Menu
Pilnā versija
Foto

Kas cilvēku padara par cilvēku

Jānis Miezītis · 30.04.2020. · Komentāri (0)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Kas ir tas, kas ļāvis cilvēkam pacelties pāri visām citām dzīvajām radībām uz Zemes, izveidot cilvēku sabiedrību un sasniegt to attīstības pakāpi, ko mēs saucam par mūsdienu civilizāciju? Te var uzskaitīt dažādus faktorus, tomēr galvenais iemesls, kāpēc cilvēki atšķirībā no dzīvniekiem vairs nestaigā baros un necīnās savā starpā par iztiku un kailu izdzīvošanu, ir tas, ka cilvēka apziņa spēj apsvērt dažādas idejas, izstrādāt ideālus, saskaņā ar šīm idejām un ideāliem nospraust mērķus un dzīvot. Tas ir mums piemītošās abstraktās domāšanas rezultāts.

Šī abstraktās domāšanas spēja ir pacēlusi cilvēku pāri viņa egoismam un instinktiem, ļaujot saskatīt augstākas vērtības, augstākus mērķus un ideālus, kam kalpot un pēc kā tiekties. Tomēr nekur nav pazudusi arī cilvēka dzīvnieciskā daba. Tepat jau vien tā arī ir ar visu savu egoismu, baudkāri un citiem dzīvnieciskajiem aspektiem. Tikai tagad šī dzīvnieciskā daba ir pacēlusies jaunā kvalitātē, ieguvusi jaunu tehnisko nodrošinājumu, jaunas iespējas un jaunus izpausmes veidus.

Mēs – cilvēki – esam ļoti dažādi, tomēr nosacīti mūs visus var iedalīt divās lielās grupās. Vieni ir tie, kuru prāts un domas nav nekur tālu aizgājuši no tā paša dzīvnieciskā egoisma un pašlabuma meklēšanas, bet otrie ir tie, kuru apziņas goda krēslā sēž garīgo vērtību ideāli, kas paceļ viņus pāri viņu dzīvnieciskajai dabai, liekot kalpot kādiem augstākiem mērķiem un ziedot savus spēkus, veselību vai pat dzīvību aizsargājot kādas augstākas vērtības.

Pirmos mēdz saukt par materiālistiem, jo viņu intereses saistās galvenokārt ar materiālajiem labumiem, to iegūšanu, pavairošanu un savu egoistisko vajadzību apmierināšanu. Otros mēdz saukt par ideālistiem, jo viņi, kalpojot saviem atrastajiem ideāliem, ir gatavi atteikties no materiālā pašlabuma, dzīves ērtībām, upurējot to visu savu ideālu piepildīšanai.

Ja paanalizē cilvēces vēsturi, tad var labi redzēt, ka cilvēces attīstību visos laikos ir vadījuši un virzījuši cilvēki – ideālisti. Cilvēki – materiālisti lielākā vai mazākā mērā ir tikai parazitējuši uz ideālistu virzītās cilvēces attīstības radītajām vērtībām, ar varu un viltu tās pārņemot savā pārziņā. Un tas arī ir saprotami, jo kāpēc gan ziedot savus spēkus, enerģiju un vienīgās dzīves laiku, lai kaut ko radītu, ja to var vienkārši piesavināties. Kāpēc gan ziedot sevi un cīnīties par to, lai uz zemes valdītu taisnīgums, godīgums, humānisms, ja netaisnība, negodīgums un antihumāna rīcība ļauj iedzīvoties uz citu rēķina?

Arī materiālistiem ir savi ideāli, tikai šie ideāli aprobežojas ar materiālo labumu sagrābšanu un sagrābto materiālo labumu baudīšanu, nevis cilvēces attīstību, vispārēju labklājību vai vēl citiem augstākiem mērķiem. Tas, ka cilvēki – materiālisti itin bieži runā par demokrātiju, humānismu, visas cilvēces gaišo nākotni vai pat sludina kādu reliģiju, neko nenozīmē. Īstenībā tas ir tikai viltīgs aizsegs, lai realizētu savus materiālistiskos mērķus un piepildītu savas egoistiskās vēlmes.

