Iesaki rakstu:

Goda vārds... es kaut ko tik rēcīgu kā pietiek.com publicēto Artusa Kaimiņa pēdējo vārdu valsts apkrāpšanas tiesā sen nebiju lasījis. Tas tik ir apsūdzētā "pēdējais vārds tiesā"! Es ilgi nevarēju saprast, ko tas viss man dikti, dikti atgādina? Kaut kas ļoti, ļoti pazīstams... un tad man pieleca - tā taču ir ĶENČA LŪGŠANA!

Tā sākās: "Ak, mīļais kungs, Dievs un Pestītāj!" Lūdzu, izlasiet to un gūsiet patiesu baudu... kontekstā ar Kaimiņa lūgsnām.

Es tik citēšu Jums šīs Ķenča lūgšanas pašas beigas: "Un, ja arī Tavs prāts būtu, lai mērnieciņa cienīgs tēvs liek mani cietumā, tad dod, ka cietuma atslēga būtu pazudusi un paši valdnieki, viņas meklēdami, sāktu kauties un es pa to starpu varētu izbēgt.

Še nu ir viss tas upurītis, ko mana vājā sirds spēj Tevim nest, jo grēcinieki, kā sacīt jāsaka, esam visi mūžīgi mūžam.Neniecini manas vājās lūgšaniņas, bet dari daudz vairāk, nekā lūgt spēju!

Paklausi, ak, paklausi un esi jel šo reizīti vien žēlīgs! Tu zini, ka bez vajadzības es Tevis nelūdzu, negribēdams tevi kaitināt, jo kurš vēl ir tik maz ar lūgšanām Tev bāzies virsū kā es?

To, kā sacīt jāsaka, es Tev tad atminēšu un iedomāšu vai visu mūžu un kalpošu tāpat kā līdz šim: iešu tāpat baznīcā cik vien spēdams un došu savu artaviņu tāpat mīļām mācītājiņu atraitnītēm, kuras Tu, Kungs, lieci iedomāt visos lielos svētkos, jo mana labā roka nezina, ko tā kreisā dara. Dari, ak dari, Kungs, visu to žēlīgi..."

Vai nav varena līdzība... ko?

Kaimiņš lūdz "cienīgo tiesu", lai tā piešķir viņam savus labumiņus (atstāj māju utt.), gluži tāpat kā Ķencis lūdz "dziļās ielejas pļaviņu", "zirņu kalna tīrumiņu" un "autaudziņu gar Šmakānu robežām"...

Vēl tik trūka Kaimiņa zibeņu spērieni Lembergam un Lato Lapsam... kas varēja būt apmēram šādi - "... lai viņi labāk domā uz savu pēdējo stundiņu, jo nav vairs nekādi jaunie... kaut "melnais" viņus parautu".

Kopumā man tas Kaimiņa stils, kā viņš runā ar tiesu, atgādināja to privāto slepeno sarunu Kaimiņa partijas kabinetā, kad Artuss skurbulī dalīja un pārdeva ministru posteņus par štukām... Familiārais vārds "teksti", "šitā opcija man neder”.

Kaimiņš runā ar tiesu tā, it kā viņš būtu saaicinājis tiesnešus savā kabinetā, uzlicis dropi un tagad izskaidro, kas viņam der, kas neder... kāpēc neder... un kas būtu (pēc viņa prāta) visoptimālākais.

Ir taču visādi varianti un "opcijas"... vai ne? Visu var sarunāt.

Kā sacīt jāsaka: "Cienījamā tiesa, te nu redziet manu ceļu un ziniet, ka es nebraucu vis, dzīdamies pēc pasaules goda un kārumiem…”