Iesaki rakstu:
Jautājums par to, kā panākt, lai krīzes laikā no Latvijas aizbraukušie pilsoņi atgrieztos savā dzimtenē, valsts politiskajās virsotnēs vismaz verbāli ir viens no svarīgākajiem. Kvēlās runās tiek tērētas stundas un dienas, kāds kaut ko raksta, kaut kur iesniedz, kaut ko aizstāv.
Taču dzīvē nekāda atgriešanās nenotiek, vēl sliktāk – nenotiek pat izzinošs dialogs starp „aizbraucējiem” un „palicējiem”. Neviens nopietni neuzklausa aizbraucējus: kas īsti ir vajadzīgs, lai aizbraukušie kravātu čemodānus un patiešām raudzītos uz māju pusi.
Protams, pašlaik ir arī atgriešanās kontekstā neatrisināmi jautājumi – piemēram, algas strādājošajiem Latvijā vēl ilgi nebūs Eiropas līmenī. Tomēr ir arī jautājumi, kuri ir atrisināmi tieši tagad. Manuprāt, sevišķi skaidri tas redzams tādā nozarē kā būvniecība, kur ir iespējams stimulēt, lai atgrieztos būvdarbu vadītāji, būvuzraugi, un aiz viņiem arī amatnieki.
Būvnieki bija vieni no pirmajiem, kurus skāra krīze, un vieni no pirmajiem viņi sāka meklēt veiksmi ārvalstīs – Zviedrijā, Norvēģijā, Lielbritānijā, Vācijā, Polijā, Krievijā, Baltkrievijā, pat Portugālē. Daļa savu veiksmi ir atraduši. Tomēr labākajā gadījumā šī veiksme izpaužas kā pasūtījumi – un Laval un partneru bēdīgais piemērs patiešām ir izņēmums, nevis likumsakarība. Sliktākajā – Latvijas ekonomikai sliktākajā – gadījumā mūsu būvnieki uz ārvalstīm ir pārcēluši visu savu biznesu un sekmīgi konkurē starptautiskajā tirgū, faktiski neko nedodot Latvijas tautsaimniecībai. Bet teorētiski tieši viņi ir tie, kas ar savu pieredzi un konkurētspēju pēckrīzes posmā varētu palīdzēt stiprināt ne vien nozari, bet arī Latvijas ekonomiku kopumā.
Esmu pārliecināts, ka liela daļa aizbraukušo speciālistu labprāt atgrieztos dzimtenē, kur viņus gaida ģimenes, darbs, salīdzinoši lēta medicīniskā aprūpe, daudz komfortablāka valodas un kultūras vide. Atgrieztos – ja vien te viņus negaidītu pazemojoša 3 – 5 gadu darbošanās kādā no pašlaik Latvijā strādājošiem uzņēmumiem. Speciālistam tas nozīmē smagu kritienu finansiālā ziņā, turklāt vēl arī birokrātiju un sarežģījumus, mēģinot iespiesties Latvijas būvniecības nozarē un maksāt nodokļus.
Vai valsts gādā, lai viņiem būtu ērti atgriezties? Vismaz būvniecības nozarē atbilde ir pārliecinoša – nē! Pat ja būvnieks vēlēsies atgriezties, Latvijas tirgū viņam kā bomis priekšā būs obligāts sertifikāts. Pareizāk sakot, daudzi un dažādi sertifikāti. Kopumā Latvijas būvniekam tiek prasīti vairāk nekā 30 sertifikātu, turklāt te nederēs „kaut kādi” vācu vai zviedru dokumenti, Latvijā ir spēkā tikai pašmāju „papīri”, kuriem turklāt ir ierobežots „derīguma termiņš”.
Rezultātā stabils, prestižā augstskolā inženiera diplomu ieguvis un būvdarbos pieredzi noslīpējis būvnieks, kas pēdējos piecus gadus ir veiksmīgi darbojies, piemēram, Norvēģijā, Latvijā varētu kļūt par brigadieri vai labākajā gadījumā būvdarbu vadītāju kāda cita sertificēta speciālista uzraudzībā, jo viņa pieredze šeit atzīta netiks. Būvspeciālistam nāksies nostrādāt 3 – 5 gadus citu uzraudzībā, beigt speciālus kursus, kārtot eksāmenus un par visu to kārtīgi samaksāt, lai gan pirms krīzes viņš arī Latvijā ir strādājis kā būvspeciālists.
Nu, sakiet, kāpēc gan cilvēkam, kam kādā no attīstītajām Eiropas valstīm ir dotas iespējas uz mūžu strādāt izvēlētajā profesijā būvniecībā, kura darbībā nav fiksēti nekādi pārkāpumi, kurš ir veiksmīgi pildījis lielus un sarežģītus pasūtījumus – kāpēc šādam cilvēkam vajadzētu atgriezties valstī, kurā tam visam nav nekādas nozīmes, kurā tiek prasīts, lai tu vari parādīt, ko pēdējo piecu gadu laikā esi uzbūvējis Latvijā? Vācija, Francija un citas sīkvalstiņas neskaitās, lai gan tajās parasti tiek ņemti vērā arī tavi Latvijā būvētie objekti.
Citur nozares likumi reglamentē investoru un valsts attiecības. Latvijā Būvniecības likums kazuistiski regulē iekšējo konkurenci nozarē. Un var gadīties, ka jaunais Būvniecības likums, kas pašlaik ir otrā lasījuma stadijā, paredz pareizu principu – vienreiz esi reģistrējies Ekonomikas ministrijas reģistrā – un vari strādāt bez ierobežojumiem! Taču šis princips sastopas ar niknu pretestību no sertifikātu izsniedzēju puses, un nav zināms, kas no tā beigās paliks likumā.
Kam šī jezga ir izdevīga? Ar sertifikāciju Latvijā nodarbojas vairāk nekā 10 sertificēšanas centru un institūciju. Kā nozares pārstāvis cenšas dominēt Latvijas Būvnieku savienības valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Straume, kurš pārstāv ne vairāk kā dažus procentus no nozarē strādājošiem speciālistiem. Sertificēšanas organizācijas – varbūt pat netīšām – gādā, lai tiem būvniekiem, kas pašlaik strādā ārvalstīs, atpakaļceļš būtu faktiski nogriezts. Patlaban būvniekiem nav ne mazākā stimula atgriezties. Jācer, ka tas tomēr parādīsies pēc jauna likuma pieņemšanas, taču, lai tā notiktu, jābeidz absurdā, Eiropas regulām un veselajam saprātam neatbilstīgā īslaicīgā un lokālā sertificēšana.