Materiālista un ideālista atšķirība nav zināšanu līmenī. Tā ir atšķirība pašā pasaules uztverē un domāšanā. Saskaņā ar materiālistisko pasaules uzskatu tādi jēdzieni kā “Dievs”, “dvēsele”, “sirdsapziņa”, “astrālā pasaule”, “debesu valstība” ir tikai cilvēka prāta radītas konstrukcijas, kas pasaulē reāli nepastāv. Arī jēdziens “tauta”, viņuprāt, ir tikai maznozīmīgs cilvēku iedalījums pēc atsevišķām pazīmēm, bet jēdzieni “Tēvzeme” un “dzimtene” tikai ģeogrāfiskas vietas apzīmējums, kas radies no subjektīvām, ar piedzimšanas brīdi saistītām izjūtām.

Līdz ar to materiālisma filosofijā nav īsta, loģiska pamatojuma ne patriotismam, ne altruismam, ne vispār jebkādām morāles vērtībām. (Kādēļ man jābūt labam šajā īsajā dzīvē, ja sliktam būt, pie iespējas palikt nesodītam ir izdevīgāk un patīkamāk?) Arī tādi jēdzieni kā „gods”, „uzticība”, „pienākums”, “cieņa” u.c. materiālistam ir tikai simboliski apzīmējumi bez dziļāka satura un nozīmes.

Bieži materiālisti apgalvo, ka viņu pasaules uzskats balstīts zinātnē, taču šis apgalvojums ir stipri pārspīlēts. Zinātne pēta un izzina pasauli. Šis pētīšanas un izziņas process atrodas nepārtrauktā kustībā, attīstībā un pārmaiņās. Mēs nevaram paredzēt, kādas būs zinātnes atziņas pēc simt vai tūkstoš gadiem. Iespējams, ka tad jau zinātne sev būs atklājusi gan cilvēka dvēseles esamību, gan debesu valstību. Jau šodien zinātne ir nonākusi pie atklājumiem, ko nav iespējams izskaidrot no materiālisma viedokļa. Šādiem fenomeniem zinātne pagaidām vēl spēj dot tikai nosaukumus, nevis izskaidrojumus.

Saistīt zinātni ar materiālismu ir tikpat aplami kā saistīt kustībā esošo auto ar tā atrašanās vietu, kurai pēc brīža šis auto jau būs tālu pabraucis garām. Īstenībā pakļaut zinātni materiālismam ir ļoti bīstami. Tas nozīmē vairot no morāles un augstāko ideālu kontroles brīvas cilvēces tehniskās iespējas. Šāda zinātne ļoti nopietni apdraud pašas cilvēces pastāvēšanu. Briesmīgie zinātnieku izstrādātie kodolieroči, ķīmiskie ieroči, bakterioloģiskie ieroči, psihotronie ieroči un vieglprātīgie eksperimenti ar gēniem ir tam uzskatāms piemērs. Cilvēces tehniskā izaugsme, kas atrauta no cilvēces morālās izaugsmes, ved pretim iznīcībai. Bet materiālisms morālas izaugsmes vietā veicina morālu degradāciju.

Materiālisms cilvēku veido par egoistisku, parazītisku, tikai uz savām vēlmēm un vajadzībām centrētu indivīdu. Ja arī kādus ideālus materiālists atbalstīs, tad tikai tik ilgi, kamēr tas viņam būs izdevīgi vai vajadzīgi. Tikko šo ideālu atbalstīšana materiālistam kaut kādā veidā kļūs neizdevīga, apgrūtinoša vai radīs draudus, viņš tos nodos, pārdos, vai no tiem atteiksies. Lai cik arī augsti būtu ideāli un cēli mērķi, materiālistam tie ir tikai instruments savtīgo mērķu un nodomu piepildīšanai.

Materiālistiskais egoisms savā cinismā un nežēlībā ir visai atbaidošs un pēc ideālisma principiem veidotai sabiedrībai nepieņemams. Nav iespējams saņemt sabiedrības atzinību un gūt panākumus politikā cilvēkam, kurš atklāti paziņo, ka viņa mērķis ir personīgās varas un labklājības vairošana, bet tautā un valstī viņš saskata tikai savu barošanās sili.

