Menu
Pilnā versija
Foto

Kas tagad notiek?

Valērijs Jevdokimovs · 15.04.2011. · Komentāri (0)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Burtiski nesen apmeklēju portālu, izlasot daļu no ievietotajiem rakstiem un viedokļiem. Lielākā daļa informācijas veltīta konkrētām personām, viņu meliem utt. Protams, cilvēkiem ir jāzina, ko un kā dara tā saucamie „tautas kalpi”, kā viņi mēģina izzagt vēl brīnumainā kārtā saglabāto, kā nepilda savus solījumus, kā ņirgājas par saviem „kungiem” – Latvijas tautu. Bet vai tad pašlaik tas ir galvenais? Gribētos pievērsties mazliet citam jautājumam, kas, manuprāt, šobrīd ir būtiskāks un daudz aktuālāks katram parastajam Latvijas iedzīvotājam (man negribētos atdalīt pilsoņus no nepilsoņiem).

Kas tad pašlaik notiek Latvijā? Tas, ka pasaules mēroga finansiālā krīze tik labi jūtama ir faktiski tikai Latvijā, nevienam jau laikam nav noslēpums. Tie, kas pēdējo gadu laikā ir bijuši ārzemēs, droši vien neapšaubīs manus vārdus, jo citās valstīs, tai skaitā Eiropas Savienības valstīs, tādu „brīnumu” kā Latvijā nav. Un kā tiek radīti šie „brīnumi”, kas aiz tiem stāv? Nebūtu slikti noskaidrot.

Mēs bieži cenšamies vainot mūsu problēmās konkrētus cilvēkus, taču neiedziļināmies problēmu būtībā. Ekonomikas attīstībai (šeit domāta tā ekonomika, kuras pamatā ir visvarenā nauda) ir savi likumi, kuri sen ir atklāti, aprakstīti un darbojas arī tagad. Tos var attiecināt kā uz maziem uzņēmumiem, tā arī uz lielvalstīm. Gudrie pasaules finansisti zina, ko dara, kad nepieciešams nopelnīt un, galvenais, saglabāt un pavairot nopelnīto. Ir izdomāti daudzi līdzekļi, bet pamatā ir tie paši vecie un līdz šim brīdi aktuālie.

Kā vienu no tiem varētu minēt principu „skaldi un valdi”. Pašlaik tas arī darbojas. Tajā laikā, kad pie varas esošajiem jāizdomā papildus līdzekļu iegūšanas avoti, viņi iet vienkāršu ceļu – kārtējo reizi atgādina par vienu no sāpīgākajiem mūsu Latvijas jautājumiem – nacionālo. Un mēs kā „aitu bars” ņemamies ar to, ka apspriežam izglītības valodu, apspriežam krievu valodas kā otras oficiālās valodas pastāvēšanas iespējas, attiecīgi, diskutējam, atrodam sev pretiniekus un sašķeļamies grupās tad, kad būtu jāapvienojas.

Visiem ir labi zināms, ka bagāta valsts sākas ar bagātu tautu. Pie mums Latvijā bagāti ir „tautas kalpi”, bet tauta drīz jau nespēs izdzīvot, jo pat ubagošana nedos maizes gabalu. Ubags ubagam neko jau nevar iedot. Bet „tautas kalpu” un viņu līdzgaitnieku bagātība ir jāsaglabā un jāpavairo, un šeit sākas tā saucamās „politiskās spēles”, kuru galvenie uzdevumi ir:

- nepieļaut to, lai cilvēki apvienojas un likvidē šo netaisnību;

- novērst cilvēku uzmanību, lai patiesie mērķi nebūtu saprotami un saskatāmi.

Te der visi līdzekļi. Lai cilvēki diskutē par valodas jautājumiem, lai apspriež konkrētu darboņu neizdarības, lai meklē ienaidniekus ārpus Latvijas, lai domā par izdzīvošanu, nevis par dzīves līmeņa uzlabošanu utt.

Pašlaik valdība mēģina:

- ar nodokļu paaugstināšanas metodēm palielināt ieņēmumu apjomu – taču tas ir pretrunā ar ekonomikas likumiem;

- neatbalstot vietējo uzņēmējdarbību (šeit domāts mazais un vidējais bizness), nepieļaut iespēju, lai valsts spētu nodrošināt savu izdzīvošanu un attīstību pašu spēkiem – tas arī ir pretrunā ar attīstības likumiem;

- kontrolēt visus iespējamos valsts un pašvaldību pasūtījumus, lai nedotu iespēju strādāt tiem, kas nav no „tautas kalpu” aprindas un negrib dalīties utt.

