Iesaki rakstu:

Viedokļu dažādība tiesas, prokuroru, Iekšlietu ministrijas pakļautības ierēdņu u.c. amatpersonu starpā novedusi pie tā, ka tiesas lēmumu par arestētās mantas atņemšanu Rūdolfam Meroni nav izdevies īstenot un amatpersonas nevis rīkojas, bet pauž viedokļus par to, kāpēc rīcības vietā notiek viedokļu paušana.

Pēc Rīgas Apgabaltiesas vēsturiskā lēmuma atņemt iepriekšējam "arestētās mantas glabātājam" R. Meroni iepriekš uzticētos aktīvus, kas pēc sarakstes ar R. Meroni tā arī nav izdarīts praksē, dokumentu apmaiņa starp amatpersonām atklāj dažādus iepriekš nezināmus aspektus, jo tieši šāda situācija kādā no tiesvedību procesiem Latvijā ir konstatēta pirmo reizi.

Sūta viens otru no Poncija pie Pilāta

Saskaroties ar rakstveidā smalki noformulētu izsmieklu no R. Meroni puses, Nodrošinājuma valsts aģentūras direktors Ēriks Ivanovs arestētās mantas pārņemšanas vietā bija licis sagatavot vēstules dažādām iestādēm, aptaujājis to profesionālo viedokli, lai pēc tam noformulētu savu nostāju un informētu Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu kolēģiju, Ģenerālprokuratūru un Tieslietu ministriju "par tiesas lēmuma izpildes neiespējamību un nepieciešamību pieņemt citu nolēmumu", atsaucoties uz Ministru kabineta noteikumiem par rīcību ar dažādām arestētām mantām. Savas nostājas pamatošanai Ē. Ivanovs bija rūpīgi izkonspektējis visus viedokļus un citātus no profesionālās sarakstes vai literatūras, lai mēģinātu no tiesas panākt citu lēmumu.

Nedēļu vēlāk Ē. Ivanovs saņēmis ledaina ūdens spaini aiz apkakles: tiesa atbildes vēstulē raksta: "Ē. Ivanovs uzskata, ka tiesas lēmuma izpilde nav iespējama, līdz ar to atsakās izpildīt norādīto tiesas lēmumu."

Tiesas kolēģijas rīcībā ir pārsūtītā sarakste starp Nodrošinājuma valsts aģentūru un R. Meroni, no kuras tiesa izdara slēdzienu, ka R. Meroni tomēr esot rakstiski paziņojis par to, "kādā veidā un kad viņš ir gatavs nodot glabāšanā viņa rīcībā esošo mantu", tādēļ aģentūras izteikums, ka tiesas lēmuma izpilde esot neiespējama, "nav pamatots", raksta tiesnese Irīna Jansone.

Vēl vairāk: lūgums tiesai pieņemt citu lēmumu "faktiski ir vērtējama ka izvairīšanās no [esošā] tiesas lēmuma pildīšanas, jo aģentūra pat nav mēģinājusi arestēto mantu pārņemt no arestētās mantas glabātāja Rūdolfa Meroni," teikts tiesas vēstulē. "Nodrošinājuma valsts aģentūrai nav tiesiska pamata nepildīt tiesas lēmumu, līdz ar to aģentūrai ir jāizskata pēc būtības un jāsniedz atbilde R. Meroni par pašas Nodrošinājuma valsts aģentūras pieprasījumu", kā arī jāturpina esošā lēmuma izpilde, stingri norāda tiesnese.

Tā kā iztiesāšanas laikā jebkura kriminālprocesa virzītāja ir tiesa, tad šajā gadījumā tiesas rīkojumi vai lēmumi ir izpildāmi obligāti — saņēmēji tos nevar nepildīt. Rezultātā Nodrošinājuma valsts aģentūra šeit ir nonākusi starp diviem dzirnakmeņiem: par tiesas lēmuma nepildīšanu draud sods, savukārt tā izpilde patlaban iespējama uz R. Meroni diktētajiem nosacījumiem, aiz kuriem, visticamāk, slēpjas kādi "pārsteigumi".

Prasa ministram izvērtēt nelaimīgo Ivanovu

Tiesa nav aprobežojusies tikai ar skarbas kritikas paušanu Nodrošinājuma valsts aģentūrai: tā arī nosūtījusi paziņojumu Ē. Ivanova priekšniekam — iekšlietu ministram Sandim Ģirģenam. Šajā dokumentā tiesnese I. Jansone sūdzas par Ē. Ivanovu, kurš "ārpus savas kompetences veic iztiesāšanā esošā krimināllietā noskaidrojamo apstākļu juridisku vērtējumu un uz šī vērtējuma pamata atsaka tiesas lēmuma izpildi”.

Tiesa norāda arī uz interpretāciju, kas saskatāma tikai juristiem, tomēr ir jo īpaši nozīmīga saistībā ar Satversmē garantētajām tiesībām uz taisnīgu tiesas procesu: Ē. Ivanovs izprasījis un arī saņēmis rakstisku atzinumu no Ģenerālprokuratūras, kas ir viena no pusēm tajā krimināllietā, kuras ietvaros pieņemts attiecīgais lēmums par mantas glabātāja maiņu. Tiesa norāda: "Šāda Nodrošinājuma valsts aģentūras rīcība var tikt vērtējama kā iejaukšanās tiesas spriešanā." (Principā jebkāda iejaukšanās tiesas spriešanā ir krimināli sodāms pārkāpums.)