Kā jebkuri parazīti, kas maskējas un pielāgojas videi, arī materiālisti savus nodomus cenšas slēpt. Tādēļ ne katrs cilvēks, kurš mums stāsta cik ļoti mīl un ir gatavs rūpēties par Latviju, tic Dievam vai pat sludina kādu reliģiju, ir uzskatāms par ideālistu. Viņš var būt arī visīstākais materiālists, kas šo patriota vai dievticīgā masku valkā savtīgos nolūkos. Un otrādi. Ne katrs cilvēks, kas savā rīcībā ir godīgs, apzinīgs, izpalīdzīgs, līdzjūtīgs, bet vārdos jums teiks, ka netic ne Dievam, ne velnam, ne tautas vienotībai, ir uzskatāms par īstu materiālistu.

Visos cilvēkos, lielākā vai mazākā mērā, ir kāda augstāka spēka ielikta, vai gadu tūkstošu garumā evolūcijas izveidota nojausma par morāles vērtībām un ilgas pēc garīga piepildījuma dzīvē. Tāda ir cilvēka daba. Mēs gan varam vārdos pieņemt to, ko mums iestāstījusi masveidīgā patērēšanas kulta, materiālisma un ateisma propaganda, bet iekšēji savā rīcībā saglabāt uzticību šim savam, no dabas piemītošajam ideālismam.

Ne visi cilvēki savas steigas un rūpju pārņemtās dzīves laikā aizdomājas par to, kādēļ dzīvojam, kāda ir jēga mūsu eksistencei un kāda vērtība ir visām tām bagātībām, kuru dēļ pasaulē tiek nepārtraukti izdarīti neskaitāmi noziegumi. Kuru dēļ tiek apkrāptas, apzagtas, nežēlīgi izmantotas vai pat iznīcinātas veselas tautas, bet kuras neviens bagātnieks sev līdzi kapā nav spējis paņemt.

Mūsu vidū ir daudz tādu cilvēku, kas, vārdos pieņemot par savu pasaules uzskatu materiālismu, vienkārši neapzinās, ko īstenībā ir pieņēmuši un no kā atteikušies. Tāpēc tikai pēc cilvēka darbiem, nevis viņa saldajām runām var spriest par to, kas viņš īstenībā ir.

Viens no svarīgiem nosacījumiem cilvēces attīstībā ir cilvēku kopības apziņa. Dabiski pasaulē ir veidojušās cilvēku kopības, sākot no ģimenes un beidzot ar tautu un nāciju. (Valstis, kurās apvienojas dažādas tautas jau lielākā vai mazākā mērā ir mākslīgi veidojumi.) Nacionālā pašapziņa jeb nacionālās piederības apziņa kādai tautai ir tīri ideālistisks jēdziens, kas atrauj cilvēka apziņu no viņa individuālajām, egoistiskajām vēlmēm un interesēm, paceļot to kopēju mērķu sasniegšanas un kopējas labklājības centienu līmenī.

Cilvēkiem – materiālistiem šāda nacionāla kopība ir ne tikai lieka un nevajadzīga, bet pat traucējoša. Jo nacionāla kopība cilvēkos rada ne vien iespējas kopējam darbam, bet arī iespējas kopējai aizsardzībai pret aplaupīšanu, izmantošanu, paverdzināšanu. Ir ļoti grūti iekarot un pakļaut nacionālu valsti un izlaupīt šīs zemes tautai piederošās dabas bagātības, ja šīs valsts pilsoņi ir nacionālisti, kam piemīt augsta nacionālā pašapziņa un kopības sajūta.

Savukārt tādu valsti, kuras pilsoņu nacionālā pašapziņa ir iznīcināta, nemaz nevajag iekarot. Šeit ļaudis paši par lētu naudu pienesīs klāt, kā uz paplātes pasniegs savas dabas bagātības un vēl par to sacentīsies savā starpā. Tieši tādēļ visas lielvaras visos laikos ir nikni cīnījušās, lai ar dažādiem paņēmieniem tautu apziņā iznīcinātu nacionālo pašapziņu un nacionālo kopības sajūtu, kas savu iemiesojumu piedzīvojusi nacionālisma ideoloģijā. Nacionālisms – tas ir ideoloģijā izteikts tautas pašsaglabāšanās instinkts. Kad tas ir iznīcināts, tauta pārvēršas par ērti izmantojamu darba lopu baru, kur katrs ir par sevi, bet visiem pāri gani, kas pārvalda naudas drukājamās mašīnas un diktē (nevis izdod vai pieņem) likumus

