Iesaki rakstu:
Gan citi JKP politiķi, gan pats Tālis Linkaits valdības veidošanas procesā ne tikai neslēpa, ka viņu galvenais uzdevums ir apturēt dzelzceļa elektrifikācijas projektu un “iztīrīt” Satiksmes ministriju no ZZS cilvēkiem, bet par to atklāti un ar lepnumu komunicēja visos iespējamos veidos.
Lai arī dzelzceļa elektrifikācijas apturēšana un varas maiņa valsts akciju sabiedrībā Latvijas dzelzceļš acīmredzami sakrīt ar viena uzņēmēja, proti, Meroni interesēm, ir jādomā, ka JKP vēlētājus tas neuztrauc. Galvenais, ka tas it kā varētu kaitēt Lembergam vai ZZS, un ar to vien jau pietiek, lai politiski attaisnotu jebkādas aktivitātes.
Tas viss ir skaidrs. Gribam dzīvot valstī, kurā pēc katrām vēlēšanām jaunie pie varas nonākušie maina valsts kapitālsabiedrību vadības un nodarbojas ar politiskām “tīrīšanām”, lai tā būtu. Latvijas vēlētājs nešaubīgi domā kā slavenajā teicienā, ka politiķi (un arī valsts kapitālsabiedrību vadītāji) ir jāmaina tikpat bieži kā pamperi un tieši tā paša iemesla dēļ.
Es tam nepiekrītu, bet nenoliedzami JKP un KPV LV vēlētājs tieši to sagaida no “jaunajiem politiskajiem spēkiem”. Par dzelzceļa elektrifikāciju, protams, žēl, tā bija ļoti vajadzīga Latvijai, bet ko darīt, vēlētājs ir nobalsojis tā, kā ir nobalsojis, un notiek tieši tas, ko tādi JKP solīja.
Tiktāl tas viss saprotams, taču kaut kas nogājis greizi – Tālis Linkaits ir valsts pārvaldē ļoti pieredzējis cilvēks, viņš zina, kas un kā jādara, lai apturētu lielus infrastruktūras projektus, un arī to, kā ministrs var nomainīt uzņēmuma valdi. Tas nav gluži triviāli. Ir jāsper virkne soļu, jo ministrs pats nevar juridiski atlaist valdi (attiecīgi LDz valdē neviens nav arī atlaists līdz pat šim brīdim), to var izdarīt tikai uzņēmuma padome, un tam ir vajadzīgs kaut kāds pamatojums.
Lai ministrs iegūtu sev paklausīgu padomi, kas pieņemtu no ministra neoficiālus vēlējumus pa telefonu, ir jānomaina vecā padome, pat neskatoties uz to, ka tajā strādā cilvēki, kas citos savos darbos ir padoti ministram. To arī ministrs uzsāka darīt – pirmajās Linkaita darba nedēļās tika izsludināts konkurss uz LDz padomi.
Tad acīmredzot kaut kas pirmo reizi nogāja greizi, kāds, kuram vajadzēja pieteikties, nepaspēja to izdarīt vai noskaidrojās, ka vajag ielikt vēl kādu, iepriekš nesaskaņotu – lai vai kā, uz to pašu padomi tika izsludināts vēl viens konkurss, kaut gan iepriekšējais vēl nebija noslēdzies.
Pilnīgi unikāla situācija, par kuru labas pārvaldības ekspertiem būtu ko teikt, ja vien viņi to vēlētos.
Šobrīd vēl aizvien nav noslēdzies neviens no diviem konkursiem, taču līdz šim vismaz doma bija skaidra – izveidojam savu JKP un Linkaita kontrolē esošu uzņēmuma padomi, un tā tad attiecīgi gan tiks galā ar Latvijai tiešām svarīgā elektrifikācijas projekta sabotēšanu un apstādināšanu, gan nomainīs uzņēmuma valdi, gan attiecīgi tad apmierinās Meroni visos viņam vēlamajos veidos. Savā ziņā normāls politisks process – uzvarētāji izrēķinās ar zaudētājiem, pārņem naudas plūsmas un kontroli pār biznesu.
Taču šī mēneša sākumā kaut kas ir nogājis pavisam greizi. Linkaits pēkšņi izlemj negaidīt, kamēr LDz būs jauna padome, negaidīt, kamēr noslēgsies vismaz viens no diviem uz šo padomi izsludinātajiem konkursiem, un klajā pretrunā ar visiem iespējamajiem OECD un tamlīdzīgiem priekšrakstiem nolemj valdes maiņu ņemt pats savās politiskajās rokās – izplata paziņojumu par neuzticību visiem valdes locekļiem, izņemot “čekas maisos” esošo Šmukstu, kurš ar korupcijas ēnām ir noklāts tā, ka pat JKP ierindas biedri šokā.
Kas pēkšņi lika mainīt uzsākto, formāli pareizo, likumīgo ceļu uz varas pārņemšanu LDz, kuru neviens nevarētu īsti apšaubīt ne no viena viedokļa, uz apšaubāmo politisko iejaukšanos ar uzticības izteikšanu vecam čekas stukačam? Kurš piezvanīja, kuram beidzās pacietība, kāpēc ministram nācās spert šo šaubīgo soli, kas viņam dzīvi tikai sarežģīs, un atteikties no uzsāktā likumīgā ceļa? Man šķiet, ka šis ir labs jautājums.
Iesaku paturēt to prātā, sekojot tam, kas tālāk notiks ar lielāko Latvijas darba devēju, stratēģiski un visādi citādi visai svarīgo Latvijas dzelzceļu.
Pārpublicēts no puaro.lv