Iesaki rakstu:

Vai tiešām uzņēmējs Gulams Mohammads Gulami vienkārši tāpat iedomājās nozagt deviņus miljonus eiro vērtu kokvilnas kravu Tadžikistānas uzņēmējiem un šo nodomu arī īstenoja, kā tas secināts tiesneses Intas Naruškas (attēlā) šā gada jūnijā taisītajā notiesājošajā spriedumā? Pietiek šodien publicē fragmentu no aizstāvības sagatavotās apelācijas sūdzības, kas parāda būtiski atšķirīgu un daudz ticamāku notikušā versiju.

„G. M. Gulami jau no 90. gadu beigām nodarbojās ar kokvilnas biznesu, un 2003. gadā biznesa pārrunu laikā G. M. Gulami iepazinās ar Andreju Stepovoju, kurš sevi pozicionēja kā personu, kurai bija sakari transporta-loģistikas jomā Ukrainā.

Lai attīstītu kokvilnas biznesu, G. M. Gulami patiešām bija nepieciešams ostas terminālis Ukrainā. A. Stepovojs tādēļ, izmantojot savus biznesa kontaktus, piedāvāja ostas termināli Iļječevskā, kas atbilda G. M. Gulami kokvilnas biznesa vajadzībām.

Lai nokārtotu visas A. Stepovoja nosauktās formalitātes, kas saistītas ar konkrētā ostas termināļa iegādi, G. M. Gulami vairākās daļās un dažādos veidos nodeva A. Stepovojam naudu 12 500 000,00 USD kopsummā.

Tomēr vairāku gadu garumā A. Stepovojs, aizbildinoties ar dažādiem no viņa gribas neatkarīgiem sarežģījumiem, tā arī nenokārtoja nepieciešamās formalitātes, kas saistītas ar konkrētā ostas termināļa iegādi.

Šī iemesla dēļ A. Stepovoja parādsaistības pret G. M. Gulami 12 500 000,00 USD apmērā 2009. gada 11. februārī tika fiksētas aizdevuma līgumā Nr. SSI-LE 2009-02/01 / starp A. Stepovoju un G. M. Gulami pārstāvēto uzņēmumu Silver Star International L.L.C.

Turklāt jānorāda, ka aizdevuma līgumu G. M. Gulami neiesniedza tiesā vienīgi tādēļ, ka pirmās instances tiesa, noraidot aizstāvības lūgumu par A. Stepovoja aicināšanu, liedza visu apsūdzēto aizstāvībai iespēju papildus nopratināt minēto liecinieku par parādsaistību rašanās faktiskajiem apstākļiem.

Ievērojot, ka līdz pat 2011. gadam A. Stepovojs parādsaistības neizpildīja, viņš šajā pašā gadā G. M. Gulami paziņoja, ka viņš esot Igaunijas Republikā reģistrēta uzņēmuma OU Logistic-Ekspress īpašnieks un valdes loceklis, un drīzumā notiks ievērojama kokvilnas partijas iegāde no Tadžikistānas Republikas.

A. Stepovojs piedāvāja G. M. Gulami dzēst savas parādsaistības, norēķinoties ar šo kokvilnu. Ievērojot, ka A. Stepovojs bija OU Logistic-Ekspress īpašnieks un pilnvarotā amatpersona, bet pats G. M. Gulami pats darbojās kokvilnas biznesā, viņš šim piedāvājumam piekrita.

2011. gada beigās tika noslēgts līgums ar muitas noliktavu SIA W.E.E.S.A. Tajā pašā laikā noliktavā sākās minētās kokvilnas partijas ievešana. A. Stepovojs apsolīja, ka bez sākotnējā kokvilnas daudzuma, kuram noliktavā vajadzēja ienākt līdz pat 2012. gada martam, papildus vēl tiek plānota 20 000 tonnu kokvilnas iegāde un piegāde.

Vēl 2012. gada vasarā G. M. Gulami, pieprasīja, lai A. Stepovojs izsniegtu indosamentu, ar kuru apliecinātu, ka jau pārdotā un vēl noliktavā glabāšanā atrodošās kokvilnas daudzums ir nodots Silver Star International L.L.C. kā apliecinājums parādsaisribu izpildei.

Minētais kļuva aktuāls it īpaši tad, kad 2012. gada oktobrī izrādījās, ka kokvilnas faktiskai īpašnieks ir nevis OU Logistic-Ekspress, bet gan līdz pat šim brīdim īsti nenoskaidrotas personas - Tadžikistānas Republikas pilsoņi.

Šādu apstākļu fonā A. Stepovojs ar elektroniskā pasta un kurjerpasta starpniecību nodeva G. M. Gulami strīdus dokumentus lietā, proti, kompānijas Logistic-Ekspress rīkojumu Nr.437, datētu ar 2012. gada 19. oktobri, SIA W.E.E.S.A. noliktavas kvīti (Warehouse receipt) Nr.866/12, datētu 2012. gada 8. oktobri, un aktu Nr. 2012/10/12-01, datētu ar 2012. gada 8. oktobri.

