Iesaki rakstu:

Ukrainas parlaments (Augstākā Rada) 2022. gada 14. aprīlī pieņēma paziņojumu “Par Krievijas Federācijas īstenoto genocīdu Ukrainā”. Par atbilstošo lēmumu Nr. 7276 balsoja 363 deputāti. Šis dokuments ir pirmais solis Krievijas patieso nolūku atmaskošanā – iznīcināt ukraiņu tautu. Dokumenta mērķis ir informēt starptautisko sabiedrību, lai vēlāk visus vainīgos varētu saukt pie atbildības. 

Genocīds pieder pie tādiem smagiem noziegumiem, kas saistīti ar masveida vardarbību. Bez genocīda šajā kategorijā ietilpst arī kara noziegumi un noziegumi pret cilvēci. Bieži vien šie noziegumi pārklājas, t.i. slepkavība var būt gan kara noziegums, gan noziegums pret cilvēci, gan genocīds. Taču, lai noziegumu klasificētu kā genocīdu, ir jāpastāv konkrētam mērķim pilnībā vai daļēji iznīcināt kādu nacionālo, etnisko, reliģisko grupu vai rasi.

Lai sasniegtu šo mērķi, agresors var slepkavot, nodarīt smagus miesas bojājumus vai kaitējumu veselībai, radīt apstākļus, kas veicina konkrētās grupas iznīcību, īstenot pasākumus, lai nepieļautu, ka konkrētajā grupā dzimst bērni, vai vienkārši atņemt šai grupai bērnus. 

Genocīda definīcija ir stabilākā starp visiem starptautisko noziegumu veidiem. Kopš ebreju izcelsmes poļu jurists Rafaels Lemkins 1933. gadā pirmoreiz lietoja vārdu “genocīds”, pagāja gari 15 gadi, līdz 1948. gadā jēdziena definīcija tika nostiprināta “Konvencijas par genocīda nepieļaušanu un sodīšanu par to” 2. pantā. Tieši tādā pašā formulējumā genocīda definīcija joprojām tiek izmantota visos starptautiskajos krimināltribunālos, kā arī Starptautiskās krimināltiesas Romas statūtos. 

Iepriekš minētā konvencija, kā arī tālākā starptautisko tiesību attīstība nepārprotami liecina, ka genocīds ir absolūti aizliegts. Šis absolūtais aizliegums nozīmē, ka ikvienai pasaules valstij ir pienākums novērst genocīdu un sodīt par tā īstenošanu, kā arī noteikt kriminālatbildību personām, kas atzītas par vainīgām genocīda īstenošanā. 

Lai to panāktu, starptautisko tiesību organizācijas iedalās tajās, kuru kompetencē ir valstu atbildība (ANO Starptautiskā tiesa), un tajās, kuru kompetencē ir atsevišķu personu saukšana pie kriminālatbildības (Starptautiskā krimināltiesa). Līdz ar to genocīdu var pierādīt kā kādas valsts mērķtiecīgi īstenotu politiku vai kā atsevišķas personas pastrādātu noziegumu. 

Nav šaubu, ka personīgi saukt pie atbildības Putinu, Lavrovu, Šoigu un citas Krievijas amatpersonas, kas atbildīgas par iebrukumu Ukrainā, būs ļoti sarežģīti. Lai to izdarītu, Starptautiskajā tiesā būs jāpierāda šo personu nolūks iznīcināt ukraiņu tautu pilnībā. Tiesa, Putins ne reizi vien savās runās ir izteicies, ka tāda ukraiņu tauta nemaz neeksistē, taču realitātē pierādīt mērķtiecīgu genocīdu ir sarežģīts un garš process. Līdz ar to tas vispirms jādara, ņemot vērā šo personu rīcību, t.i. agresīva kara izvēršanu pret Ukrainu.

Krievijas Federācija kā valsts ir izvērsusi agresiju pret Ukrainu. ANO Drošības padome ir bezspēcīga rīkoties šajā sakarā, jo Krievija ļaunprātīgi izmanto savas veto tiesības. Taču to spēja ANO Ģenerālā asambleja – ar 141 balsi par tā pieņēma rezolūciju, kas Krievijas iebrukumu Ukrainā klasificēja kā agresijas aktu.

