Iesaki rakstu:
Stāsts par mūsu tā saucamā ekonomikas ministra krāšņo izgāšanos Maskavā beidzās tieši tā, kā jau tika prognozēts, - atbilstoši tai Latvijas valstij, kādā mēs pašlaik dzīvojam.
Protams, pats Artis Kampars mēģināja darīt to, ko viņš acīmredzami – kaut grūti tam noticēt – māk vēl sliktāk par valstij un katram tās iedzīvotājam nozīmīgu jautājumu pārrunāšanu.
Rezultātā neveikli melīgajā paziņojumā vienlaikus bija paziņots gan tas, ka nekādas gāzes cenu piesaistīšanas ierosmes Maskavā ministrs nemaz neesot izteicis, gan tas, ka šādas ierosmes tomēr esot viena makten laba ideja.
Bet politiķu meliem tajā valstī, kurā pašlaik mums ir tā laime dzīvot, jau labu laiku nevajag būt ne pārdomātiem, ne kaut cik loģiskiem. Ir labi, kā ir.
Kurš gan šaubījās, ka, lai cik neveikli arī melotu Kampars, Valdim Dombrovskim viņš tāpat būs akurāt tikpat labs un šai valstij noderīgs ministrs kā, teiksim, Ģirts Kristovskis un tikpat labs partijas biedrs kā Pindacīša Čigāne vai vienmēr atstrādāt gatavā Bendrāte.
Protams, tā arī izrādījās: ar savas preses pārstāves starpniecību premjers apliecināja, ka „nekādas norādes par nepieciešamību labāk gatavoties valstisku jautājumu apspriešanai” viņš ministram neesot izteicis, jo „tam nav pamata”. Ir tak labi, kā ir.
Piebalsoja arī Valsts prezidents Valdis Zatlers: „caur puķēm” gana skaidri atzīstot Kampara izgāšanos un sarunātās blēņas, valsts galva paziņoja – neesot ko uztraukties par ministra muļķībām, jo, pirmkārt, „tikšanās ir konfidenciāla un saturu nav pieņemts komentēt ne vienai, ne otrai pusei”, bet, otrkārt, nekas jau slikts šoreiz nenotika, - tad par ko uztraukties?
Droši vien kungiem– tāpat kā pirms pāris gadiņiem Kalvītim un Co. – tiešām šķiet, ka nav par ko uztraukties. Droši vien Dombrovskis ij nesaklausīja ironiju savos vārdos, uz Pietiek jautājumu atbildot, ka mūsu „ekonomikas ministra kompetences līmenis ir atbilstošs viņa ieņemamajam amatam un atbildībai”.
Bet vispār ir gan.
Protams, štrunts par viena godkārīga un iedomīga pamuļķa izrunāšanos Maskavā, kas mums šoreiz neko nav izmaksājusi, un tai sekojušajiem šī pamuļķa neveiklajiem meliem. Štrunts arī par citu, vēl godkārīgāku un iedomīgāku pamuļķi, kurš pašlaik iemēģina ārlietu ministra amatu un kuru uz Maskavu drošības pēc līdzi nemaz nepaņēma.
Un tāpat štrunts arī par tiem šoferu dēliem un krustdēliem, kuri pašlaik kā Ņujorkas blaktis dodas šķietami nepaturamā uzvaras gājienā, lai valstij piesūktos, piesūktos un vēlreiz piesūktos visur, kur vien iespējams. Lai jau tiek cilvēkiem, protams.
Taču visām lietām pasaulē ir sava kritiskā masa, un man kļūst aizvien bažīgāk par to, ka arī šai valstij to parazītu un stulbeņu apjoms, ko tā ir spējīga uzturēt, ir galīgs lielums.
Pirms pēdējām vēlēšanām, kā zināms, izplatīts retoriskais jautājums bija: nez, par ko būtu sliktāk nobalsot – par salīdzinoši kompetentiem un gudriem zagļiem vai par godīgiem stulbeņiem.
Taču ir izrādījies, ka iespējams arī trešais variants: visas šīs kamparveidīgo epopejas un jau pieminētā intelekta jomā apdalīto, toties ar izdzīvošanas instinktu bagātīgi apveltīto cilvēkveida blakšu maršēšana uz valsts amatiem uzskatāmi rāda, ka pie varas kaut kā ir nokļuvis minēto īpašību salikums – un nevis kompetentie godavīri, bet gan negodīgi stulbeņi.
Vēl tikai trešdien jau pieminētais Dombrovskis televīzijā aicināja cilvēkus nebraukt prom no Latvijas un runāja par to, kā ļaudis atpakaļ atsaukšot valsts ekonomiskā izaugsme un iespējas atrast darbu.
Bet kurš noticēs premjera solītajai valsts izaugsmei, noskatoties pusmuļķos, kas tiek salikti it kā par to rūpēties un to nodrošināt, un muļķos, kuriem šīs valsts visaugstākās amatpersonas viskrāšņākās glupības piedos ar vārdiem – nu, mums šitādi der...
Šajā šīgada pēdējā viedokļrakstā es tiešām ļoti labprāt pateiktu kaut ko gaišu un uzmundrinošu. Bet, kamēr Latvijā katrs augstā amatā ticis pusmuļķis sev līdzi atvilks vēl virkni apaļu muļķu, kamēr par ekonomiku rūpēsies izbijis sīkbodnieks, kam ekonomikas padomus savukārt dos izbijis dārzkopības skolotājs, bet prezidents un premjers uz vistrakākajām dumjībām noraudzīsies ar iecietīgu smaidu, - atvainojiet, nesanāks. Ļoti žēl. Tiešām.