk, atkal un atkal ievainot citus vai ļaut tām mainīt sevi.

Iespējams, tieši tā ir vēsts, kas atklājas visiem pazīstamajā krustā sistā tēlā.

Ciešanu spazmās savilkts, asiņains ķermenis, kas piesiets, cieši pienaglots pie vienas vietas.

Pie tā neizbēgamā viena punkta telpā un laikā, kurā katru nolikusi noslēpumainā Dzīve.

No tā nav iespējams izkāpt, es nevaru pāršķirt vēstures lapu un aizbēgt citur.

Es varu tikai noraidīt vai pieņemt savu dzīvi ar visām tās bēdām. Taču kā būtu, ja es uzdrīkstētos pārbaudīt – kas notiek, ja tās pieņemu, izturu, panesu?

Protams, lielas sāpes spēj sagraut un iznīcināt, bet tās var arī pamodināt manu sirdi, pamodināt tajā apslēpto mīlestības spēku, kas ir vienīgais drošais orientieris sāpju un izmisuma tumsā.

Grieķu-romiešu mitoloģija atklāj kādu apjaustu iespēju paradoksālā tēlā: kara dievs Marss salaulājas ar mīlestības dievieti Venēru. Un viņiem piedzimst bērns – Konkordija (grieķu versijā – Harmonija).

Neticami, neiespējami, vai ne?

Vai tas nozīmē, ka manī un mūsos visos mītošo agresiju var pārspēt, mainīt, transformēt vienīgi mīlestība?

Karam manī ir jāsatiekas ar mīlestību, kas sākumā var būt dziļi apslēpta, nesaprasta, nenovērtēta. Kas krīžu brīžos, iespējams, pat šķiet nederīga, kaitīga, traucējoša.

Taču, ja atmostas šis spēks, iespējams atklāt jaunu iespēju, kā dzīvot sāpju plosītā pasaulē.

Mīlestība nav skaistas frāzes, bet pats jaudīgākais spēks, kas patiešām ļauj savādāk dzīvot.

Mīlestība ir mūsu noslēpumainās dzīves iemesls un mērķis.

Mīlestība ir pats drošākais kompass, jo tā ļauj savādāk rīkoties. Mīlestība sniedz citu apgaismojumu dzīvei. Tā nepadara mūs nespējīgus, ja nepieciešams rīkoties radikāli, bet atklāj, kā īstenot savus nodomus un mērķus vislabākajā iespējamajā veidā, nenodarot pāri citiem. Ar tās palīdzību tiešām var kaut ko paliekošu uzcelt. Savukārt bez mīlestības mēs parasti vairāk sagraujam, nekā uzceļam.

Vai tad par to neesam jau neskaitāmas reizes pārliecinājušies?

Cauri sāpēm un rūgtas vilšanās pieredzēm dzimst Harmonija.

Vai tā ir vienmēr?

Mēs tikai taustāmies.

Cilvēks veidojas, aug lēni. Ļoti lēni. Dažkārt liekas - pārāk lēni.

Izrāvieni un atkritieni seko viens pēc otra.

Jautājums nav par citiem, bet par mani. Kā jau vienmēr.

Ko es varētu darīt, lai mana agresija satiktu mīlestību?

Lai izmisums, bēdas, skumjas par agresiju manī, mani aizvestu pie mīlestības?

Ko man darīt, lai ātrāk piedzimtu Harmonija?