Iesaki rakstu:

Brīdī, kad Bolīvijas prezidentam Evo Moralesam nav izdevušās iecerētās vēlēšanu mahinācijas un viņš bijis spiests aizbēgt no valsts, Pietiek ekskluzīvi publicē nule iznākušās Lato Lapsas grāmatas „Brūnās Jaunavas bērni Svētās Nāves ēnā” nelielu fragmentu, kurā aprakstīts, kā tieši nu jau bijušais prezidents palīdzēja saviem kolēģiem – kokas audzētājiem un kāda īsti eiropeiska birokrātija valda šajā eksotiskajā biznesā.

Viljafatimas tirgus atrodas pavisam netālu no galvaspilsētas Plaza del Maestro laukuma, apkārt kūsāt kūsā Lapasas populārākais sarkano lukturu rajons, tā ka viena jezga un vieni darījumi plūstoši pāraug otros. Atšķirība tikai tā, ka mīlas priesterienes – un arī pa kādam priesterim – darbojas brīvajā tirgū, savukārt kokas lapu tirgus ir smalki un precīzi regulēts – viss tiek dokumentēts un nodrošināts ar pavadzīmēm un stingrām atskaitēm.

Viss te ir, kā pienākas normālā biznesā, – kārtība, sistēma, dokumentācija, stingra apsardze un vēl striktāki procesa uzraudzītāji. Kokas lapu tirdzniecības process notiek stingri atbilstoši nu jau bijušā prezidenta, īstena kokas audzētāju - cocalero pārstāvja Evo Moralesa iedibinātajai sistēmai ar saukli – Coca Sì, Cocaìna No! Īsi un skaidri – kokai jā, kokaīnam nē, lai cik brīnumaini un neticami tas arī šķistu pirmajā brīdī.

Kad 2006. gadā par Bolīvijas prezidentu kļuva Moraless, valsts principiāli mainīja nostāju jautājumā par amerikāņu varas iestāžu iedvesmoto neefektīvo karu pret narkotikām, un jaunā programma tika nosaukta “Kokai jā, kokaīnam nē”. Zemniekiem tika oficiāli atļauts kultivēt koku nelielos zemes gabalos, produkciju pārdodot visādiem atļautiem rūpaliem, tikai ne kokaīna ražošanai, un viņi tika aicināti visādos veidos pašregulēties.

Tieši šī iemesla dēļ tad arī tūristus Fatimas tirgus ēkā tagad neko īpaši negaida, bet arī ārā nedzen – lai jau skatās, nekā slēpjama te nav, vismaz no nezinātāja acīm pilnīgi noteikti ne. Fotografēt viesiem gan nav ieteicams, tā var uzprasīties uz nepatikšanām, bet tas arī gandrīz vienīgais labas uzvedības kodeksa punkts. Daudz vairāk te necieš starpniekus un citus par parazītiem uzskatītus ļaudis, – katrai kokas audzētāju kopienai te ir savas telpas, kur viņi sēž un pārdod sūrā, grūtā darbā audzēto.

Tik tiešām, ir ne mazums ciematnieku, kas dodas uz Fatimas tirgu pārdot izaudzēto, un visi apgalvo, ka tikai un vienīgi viņu ciemata terasēs aug pasaules labākā, saldākā, garšīgākā un iedarbīgākā koka. Atrod tāds indiānis transportu, kur var iekraut varbūt piecus, varbūt desmit izkaltētās ražas maisus, un dodas pietiekami garajā un arī bīstamajā ceļā.

Bolīvijā ir divi kokas audzēšanas reģioni, no kuriem lielākais – Jungasa – atrodas nemaz ne tik tālu uz ziemeļiem no galvaspilsētas. Apmēram trīsdesmit tūkstoši oficiālo – nu, pie oficiāluma vēl nonāksim – kokas audzētāju tur ir apvienojušies sešās federācijās, kuras savukārt kopā izveidojušas Consejo de Federaciones Campesinas de los Yungas.

