Iesaki rakstu:

Saistībā ar acīmredzot neveiksmīgo (diemžēl) militārā apvērsuma mēģinājumu Turcijā Pietiek šodien ekskluzīvi publicē šo fragmentu no nule iznākušās Lato Lapsas grāmatas Zem Muhameda bārdas, kurš īsi izskaidro – ko Turcijai līdz šim ir devuši militārie apvērsumi, kāpēc tādi vispār notiek un kāpēc pašreizējais Turcijas prezidents uz tādu ir burtiski uzprasījies.

Līdz tam brīdim, kad pie varas nāca pašreizējā Turcijas prezidenta Redžepa Tajipa Erdogana partija, Turcijas ekonomiku un politiku lielā mērā kontrolēja laicīgā elite – ģenerāļi, ierēdņi un tiesneši, kuri, lai nu kādi arī būtu no godīguma un nesavtīuguma viedokļa, visā nopietnībā sevi uzskata par mūsdienu Turcijas pamatlicēja Ataturka mantojuma glabātājiem un kuriem diezgan kārtīgi nospļauties par konservatīvā un reliģiozā iedzīvotāju vairākuma interesēm.

Mūslaiku Turcijas vēsturē ir bijuši veseli četri militārie apvērsumi, kad armijai ir šķitis, ka demokrātiski ievēlētā vara sāk stūrēt kaut kādā ne īsti „ataturkiskā” virzienā. „Turcijā starp islāmu un demokrātiju ir noslēgta laulība. Šīs savienības bērns ir laicīgums. Reizēm bērns saslimst, un turku armija ir kā reiz tas ārsts, kas viņu glābj. Atkarībā no slimības smaguma mēs ievadām vajadzīgās zāles, lai bērns izveseļotos,” – šie vārdi pieder 1997. gada militārā apvērsuma autoram, toreizējam armijas ģenerālštāba priekšnieka vietniekam Čevikam Biram.

„Vajadzīgās zāles” reizēm ir izsniegtas arī diezgan kārtīgās devās. Stambulā es veltu gandrīz pusi dienas, lai savām acīm apskatītu kādu no pilsētas centra un iecienītajām tūristu takām patālu esošu celtni – ne ta pagodai, ne ta mongoļu cepurei līdzīgu būvi, kas ir piemiņas mauzolejs bijušajam Turcijas premjerministram Adnanam Menderesam, kurš 1959. gadā aviokatastrofā brīnumainā kārtā izdzīvoja, kā izrādījās, tikai tāpēc, lai divus gadus vēlāk tiktu pakārts.

Šis populists, kā nu mācēja, mēģināja demokratizēt valsti un liberalizēt ekonomiku, bet visi šie pūliņi 1960. gadā beidzās ar militāro apvērsumu valstij un gadu vēlāk – nāvi pie karātavām pašam Menderesam un diviem viņa valdības ministriem – ārlietu un finanšu. Cietumā viņš bija rūpīgi krājis miegazāļu tabletes, lai tās apēstu visas reizē un tādējādi izbēgtu no necienīgās nāves pie karātavām, – par pakāršanu viss jau bija skaidrs. Bet nekā – viņu pēdējā mirklī izglāba, izpumpēja kuņģi un uzmeta kaklā cilpu.

Cita starpā Menderesa vaina tika saskatīta arī 1955. gadā Stambulā notikušo slaktiņu, kas daudz neatšķīrās no 1453. gada pilsētas ieņemšanas. Britu armija pameta Kipru, Grieķija gatavojās pārņemt visu salu, bet tajā brīdī Grieķijas Saloniku pilsētā kāds indivīds – it kā turku specdienestu aģents – iemeta granātu mājā, kurā bija dzimis Ataturks. Sekas bija grandiozi grieķu (un pie reizes arī armēņu) grautiņi virknē Stambulas rajonu – ar izlaupīšanām, izdemolēšanām, izvarošanām un visu pārējo, kas nu piederas šādam komplektam.

Tiesa, kā gluži pamatoti atzīmēja vēl viens slavens turks Suleimans Demirels, tu vari pārņemt varu ar durkli, bet tu nevari uz tā sēdēt. Laiki mainījās, valsts uzskati arī, un 1990. gada rudenī, Menderesa nāves soda divdesmit devītajā gadadienā Turcijas parlaments viņu reabilitēja, sekoja viņa mirstīgo atlieku pārvešana no īpašās „cietuma salas” Marmora jūrā un apglabāšana šajā Stambulas nomalē. Toreizējais premjers Turguts Ozals, kurš atklāja Menderesa mauzoleju, tagad pats ir apglabāts netālu no viņa kapavietas.

Laiki ir mainījušies, taču ikvienam turku vīrietim divdesmit gadu vecumā joprojām uz pusotru gadu jādodas dienēt armijā: protams, kā visur no dienesta ir iespējams izvairīties, taču tādā gadījumā var rasties problēmas ne tikai ar darba, bet arī ar sievas atrašanu, – tik nopietni šeit lielākoties uztver dienestu armijā. Militārajās skolās programma joprojām ir tā pati, un nākamie armijas komandieri joprojām sevi uzskata par laicīgās, no reliģijas lietām attālinātās valsts sargiem un aizstāvjiem.