Ko tad mēs saņemam rezultātā:

- nesamērīgas cenas faktiski visām precēm, tās ir grūti salīdzināt pat ar cenām attīstītās Eiropas valstīs;

- zemu cilvēku aktivitāti valsts un sabiedriskajā dzīvē, kad bailes kaut kur iesaistīties ir lielākas par bailēm zaudēt darbu vai amatu  no valsts budžeta apmaksātajās struktūrās un iestādēs (diemžēl šeit darbojas arī mentalitātes faktors);

- iespēju „izredzētajiem” bez kaut kāda veida ierobežojumiem kontrolēt un ietekmēt jebkuras aktivitātes ar to pašu valsts struktūru un iestāžu palīdzību, kuru pašlaik Latvijā ir tik daudz, ka valdība nezina, ko vēl izdarīt, lai šo „baru” pabarot;

- gandrīz pilnībā sagrautu infrastruktūru, kurai līdzās ir ideāli izremontētas vai uzbūvētas valsts iestāžu ēkas un būves;

- galu galā to, ka uz ielas faktiski nav iespējams satikt smaidošus cilvēkus…

Vai tas kādam ko nozīmē?

Bet Latvijas kā valsts perspektīva vispār nav skaidra un grūti prognozējama, ja viss tā arī turpināsies. Vēl 5-10 gadi, un nebūs to, kas maksā nodokļus. Jaunā paaudze izbrauks no Latvijas, bet pārējiem vienkārši nebūs daudzmaz stabilu ienākuma avotu. Tad tomēr nāksies pārskatīt valsts pārvaldes struktūru, un tad arī tie draugi, radinieki un paziņas beidzot sapratīs, ka izdzīvošana būs atkarīga nevis no konkrētu personu nonākšanas pie varas, bet viņu spējas adekvāti pārvaldīt valsti un domāt par sava labuma gūšanu atbilstoši ekonomikas attīstības likumiem, kad ienākumi būs nevis no zagšanas un vienu reizi, bet katru dienu un stabili saskaņā ar attīstības principiem. Var būt ne tik lielā apjomā, bet stabili un ilglaicīgi.

Masu medijos noris diskusijas par pasaules galu, uz kuru varbūt arī cer tā vara, kas pašlaik valda Latvijā, bet, ja tas nāks, tas skars visus, arī „izredzētos”… Varbūt mēs jau esam pārdoti kādam lielam onkulim? Tad ir jādomā par to, ka „pat aitu barvedis, kā viņam tas negribētos, nevar kļūt par vilku sava aitu bara pārdošanas rezultātā, arī barvežus kādreiz apēdīs…”

Tādas ir tās domas par notiekošo, drīzāk jau ne domas, bet dziļas sāpes…

Izklāstītā mērķis ir noskaidrot, vai ir tādi cilvēki, kas spēj domāt nevis kā latvieši vai krievi, bet kā cilvēki, kam dots saprāts? Tāpēc gribētos dzirdēt arī citu viedokli šajā jautājumā, nevis tikai aprunāt konkrētas amatpersonas un to izdarības.

Es pats esmu Latvijā dzimis, Latvijā audzis latvietis, kaut arī vārds un uzvārds uz to nenorāda, brīvi pārvaldu latviešu valodu. Es nepārstāvu nevienu politisku organizāciju, vienkārši vēlos saprast, līdz kuram brīdim cilvēki vēl pacietīs visus šos brīnumus…

Mani sauc Valērijs Jevdokimovs, man ir 45 gadi, un es labprāt kontaktētos un apspriestu aktuālus jautājumus ar cilvēkiem, kas domā līdzīgi. Neatkarīgi no amatiem un pilnvarām mēs visi prīmām kārtām esam cilvēki, un no šī „krusta” diez vai iznāks atbrīvoties. Kāds no gudrajiem ir teicis: var bezgala ilgi melot nelielam cilvēku skaitam, var neilgu laiku melot daudziem, bet nevar mānīt visus un visu laiku…

Paldies.

Novērtē šo rakstu:

1
0