Viņi tad arī ražo Bolīvijas neapšaubāmi lieliskāko un, ja tā varētu izteikties, garšīgāko koku – mazas, zaļas, gandrīz vai saldas lapiņas. Kokaīna ražošanai tas nav svarīgi, bet tradicionālajai kokas košļāšanai šīs lapiņas ir nesalīdzināmi labākas par otrā kokas audzēšanas reģionā Kočabambā audzētajām.

Tas izklausās jokaini, bet fakts – ja parēķināt potenciālos ieguvumus un rentabilitāti, teorētiski gan cūku un mājputnu, gan arī vairāku lauksaimniecības kultūru audzēšana šeit būtu ienesīgāka nekā kokas krūmi, taču vajag sākotnējos ieguldījumus, un tādi vidusmēra bolīviešu zemniekam ir vienkārši neiespējami.

Koka ir vienīgā, kas ir ekonomiski atbilstoša vietējam dzīves līmenim un, smalki izsakoties, ekonomiskajam modelim. Īstenībā ir tikai viens iemesls, lai koku neaudzētu, – ja šī nodarbe ir nelegāla. Visādi citādi nabadzīgam zemniekam, kuram jāizvēlas, ko tieši audzēt, koka ļoti pārliecinoši ir numur viens.

Tiesa, tiem, kas domā, ka Jungasas kokas audzētāja dzīve ir gan smagu darbu aizēnota, toties kopumā svabada, skaista un neierobežoti ienesīga, nāksies vilties. Visvisādu birokrātisku nosacījumu te ir vairāk nekā Eiropas Savienības platību maksājumu vai līdzīga finansējuma saņemšanai.

Ķibeles Peru un Bolīvijas kokas audzētājus piemeklēja jau tālajā 1949. gadā, kad abas valstis apmeklēja Apvienoto Nāciju komisija, kuras uzdevums bija „izpētīt kokas lapas košļāšanas efektus un iespējas samazināt to audzēšanu un kontrolēt to izplatību”.

Komisijā bija sapulcējušies ikdienišķi stulbi un aprobežoti ierēdņi, kuriem viss bija skaidrs jau pirms ierašanās. Kāds brīnums, ka viņi bez īpašas piepūles „izpētīja”, ka vietējo indiāņu iecienītā kokas lapu košļāšana ir derdzīgs ieradums, kurš pat veicina iedzimto „rases degradāciju” un „cilvēkā rada nevēlamas intelektuāla un morāla rakstura pārmaiņas, kas kavē košļātāja iespējas iegūt augstāku sociālo standartu”.

Ar šo ziņojumu pietika, lai Apvienotās Nācijas nolemtu, ka indiāņu iecienītā tradicionālā kokas lapu košļāšana ir narkotiskas atkarības paveids un līdz ar to pasludināma ārpus likuma. Viss tālākais jau gāja kā pa sviestu. Divpadsmit gadu vēlāk ANO pieskaitīja kokas lapas pie Narkotiku konvencijas „pirmā saraksta” narkotikām – visbīstamākajām un visaizliegtākajām, kuru vidū ir arī heroīns un kokaīns.

Konvencijā bija izteikts aicinājums iznīcināt vispār visus, arī savvaļas kokas krūmus un iznīdēt kokas lapu košļāšanas tradīciju divdesmitu piecu gadu laikā kopš brīža, kad attiecīgā valsts parakstījusi konvenciju. Bolīvijas kārtējā militāristu valdība konvenciju ratificēja 1976. gadā, kas nozīmētu, ka 2001. gadā valstī vairs nevajadzēja būt palikušam nevienam kokas krūmam un nevienam tā lapu košļātājam.

Konvencijā gan bija izņēmums – koncernam Coca-Cola bija atļauts eksportēt un izmantot dekokainizētas kokas lapas. Tā nu katru gadu Bolīvijas valsts kokas kompānija eksportēja desmitus tonnu dekokainizēto kokas lapu, kuras ASV iegādājās vienīgā kompānija, kam bija to importēšanas licence, un tālāk jau iegūto kokas ekstraktu pārdeva The Coca-Cola Company. Savukārt visas pārējās kokas krūmu plantācijas tika vairāk vai mazāk konsekventi iznīdētas – tiesa, kā jau tas Dienvidamerikā bieži gadās, ar ļoti mainīgiem panākumiem un reizēm vispār bez tiem.