Tiesa, likumīgi ievēlētā valsts vara nu ir spējīgāka sevi no šiem aizstāvjiem pasargāt un pēdējos gados ir tiem diezgan pamatīgi apvīlējusi zobus, – un te nu mēs nonākam pie Redžepa Tajipa Erdogana, kurš jau bērnībā savā puiku bariņā bijis zināms ar to, ka vienmēr sitis pirmais.

Vēl deviņdesmitajos gados Erdogans bija zināms kā pietiekami kaismīgs musulmanis, kurš tāpat nesarokojās ar sievietēm, nelietoja alkoholu un nicināja Eiropas Savienību. Viņš strādāja Stambulas transporta pārvaldē un, ļoti iespējams, tur strādātu vēl joprojām, ja vien boss nebūtu licis Redžepam nodzīt piecmilimetrīgās ūsiņas, kādas nepiestāvot ierēdnim laicīgā valstī. Redžeps atteicās, aizgāja no darba un metās politikā, uzvarot Stambulas mēra vēlēšanās.

1996. gadā Erdogana garīgais un politiskais boss – jau pavisam patrakais „hodža” Nekmetins Erbakans kļuva par premjeru, taču ātri vien savārīja tik daudz visvisādu islāmistisku ziepju, ka jau gadu vēlāk armija sarīkoja visnotaļ mierīgu militāro apvērsumu un „hodžu” bez mazākās pretošanās patrieca. Šajā brīdī, pēc visa spriežot, Erdogans saprata, ka ar atklātām islāma valsts un šariāta idejām Turcijā varu neiegūs un nenoturēs, – nāksies vien izlikties par nedaudz citādu cilvēku.

Viņš pat bija ticis pie desmit mēnešu ilga cietumsoda (nosēdēja gan tikai četrus) par dzejoļa noskaitīšanu, ko tiesa atzina par tādu, kas aicina uz reliģisku karu. Nekā jau šajā dzejolī nebija – „mošejas – mūsu kazarmas, kupoli – mūsu ķiveres, minareti – mūsu kinžali, īstenticīgie – mūsu kareivji”, taču Turcija bija (un ir) tāda zeme, kur, lai „iesēstos”, pietiek arī ar dzejoli. Ir versija, ka tā bija viena no pēdējām reizēm, kad Erdogans teica to, ko patiešām domā un jūt. Pēc tam viņš sāka maskēties aizvien labāk un labāk.

Pirmajos gados Erdogans patiešām izlikās tā, ka prieks skatīties: paziņoja, ka viņa partija pēc noskaņas esot kristīgo demokrātu analogs, kurdiem ļāva publiski runāt savā valodā un atvērt kurdu skolas, sarīkoja pirmo publisko konferenci par armēņu genocīda jautājumiem, visādi izrādīja savu orientāciju uz Eiropu – un tā tālāk, un tā tālāk.

Bija gan ļaudis, kas jau uzreiz bija bažīgi – izsakoties jau pieminētā Vitolda Šablovska vārdiem, piemēram, tie, kuri politiķus atšķir pēc ūsām. Šis raksturojums, kas vienlaikus apraksta Turcijas kopējo politisko spektru, ir tik jauks un precīzs, ka atļaušos to citēt pilnībā: „Visgarākās ir naconālistiem. Nedaudz īsākas – sociālistiem. Visīsākās – islāmistiem.

Nacionālistiem ūsas ir apcirptas virs augšlūpas un ļoti koptas. Galiņi nokarājas uz leju. Pakava formā tās nokarājas tur, kur beidzas seja un sākas kakls. Viņu partija saucas MHP – Nacionālistiskās rīcības partija. Viņu vidējais vēlētājs sapņo par stipru Turciju un nepieņem ideju par pievienošanos Eiropas Savienībai. Atpūtā viņš brauc tikai uz turku kūrortiem un niknopjas, ka tur ir tik daudz ārzemnieku.

Sociālistiem zem deguna ir aizkariņš, kas krīt uz zobiem. Ja to nekopt, tas lien mutē. Vēlētāji viņus mīl. Vislielāko sociālistisko partiju nodibināja pats Ataturks. Šī partija saucas CHP – Republikāniskā tautas partija. Tās vidējais vēlētājs neiet uz mošeju, dzet alkoholu un brauc kā uz Rietumiem, tā uz turku kūrortiem.

Bet visvairāk no visiem savas ūsas kopj islāmisti. Viņiem ūsām atvēlēts tieši tik daudz vietas, cik nolikusi dabas māte. Islāmisti nēsā ūsas, kas nav garākas par pieciem milimetriem. Islāmisti pēdējā pusgadsimta laikā ir zaudējuši visās iespējamās vēlēšanās. Turki baidījās, ka viņi ieviesīs šariāta – reliģisko tiesību likumu, kas balstās uz Korānu. Nodalīs Turciju no Eiropas un pietuvinās Irānai.