Tas, ka liela latviešu tautas daļa šodien ir zaudējusi savu nacionālo pašapziņu un tai svešas ir nacionālisma idejas, nav ne dabīgi, ne normāli, jo piederība savai tautai, mīlestība un rūpes par savu tautu ir katra cilvēka pasaules uzskata dabīga sastāvdaļa. Tāda pati sastāvdaļa kā mīlestība un rūpes par savu ģimeni.

Nacionālās pašapziņas zudums mūsu tautas lielākajā daļā ir pret latviešiem vērstās ilggadīgas, rūpīgas, mērķtiecīgas psiholoģiskās un informatīvās apstrādes rezultāts. Tas ir arī negatīvās atlases rezultāts, kad mūsu tautas nacionālisma ideju nesējas inteliģences lielākā daļa pagājušajā gadsimtā tika karos izkauta un gulagu nāves nometnēs nobendēta, bet atlikušajiem padomju režīma apstākļos tika liegtas iespējas ieņemt vadošus, sabiedriski nozīmīgus, ar sabiedriskās domas veidošanu saistītus amatus.

Materiālisma un patērētāju kulta propaganda, kas padomju laikā slēpti valdīja komunisma lozungu aizsegā, šodien valda atklāti, neļaujot atdzimt ideālismam un nacionālismam cilvēku apziņā, pat Latvijai it kā kļūstot formāli neatkarīgai. Kāpēc tas tā tiek virzīts no kompartijas varas ielikteņu puses, nav grūti saprast. Arī starptautiskajam kapitālam tāpat kā savulaik padomju impērijai ir vajadzīgs nevis vienkārši darbaspēks, bet gan pilnībā paklausīgs, padevīgs un viegli pārvaldāms darbaspēks. Un cilvēkus par darba lopiem padarīt var tikai tad, ja arī viņu apziņu un domāšanu tuvina tam pašam dzīvnieciskajam, lopiskajam, atņemot vai neitralizējot cilvēkiem no dabas piešķirto ideālismu jeb spēju izprast un kalpot augstākiem ideāliem un mērķiem. (Nav dzirdēts, ka kāds zirgu, govju vai aitu bars būtu sarīkojis dumpi pret saviem saimniekiem.)

Vienīgā iespēja, kā latviešiem mūsdienās atgūt savu dabīgo nacionālo pašapziņu, nacionālo vienotību, pleca sajūtu un attīrīt savu prātu no masīvās dezinformācijas, ir dalība tādās organizācijās, kas savā darbībā, nevis tikai runās, vadās no tautiskuma un nacionālisma ideāliem. Ir sevi jāizglīto, lasot nacionālajai ekonomikai, nacionālai politikai, nacionālisma ideoloģijai un savas tautas vēsturei un kultūrai veltītu literatūru. Zināšanas dod spēku un padomu tālākai rīcībai.

Nacionālisma idejas nav ne primitīvas, ne novecojušas, kā jums to visu laiku cenšas iestāstīt. Tautu nacionālisms ir vienīgais ideoloģiskais vairogs, kas cilvēci var pasargāt no jauna, moderna vispasaules verdzības laikmeta nodibināšanas uz Zemes. Ir pamazām jāvairo ārpussistēmas opozīcija, nevis akli jāuzticas un jāatdod savas balsis nacionālistu lomas tēlojošajai varas partijai, kas, visus šos gadus sēžot Saeimā, latviešu tautas labā reāli nav izdarījusi pilnīgi neko un ir līdzvainīga visos valdošās kliķes pastrādātajos noziegumos pret mūsu tautu.

Mums ir tikai divi ceļi – vai nu nākotnē kļūt par paklausīgu darba lopu baru starptautiskā kapitāla kalpībā, vai arī sākt aktīvi aizstāvēt tos ideālus, kas mūs padara atšķirīgus no šāda lopu bara un atkal kļūt par vienotu nāciju jeb tautu, kam ir SAVA valsts.

Novērtē šo rakstu:

25
9