Stingru un skaidru valsts atbalstu koka un tās audzētāji ieguva tikai līdz ar Bolīvijas jaunās konstitūcijas pieņemšanu 2009. gadā. Tajā bija strikti noteikts, ka koka ir nācijas kultūras mantojuma un bioloģiskās daudzveidības daļa, kurai turklāt ir svarīga nozīme sociālajā vienotībā un saliedētībā.

Prezidents Moraless 2012. gadā ANO Narkotiku komisijas sēdē Vīnē vicināja pa gaisu kokas lapu un deklarēja: „Mēs neesam narkotiku atkarīgie, kad lietojam kokas lapu. Kokas lapa nav kokaīns. Mums ir jātiek vaļā no šī pārpratuma… kokas košļāšana Bolīvijā ir gadu tūkstošiem sena tradīcija, un mēs cerētu, ka jūs sapratīsiet, ka kokas lapu audzētāji nav narkotirgoņi.”

Sekoja vēl ilga un pamatīga politiskā jezga, līdz beidzot 2013. gadā kokas košļāšana Bolīvijā tika oficiāli atzīta par likumīgu. Savukārt jau Moralesa priekšgājēja prezidenta Karlosa Mesas administrācija divtūkstošo gadu sākumā iedibināja tā saukto cato sistēmu – atļāva ikvienai ģimenei tradicionālajos kokas audzēšanas reģionos zaļo lapiņu krūmus kultivēt tūkstoš sešsimt kvadtrātmetru platībā, un šo pleķīti tad arī sauc par cato.

Tas tika ieviests kā pagaidu risinājums un kārtējo reizi apliecināja, ka nekas pasaulē, tostarp arī Bolīvijā, nav tik ilglaicīgs kā pagaidu pasākumi. Cato sistēma darbojas joprojām, tikai ar šādām tādām pārmaiņām, kopējās platības palielinājumu un tamlīdzīgi.

Mana pēdējā brauciena laikā kokas likumā ir svaigi ieviestas jaunas izmaiņas, un nu jau legālo kokas krūmu plantāciju kopapjoms valstī ir divdesmit divi tūkstoši hektāru, kaut sākās viss ar divpadsmit tūkstošiem.

Pašiem kokas audzētājiem cato sistēma gan šķiet nejēdzīga, birokrātiska, ierobežojoša un pietiekamus ienākumus nenodrošinoša. Lai tiktu pie sava cato, jābūt vietējās cocalero organizācijas – sindicato – biedram, tad jāreģistrējas, lai saņemtu ID karti ar visiem biometriskajiem rādītājiem. Pēc tam konkrētajam cato jāveic uzmērīšana – un ne jau paša spēkiem, bet gan jāvēršas valsts kokas monitorēšanas kantorī. Uzmērījumi tiek iekļauti valsts datubāzē, un pēc tam situācija dabā tiek laiku pa laikam gan pārbaudīta ar satelītu, gan salīdzināta ar virszemes GPS datiem – galvenokārt tāpēc, lai cato kaut kā netīšām neizplestos.

Taču cato sistēmai ir viens liels pluss – tā reāli strādā, ļaujot Bolīvijas narkotiku industrijas ierobežošanas pasākumiem no malas izskatīties pietiekami iespaidīgi. Nekādi zvērīgie konflikti vairs nenotiek, kokas kopplatības ir zemākās kopš 2003. gada. Tiesa, amerikāņu varas iestādes arī par šo sistēmu nav sajūsmā. Viņi joprojām uzskata, ka vienīgais īsti labais veids, kā cīnīties pret kokas izplatību, ir iznīdēt katru krūmu, kas vien pagadās acu priekšā.