Iesaki rakstu:

Saistībā ar izglītības un zinātnes ministra Roberta Ķīļa ierosinājumu saīsināt skolēnu brīvlaiku vasarā (pagarinot brīvdienas ziemā/pavasarī) esmu apkopojis savus ieteikumus un secinājumus. Šoreiz par pašu nepieciešamību sniegt argumentus.

Aicinu noskaidrot arī citu skolēnu vecāku domas un argumentus, veicot viņu aptauju klašu ietvaros. Tas ir svarīgi tādēļ, ka skar visus vecākus. Atsevišķas Ķīļa izraudzītas vecāku grupas nevar pārstāvēt visu vecāku viedokli. Ja atsevišķas vecāku grupas varētu pārstāvēt visu vecāku viedokli, tad varētu iztikt arī bez skolēnu vecāku viedokļa noskaidrošanas par skolu formu nepieciešamību, par to, kādas svešvalodas mācīties kā galvenās, kādi fakultatīvi kursi utml. Pie ministra aizietu Lielvārdes vai Alojas skolēnu vecāku iniciatīvas grupa, un viņi kopīgi izlemtu visu citu vietā. Tomēr šādas aptaujas skolās tiek organizētas. Un šādas pilnvaras – runāt visu vārdā – iniciatīvas grupām sabiedrība nav deleģējusi.

Reformu ieviešanas ažiotāža – mācību gada pagarināšana jau nākamgad: ministra padomnieks laikrakstā Diena 2011. gada 20. decembrī saka, ka „ierosinājums pagarināt mācību gadu ir tikai viena no versijām” un „ažiotāža ir nepamatota”[i]. Tomēr pats ministrs 2011. gada decembra sākumā saka, ka „mācību gads līdz Līgo ir iespējams jau nākamgad”[ii]. Tā ir īsta ieviešanas ažiotāža, ja par iecerēto ministrs sāk runāt tikai dažus mēnešus pirms izmaiņu ieviešanas, un cilvēku neinformēšana, pretēji publiskās pārvaldības mērķiem. R. Ķīlis intervijā žurnālam Ir runā par to, ka ministrija apkopos informāciju līdz martam un „nākotnē ir paredzēts, ka mācību gads Latvijas skolās sāksies jau augusta beigās un ilgs līdz jūnija vidum”. Ministra padomniekam vai ministram, ja tie darbojas sazināti, ir jāinformē, kādas vēl versijas tad tiek apspriestas. Ja informācijas nebūs, skolēnu vecāki var to uztvert negatīvi. Šeit rokraksts ir līdzīgs situācijai, kurā kāds līdz vēlēšanām stāsta, ka nodokļus nepaaugstinās, bet pēc vēlēšanām tos tomēr steigšus un apjomīgi paaugstina.

Aptaujas līdzība ar referendumu: kā būtisku līdzīgu piemēru var minēt viedokļa aptaujas līdzību ar valsts mēroga referendumu. Arī referendums notiek par būtiskiem jautājumiem, tomēr neviens no referenduma dalībniekiem neprasa sniegt publiskus un racionālus argumentus. Cilvēki referendumā atbild uz jautājumu ar „jā” vai „nē” pēc savas saprašanas. Tātad arī skolēnu vecāku aptauja (miniatūrs referendums), ja tajā var pārbaudīt aptaujāto identitāti, ir pietiekama gribas paušanai, un izsmeļoša argumentēšana nemaz nav nepieciešama.