Kā jau minēts, diemžēl G. M. Gulami nevarēja iesniegt visus iepriekš norādīto apstākļu apstiprinošus pierādījumus, jo pirmās instances tiesa noraidīja aizstāvības lūgumu par A. Stepovoja aicināšanu uz papildu nopratināšanu, tādējādi liedzot iespēju G. M. Gulami uzdot A. Stepovojam jautājumus par minētajiem apstākļiem.

Tomēr A. Stepovojs, patiesībā tomēr nebūdams kokvilnas kravas īpašnieks, tādējādi par to maldinot G. M. Gulami un acīmredzot vēloties izvairīties no atbildības līdz šim nenoskaidroto kravas īpašnieku priekšā, turpmāk noliedza, ka būtu parakstījis iepriekš minētos strīdus dokumentus.

Ievērojot to, ka gan no lietas apstākļiem, gan arī no ekspertu atzinuma Nr. 1801467/1801548, secināms, ka A. Stepovojs minētos dokumentus patiešām nebija parakstījis, bet tos bija parakstījusi kāda cita persona, kura šos dokumentus nosūtīja no Ukrainas, tajā skaitā no OU Logistic-Ekspress e-pasta adreses, tad, iespējams, A. Stepvojs jau iepriekš bija izplānojis nodot G. M. Gulami dokumentus ar it kā viņa parakstu, bet patiesībā, nepieciešamības gadījumā bija gatavs jebkurā bridī no šiem parakstiem atteikties, apgalvojot, ka par šiem dokumentiem viņš neko nezina.

Uz to, ka viņš bija zaudējis uzticību šo nenoskaidroto personu - kravas patieso īpašnieku priekšā, norāda, ka 2012. gada 13. decembrī A. Stepovojs atdeva „par velti” sev piederošu uzņēmumu Tadžikistānas pilsonim Davlatkhon Azizov, dzimis 1967. gada 13. oktobrī, kā arī atstāja valdes locekļa amatu.

Arī turpmāk A. Stepovojs noliedza ne tikai to, ka būtu saņēmis naudu ostas termināļa iegādei, bet arī to, ka, izmantojot savas valdes locekļa pilnvaras, pats labprātīgi nodeva OU Logistic-Ekspress kokvilnu par labu Silver Star International L.L.C.

Ievērojot to, ka civillietas Nr. C04296713 ietvaros neizdevās atgūt kokvilnu, jo lietvedība tika izbeigta, OU Logistic-Ekspress vairāk nekā pēc diviem gadiem no it kā prettiesisko darbību konstatēšanas brīža vērsās Valsts policijā ar iesniegumu, kas datēts ar 2014. gada 7. maiju, norādot, ka OU Logistic-Ekspress vēršas tiesībsargājošajās iestādēs, jo tikusi izdarīta iesniedzējam piederošā īpašuma piesavināšanās, lūdzot uzsākt kriminālprocesu un atzīt OU Logistic-Ekspress par cietušo.

Kriminālprocess Nr. 11816007414 tika uzsākts 2014. gada 28. maijā. Ievērojot to, ka pirmstiesas izmeklēšanas laikā acīmredzot bija objektīvas grūtības noskaidrot, kurš un pie kādiem apstākļiem „viltoja” dokumentus, kā tika „piesavināta” kokvilna, kā tika „slēpts” kokvilnas iztrūkums, kur tika „slēpti” it kā viltotie zīmogi, neiesaistot tajā A. Stepovoju, bet līdz ar to nepadarot visu to par kokvilnas kravas īpašnieku, lai kas arī viņi nebūtu, civiltiesiska rakstura prasību pret pašu A. Stepovoju, bija nepieciešami „fakti”, kas liecinātu, ka visas minētās darbības ir veicis G.M. Gulami.

Turklāt, kā acīmredzot tika vienlaicīgi noskaidrots, G. M. Gulami pašam nepiederēja nekādi aktīvi, uz kuriem varētu vērst piedziņu, proti, no viņa nebija iespējams piedzīt kriminālprocesā pieteiktā kaitējuma apmēru. Vienlaicīgi G. M. Gulami sievai V. Gulami piederēja vairāki nekustamie īpašumi, kā arī citi aktīvi, uz kuriem hipotētiski bija iespējama šādas piedziņas vēršana

Šādos apstākļos kriminālprocesā „pēkšņi” par „liecinieku” kļuva Normunds Žīgurs-Eļmurzajevs, kuram turklāt bija motīvs aprunāt G. M. Gulami, jo iepriekš tika atlaists no darba pienākumu pildīšanas par sistemātisku darba disciplīnas neievērošanu. Turklāt, kā pilnīgi nejauši tika noskaidrots lietas iztiesāšanas gaitā, N. Žīgurs-Eļmurzajevs par apsūdzēto apmelojošu liecību sniegšanu bija saņēmis arī atlīdzību 5 000,00 EUR apmērā.

Līdz ar to N. Žīgurs-Eļmurzajevs liecināja tieši to, kas bija nepieciešams, lai sekmētu nepamatoti uzsākta kriminālprocesa virzību līdz šim brīdim nenoskaidrotu kokvilnas īpašnieku interesēs...”