Teorētiski apsūdzības un aizstāvības puses krimināllietas iztiesāšanā abas ir procesuāli līdzvērtīgas, un lieta tiek iztiesāta pēc sacīkstes principa, tāpēc prasīt juridisko atzinumu par tiesas pieņemtā lēmuma izpildi vienam no procesa dalībniekiem (prokuratūrai) un uz tā pamata mēģināt tiesas nolemto neizpildīt — tas būtu kaut kas līdzīgs tam, ja sporta ārsts mēģinātu neizpildīt sacensību galvenā tiesneša rīkojumu par dopinga analīžu paņemšanu no atlētiem, kā pamatu savam atteikumam veikt tiešos darba pienākumus uzrādot saraksti ar kādu no sportistiem.

Tikpat labi Nodrošinājuma valsts aģentūra varētu pieprasīt "juridisko atzinumu" no aizstāvības advokātiem, lai pēc tā saņemšanas mēģinātu neizpildīt tiesas lēmumu vēlreiz. Lai novērstu tamlīdzīgu absurdu iešanu plašumā, tiesa pieprasa iekšlietu ministram izvērtēt aģentūras amatpersonu rīcības likumību un nodrošināt tiesas lēmuma "efektīvu un likumīgu izpildi".

Tomēr arī aģentūrai ir sava taisnība

Aģentūras ieskats, ka tiesas lēmums neesot izpildāms savā pašreizējā formā, tomēr pelnījis ievērību, jo savs pamats šādam secinājumam tiešām ir. R. Meroni piedāvājis "nodot" arestēto mantu tāpat, kā tā viņam tika "nodota" 2007. gada decembrī — parakstot tikai protokolu pie viņa Šveicē, bet fiziski neko nenododot. Pie kam viņš gatavs to darīt vienīgi starptautiskās tiesiskās palīdzības ietvaros.

Tā kā Nodrošinājuma valsts aģentūra ikdienā uzglabā robežsargu konfiscētas kontrabandas cigaretes un spirtu, policijas izņemtu zagtu mantu, noķerto dzērājšoferu automašīnas utt., tad pie reālā darba pieradušajai aģentūrai ir skaidrs, ka papīra parakstīšana vēl nenozīmē faktisku mantas savākšanu un aizgādāšanu līdz iestādei. Līdz ar to aģentūras iebildēm tiešām ir praktisks pamats.

"Aģentūras ieskatā nav šaubu, ka formāla tiesas lēmuma izpilde nenodrošina mantas aresta izpildi Kriminālprocesa likuma izpratnē un nemaina R. Meroni pašreizējo juridisko statusu uzņēmumos, kuros atrodas arestētā manta," iepriekš rakstīja Ē. Ivanovs, kura pienākums būtu "tiesas lēmumā minēto arestēto mantu glabāt ar krietna saimnieka rūpību un veikt tādas nepieciešamās darbības, lai glabāšanas laikā tā nezaudē savu vērtību un kalpo mērķim, kādēļ mantai ir uzlikts arests".

Tādējādi manta faktiski būtu jāpārvalda (t.i., jāiesaistās saimnieciskā darba procesos kādos no lēmumā minētajiem uzņēmumiem), bet tas nav iespējams, ja mantu turpina pārvaldīt R. Meroni — ne vairs kā mantas glabātājs, bet jau kā attiecīgo kompāniju direktors vai padomes loceklis, par ko viņš šajos gados kļuvis.

Aģentūra norāda uz "grābekli", kādu savulaik dokumentos ievietojuši prokurori, 2007. gada 17. decembrī pieņemot lēmumu par aresta uzlikšanu mantai: šis lēmums līdz pat šai dienai nav nodots izpildei starptautiskās krimināltiesiskās palīdzības lūguma ietvaros. Šāda starptautiska palīdzība notiek stingri reglamentētā kārtībā caur Ģenerālprokuratūras Starptautiskās sadarbības departamentu, kas Latvijas iestāžu pieņemtos dokumentus nosūta uz tādām pašām prokuratūras struktūrvienībām citās valstīs, kuras tālāk vai nu noraida palīdzības lūgumus, vai arī nodrošina to izpildi, tajā skaitā seko tam, lai vietējās tiesas apstiprinātu lēmumus, kur to prasa likumi.

Šeit Ē. Ivanovs norāda uz acīmredzamo: tā kā savulaik mantas arests ārzemēs nav nemaz ticis uzlikts ar šīs procedūras palīdzību visu aizvadīto trīspadsmit gadu garumā, tad tagad identiskā procesuālajā kārtībā nav iespējams nomainīt mantas glabātāju. (Var izteikt pieļāvumu, ka R. Meroni izmantos šo Latvijas prokuratūras pieļauto nejēdzību.)

Labuma gūšanas tiesības ir nemateriālas, tās nevar arestēt

Nodrošinājuma valsts aģentūras skeptiskā attieksme pret tiesas lēmuma izpildi balstās daudzu gadu darba praksē, kurā vēl nekad nav bijušas arestētas teorētiskas "labuma guvēja tiesības" pretstatā reālai, taustāmai mantai visos citos kriminālprocesos. Piemēram, ja šai iestādei no policijas jāsavāc glabāšanā kādā kriminālprocesā izņemti zagti baļķi, tad aģentūra savāc šos baļķus un aizved uz savu placi, kur tos noglabā līdz kriminālprocesa beigām vai līdz brīdim, kamēr procesa virzītājs izlemj, ko ar tiem iesākt.

Turpretī — ja pielietojam šo analoģiju R. Meroni piedāvājumiem — te baļķu vietā tiek piedāvāts parakstīt papīru, ka baļķus to iepriekšējais glabātājs juridiski it kā nodod aģentūrai, bet faktiski šie baļķi paliek iepriekšējā glabātāja pagalmā Šveicē. Līdz ar to atbildība būs Nodrošinājuma valsts aģentūrai, bet baļķi — šveicietim.