96% vecāku mūsu klasē – pret vasaras skolēnu brīvlaika saīsināšanu: Juglas vidusskolas 1.c klases skolēnu vecāku aptaujā piedalījās 93% vecāku, no tiem 96% atbildēja, ka ir pret vasaras brīvlaika saīsināšanu. Arī šie vecāki ir sabiedrības daļa, un to vieno kopīgas intereses, šajā gadījumā viena no interešu izpausmēm ir saglabāt esošo skolēnu brīvlaiku modeli, nesaīsinot skolēnu brīvlaiku vasarā. Ja ministrs pats atzīst, ka neviena no plānotajām reformām nav pašmērķis[iii], tad ministram nebūs problēmu atsaukt savu ierosinājumu saīsināt vasaras brīvlaiku, tiklīdz tā rīcībā būs skolēnu vecāku aptaujas rezultāti. Iniciatīvas grupas, ar kurām nesen ir ticies ministrs, nepārstāv pat vienu pilsētu. Nav zināms, kas ir to biedri un cik to ir. Ir nepieciešama godīga aptauja. Turklāt, kā jau norādīts, to sarīkot ir ļoti vienkārši. Vajag tikai galveno – gribēšanu.

Publiskās pārvaldes darbības mērķis: publiskās pārvaldes galvenais darbības mērķis ir kalpot savas valsts iedzīvotājiem (veicinot valsts izaugsmi un iedzīvotāju labklājību). Lai nodrošinātu valsts attīstību atbilstoši iedzīvotāju vajadzībām un vēlmēm, ir nepieciešama sabiedrības līdzdalība publiskās pārvaldes lēmumu pieņemšanā. To var panākt, veidojot dialogu un viedokļa apmaiņu, sniedzot informāciju par topošajiem un pieņemtajiem lēmumiem, veicinot informācijas pieejamību un caurspīdīgumu.

Roberts Ķīlis vietnē scenariji.lv saka: „Neviena no būtiskām reformām izglītībā netiks īstenota, iekams par to nebūs notikusi plaša diskusija ar iesaistīto pušu pārstāvjiem un ņemti vērā visi racionālie argumenti. Vārds „racionālie” ir mazliet jāpasvītro, jo svarīgi pamanīt, ka dažkārt mūsu izvēles nosaka arī pieradums un emocionāli priekšstati, taču tie itin bieži izrādās kavēkļi tādu risinājumu ieviešanai, kas patiesībā būtiski atvieglotu un sakārtotu mūsu dzīvi.”

Brīvas gribas paušana: ministra R. Ķīļa prasība celt galdā argumentus būtībā ierobežo brīvas gribas paušanu un šādas gribas – domas brīvības respektēšanu kā vienu no demokrātijas izpausmes veidiem. Ikvienam ir tiesības paust savu viedokli un pateikt „nē”. Ministra izteikumos ir arī nepamatoti pieņemts, ka var vispārināti runāt par „mūsu” dzīvi. Tā katram tomēr ir sava, katram atšķirīga – no vajadzībām, līdz iespējām.

Pierādījumu meklēšana: argumentēšana šeit pārtop pienākumā pierādīt. Pienākuma uzlikšana ir brīvas gribas izpausmes ierobežošana. Lūgums sniegt racionālus argumentus ir uztverams kā lūgums paskaidrot rīcību. Tomēr rīcību ir iniciējis pats Izglītības un zinātnes ministrs nevis skolēnu vecāki. Skolēnu vecāki vien reaģē uz ministra pausto ieceri un īsteno savas tiesības. Tātad jāpaskaidro un jāargumentē patiesībā ir pašam ministram. Prasība metodiski formulēt plašus un racionālus argumentus vairāk piestāvētu apsūdzības un aizstāvības pušu juristu diskusijām tiesā nekā civilpersonu attiecībām ar valsti.

Nevienlīdzīga cīņa: Roberts Ķīlis ir 1) sociālantropologs, 2) profesors un 3) filozofijas doktors. Ir grūti iedomāties, ka ģimeniski, cilvēciski labu, bet kaut kādu iemeslu dēļ augstu izglītības līmeni nesasniegušu skolēnu vecāku argumenti varētu valodā un retorikā pārspēt filozofijas doktora un profesora argumentus. Tā būtu nevienlīdzīga cīņa. Pienākums sniegt izsvērtus argumentus būtu sagaidāms tikai un vienīgi no jomas speciālistiem un profesionāļiem, ne no vecākiem.