AKP – Taisnīguma un attīstības partijas vidējais vēlētājs dod priekšroku piecmilimetru ūsām, bet viņa sieva nēsā lakatu ap galvu. Viņš neieredz Eiropu, vairās no alkohola un atbalsta pēršanu par laulības pārkāpšanu. Tieši tāpēc pasaule pamira, kad vēlēšanās Turcijā uzvarēja džentlmeņi ar piecmilimetru ūsiņām. Viņu līderis arī ir Redžeps Tajips Erdogans...”

Izprast to, ko Turcijā dara Erdogans, kā tas novērtējams un pie kā tas var novest, nebūtu viegli pat krietni vienkāršākā zemē, – kur nu vēl šādā te, kas tradicionāli vibrē starp Austrumiem, Rietumiem un vēl nezin ko, tā īsti nepiederot ne šur, ne tur, ne vēl kaut kur citur. Un kas gan to ilustrēs labāk nekā stāsts par hidžabu – jūs taču jau zināt, kas ir labais, sliktais un vispār hidžabs kā tāds. Turcijas gadījumā runa ir par lakatiņu.

Viena no Ataturka mantojuma sastāvdaļām ir – islāmiskā klasiskā galvas lakata valkāšana mācību iestādēs un valsts iestādēs ir aizliegta, jo modernajā, sekulārajā, islāma reliģijas stingri nodalītajā turku valstī tādam nav vietas. Un no pirmā acu uzmetiena tas izskatās patiešām labi – nav ko te valstī ļaut izplesties visādām islāma prasībām, par kurām absolūti precīzs teiciens par mazā pirkstiņa padošanu velnam.

Taču, ja tā paraudzīties nedaudz atpakaļ, izrādās, ka hidžaba nēsāšanu universitātēs aizliedza drīz pēc kārtējā militārā apvērsuma 1980. gadā, tad to atļāva, tad atkal aizliedza. Ko tas nozīmē reālajā dzīvē? Ka tās turcietes, kuras bija pa īstam islāmticīgas un iziešanu ārpus mājas bez lakata neiedomājās, bija spiestas vai nu doties mācīties uz ārvalstīm vai arī – ja bija trūcīgas – tikai šī iemesla dēļ vienkārši palikt bez augstākās izglītības.

2000. gadā turku studente Nuraja Bezirgana ar lakatu galvā ieradās uz augstskolas izlaiduma eksāmenu, tiesa viņai piesprieda sešus mēnešus cietumā par traucēšanu citu personu izglītībai, – un vai arī tas joprojām izskatās tikpat pareizi, ka demokrātiskā valstī kādam var vienkārši tāpat aizliegt valkāt galvas lakatu? Tad varbūt lakats ir nevis brēcošs dzimumu nevienlīdzības un atpalicības, bet gan sieviešu tiesību ierobežojumu simbols? Viltnieks Erdogans, kuram ar visu viņa tieksmi uz autoritārismu vienalga nepārtraukti nākas lavierēt, lai saglabātu vairākuma atbalstu, saka – savas meitas viņš aizsūtījis mācīties Amerikā, un tur viņas drīkst valkāt lakatu...

Tāpat kā šajā jautājumā ar neskaitāmos citos, kas tā vai citādi saistīti ar islāmu, Turcijas valsts vara nodarbojas ar nepārtrauktu balansēšanu, nebūdama ne īsti laicīga, ne īsti reliģiska. „Valsts nevar būt īsti sekulāra, ja tā ik mēnesi maksā algas sešdesmit tūkstošiem imamu un nosaka viņu iknedēļas piektdienu lūgšanu saturu, reizēm pat līdz pēdējam vārdam. Šis kuriozais paradokss atspoguļojas sabiedrībā, kur sekulārisma aizstāvji pastāv uz valsts kontroles saglabāšanu pār reliģiju, uzskatot, ka tūkstoš trīssimt gadus seni islāma likumi un sociālais diktāts ir nesavienojami ar modernu plurālistisku demokrātiju. No otras puses, islāmisti dod priekšroku liberālākai attieksmei, kas patiešām nodalītu reliģiju no valsts,” konstatē Vitolds Šablovskis.

Turcijā ir īpašs Reliģisko lietu direktorāts, kurš ļoti stingri un cieti kontrolē visu, kas saistīts ar islāmu valstī, – taču tas, maigi izsakoties, ne vienmēr izdodas. Bija, piemēram, tāds turku humorists, Krimas tatārs pēc tautības – Azizs Nesins, kuram patika izsmiet turku realitāti. 1993. gada jūlijā viņš piedalījās alavītu kultūras pasākumā par godu kādam viduslaiku dzejniekam, un viss beidzās ar to, ka satrakotu islāmistu pūlis ielenca viesnīcu, kur bija patvērušies pasākuma dalībnieki, un to ar saucieniem “Allah Akbar!” aizdedzināja, policijai faktiski neiejaucoties. Trīsdesmit septiņi cilvēki ugunsgrēkā gāja bojā, pats Nesins palika dzīvs tikai tāpēc, ka viņu laimīgā kārtā izglāba ugunsdzēsēji – pats viņš apgalvoja, ka tie viņu noturējuši par vietējo policijas priekšnieku, bet, aptvēruši patiesību, šo nedaudz iebukņījuši...