Politiskā pieredze: iepriekšējā rindkopā minētais nav atsaukšanās uz pierādījuma grūtībām, bet gan aizdomas par autoritāru vadības stilu. Savā īsajā pastāvēšanā partija jau ir piedāvājusi arī „politiskas reformas”, ar to domājot, ka valdībā jāiekļauj kāds neviennozīmīgi vērtēts politiskais spēks. Arī šajā gadījumā publiskie argumenti bija kategoriski: „Tikai ar tankiem var mainīt mūsu lēmumu.[iv]” Viens no šādas kategoriskas nostājas netiešajiem rezultātiem – referendums par latviešu identitāti būtiski skarošu jautājumu.

Partija: es neesmu šīs partijas vēlētājs, un tās programma vai iniciatīvas nav man saistošas. Neesmu tās atbalstījis arī Saeimas vēlēšanās. Piedāvājumu reformēt izglītību izsaka nevis neitrāla persona, bet ZRP partijas cilvēks. Turklāt, ņemot vērā iepriekšējo pieredzi, nav garantijas, ka citas partijas ministrs vai cita valdība šos lēmumus neatcels. Novembrī ZRP reitings bija 5,1%[v] - mazliet virs sliekšņa, lai šī partija vēlēšanās vispār iekļūtu Saeimā, ja šobrīd notiktu ārkārtas vēlēšanas. Turklāt ierosinājumus reformēt izglītības sistēmu citas politiskas partijas, cik zināms, nav izteikušas. Tātad tā ir ZRP politiskā iniciatīva.

Nepieciešamība panākt vienošanos: mijiedarbība starp publisko pārvaldi un sabiedrību pamatā izpaužas kā publiskas, racionāli kritiskas debates, kuru mērķis ir brīvi, uz sabiedrības kopīgo interešu pamata sasniegt racionālu vienošanos starp publiski konkurējošiem viedokļiem.

Piemērotas diskusiju vietas izvēle: ministrs R. Ķīlis ir solījis pārkārtot vietni „scenāriji.lv” tā, lai tajā varētu organizēt arī visu ieinteresēto pušu diskusijas. Šādas vietnes lietderība sabiedrības vairākuma viedokļu noskaidrošanai ir neskaidra šādu iemeslu dēļ:

1) Foruma sagatavošana diskusijām acīmredzami nodokļu maksātājiem izmaksās prāvu naudu, jo IT jomas speciālistu atalgojums ir viens no visaugstākajiem arī Latvijā[vi].

Pavisam citādāka ir situācija ar vecāku viedokļa – „par” vai „pret” – noskaidrošanu klases sapulcē. Tehniski tam ir nepieciešama vien pašu vecāku sagādāta papīra lapa un pildspalva. Pilsētās dzīvojošo skolēnu vecāku gadījumā tas būtu paveicams ātri – mēneša laikā, jo attālums līdz skolai ir neliels (parasti dzīvesvietas rajonā), bet vecāku ikdienas mobilitāte – augsta. Laukos dzīvojošo skolēnu vecāku aptaujāšana varētu prasīt vairāk laika un aptaujāto īpatsvars varētu būt zemāks. Mūsu klasē aptaujāto īpatsvars bija 93%. Ierēdņu nevēlēšanās to darīt, kā to var noprast no preses, tomēr liecina, ka šī reformas var būt kā pašmērķis.

2) Saskaņā ar kādu pētījumu internetu 2011. gadā ir izmantojuši vidēji 67% Latvijas iedzīvotāju. Aptaujas dati ir iegūti no 1519 pastāvīgajiem Latvijas iedzīvotājiem. Saskaņā ar citu pētījumu[vii], 41% izmanto bezmaksas interneta piekļuves vietas, no kuriem 20% bibliotēka ir vienīgā vieta, kur tie var izmantot internetu. Lauku reģionos publiskās bibliotēkas ir vienīgā piekļuve internetam.” Šādos apstākļos nav saprotams, kā diskusijas vienā mazapmeklētā vietnē var atspoguļot sabiedrības vairuma viedokli. Katrai interneta mājas lapai ir iespējams noskaidrot apmeklējumu statistiku. Saskaņā ar tīmekļa vietņu analīzes programmas Alexa[viii] datiem, vidējais „scenariji.lv” apmeklējumu skaits ir ļoti zems.

Mūsu klases gadījumā, piemēram, pat e-klasē, kurā ir atrodama vecākiem svarīga informācija, sazināties ar visiem vecākiem nav iespējams, līdz ar to ir šaubas, ka vecāki vēlēsies apmeklēt arī vietni scenāriji.lv, par kuras eksistenci tie visticamāk nav pat informēti, savukārt to informēšanai būtu nepieciešams tērēt naudu reklāmas materiāliem.

Kompromiss: pamats runāt par pārmaiņām būtu tad, ja piedāvājumam piekristu procesā iesaistītās personas un tiktu atrasts kompromiss. Ministrs R. Ķīlis, tā vietā, lai runātu par kompromisiem, ir teicis, ka viņu būs īpaši jāpārliecina, ka pārmaiņas nav nepieciešamas. Diemžēl ir jāsecina, ka visas pārmaiņas – gan potenciāli labās, gan tradīcijas apdraudošās – ir samestas kopā vienuviet, un tās mēģina padarīt par neatraujamām.

2009. gadā intervijā žurnālam Rīgas Laiks Roberts Ķīlis pauž: „Zinātnieka teiktajam, rakstītajam [mūsdienās] tic ar lielāku sparu, jo valda uzskats un konvencija, ka tieši tā ir pareizi.”[ix] Vai ministrs izmanto šādu autoritāti, lai uzspiestu sabiedrībai savas domas?

Valdības pieņemtiem lēmumiem jārada ticība, ka tie tiek pieņemti, ievērojot taisnīguma principu. Valsts pārvaldei demokrātiskā un tiesiskā valstī sabiedrības uzticētās funkcijas jāpilda godīgi, efektīvi un taisnīgi. Ja amatpersona un politiskas partijas biedrs argumentu procesu pārveido, ar tendenci jebkurus savus ierosinājumus dēvēt par reformām, tā nav godprātīga rīcība. Ja iebilst ievērojama sabiedrības daļa, rīcība nav efektīva un demokrātiska.

Samērīguma princips noteic, ka tad, ja publiskā vara ierobežo personas tiesības un likumiskās intereses, ir jāievēro saprātīgs līdzsvars starp sabiedrības un indivīda interesēm. Lai konstatētu, ka samērīguma princips ir ievērots, jānoskaidro, vai šo mērķu sasniegšanai nav saudzējošāku līdzekļu par likumdevēja izraudzītajiem, vai šāda rīcība ir nepieciešama, t.i., vai mērķi nevar sasniegt ar citiem, indivīda tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem (…). Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tā neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tā neatbilst arī samērīguma principam un ir prettiesiska.

---

[i] http://www.diena.lv/latvija/zinas/izm-neplano-rikot-vecaku-aptauju-par-macibu-gada-pagarinasanu-aziotazu-deve-par-nepamatotu-13921629

[ii] http://www.ir.lv/2011/12/1/kilis-macibu-gads-lidz-ligo-svetkiem-iespejams-jau-nakamgad      

[iii] http://scenariji.lv/2011/12/par-atvieglotu-un-sabalansetu-macibu-gadu/

[iv] http://www.tvnet.lv/zinas/viedokli/394105-zatlers_tikai_ar_tankiem_var_mainit_musu_lemumu

[v] http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/401580-zrp_reitings_nokrities_lidz_51

[vi] http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=328767:sprda-it-uzmum-algas-bijuas-mazkas-nek-vidji-nozar&Itemid=93

[vii] http://www.tvnet.lv/tehnologijas/internets/395590-petijums_latvija_internetu_lieto_vairak_neka_70_iedzivotaju

[viii] http://www.alexa.com/siteinfo/scenariji.lv#

[ix] http://www.delfi.lv/news/comment/comment/roberts-kilis-cik-naudas-dot-humanitarajam.d?id=26703953