Tātad, ja ir konstatēts agresijas akts – un to īstenojusi valsts – saskaņā ar starptautiskajiem likumiem jābūt arī konkrētām personām šajā valstī, kas pieņēma lēmumu par šī agresijas akta īstenošanu. Un šīs personas ir Krievijas valsts augstākās amatpersonas. Tieši šis ir ātrākais un efektīvākais veids, kā pie atbildības saukt Krievijas vadību ar Putinu priekšgalā – apsūdzēt tos agresijas nozieguma pastrādāšanā. 

Nākamais solis šajā procesā būtu noteikt institūciju, kas šīs personas notiesās. Starptautiskā krimināltiesa šajā gadījumā nederēs, jo tā nevar izmeklēt Krievijas amatpersonu vai civiliedzīvotāju pastrādātos agresijas noziegumus, kamēr Krievija nav ratificējusi Starptautiskās krimināltiesas statūtus, kā arī Romas statūtus un tajos veiktās izmaiņas attiecībā uz agresijas noziegumiem. Lieki piebilst, ka tas nekad nenotiks – maz ticams, ka Krievija vēlēsies atvieglot starptautiskās sabiedrības darbu tās amatpersonu saukšanā pie atbildības. 

Tāpēc ir nepieciešams pievērst uzmanību jau februāra beigās izskanējušajam piedāvājumam izveidot īpašu tribunālu pret Ukrainu veikto agresijas noziegumu izmeklēšanai, kas galīgajā versijā tika formulēts 4. martā Lielbritānijas Karaliskajā starptautisko attiecību institūtā (Chatham House) deklarācijas un paziņojuma veidā. Projektu izstrādāja starptautisko tiesību speciālistu grupa, kuras vadītājs ir šīs idejas autors profesors Filips Sendss. Sendss ir labi zināms ar savām publikācijām, no kurām populārākā ir grāmata “Austrumu-Rietumu iela” (East West Street), kas atrodama ikviena ambicioza starptautisko tiesību studenta grāmatplauktā. 

Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis jau ir pieņēmis lēmumu par šāda tribunāla izveidi kopā ar Ukrainas partnervalstīm, un darbs pie tā jau ir sācies. Tribunāls izmeklēs ne tikai Putinu, bet arī citas Krievijas augsta ranga amatpersonas. Pieredze rāda, ka agresijas noziegumu izmeklēšana noris visai ātri – tos ir vieglāk pierādīt, jo visi nepieciešamie pierādījumi un dokumenti jau ir iegūti. 

Šādu tribunālu ir iespējams izveidot diezgan ātri, pat dažu mēnešu laikā – viss atkarīgs no iesaistīto valstu politiskās gribas. Tribunāla prokurors varēs apsūdzēt tās Krievijas amatpersonas, kas pieņēma lēmumu uzsākt agresīvu karu pret Ukrainu, sākot jau ar Krimas okupāciju 2014. gadā. Pēc tam nāksies izlemt, kā šo procesu turpināt. 

Pastāv divas iespējas. Pirmā – Putinu un viņam pietuvināto personu krimināllietas tiek skatītas aizmuguriski, pat ja šie cilvēki vēl nav sēdušies uz apsūdzēto sola. Otrā – apstāties pie apsūdzības izvirzīšanas un gaidīt, līdz šīs personas nonāks uz apsūdzēto sola. Šis ir apspriešanas vērts jautājums, jo katrai no iespējām ir savi plusi un mīnusi. 

Ir svarīgi saprast, ka izvirzīt apsūdzības agresijas nozieguma pastrādāšanā pret personām, kas izvairās no tiesas, būtu būtisks sasniegums. 

Kas attiecas uz genocīdu – tāpat kā kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci –, ir jāsadarbojas Ukrainas prokuratūrai, ukraiņu un ārvalstu izmeklētājiem, speciālistiem, padomniekiem un Starptautiskajai krimināltiesai, kuras prokurors, starp citu, nesen noslēdza kārtējo vizīti Ukrainā. Tieši tāpēc ļoti būtiska ir Francijas žandarmērijas iesaiste noziegumu dokumentēšanā Bučā, kā arī Lielbritānijas un Nīderlandes tiesībsargājošo iestāžu darbinieku līdzdalība Krievijas pastrādāto kara noziegumu Ukrainā izmeklēšanā. 

Savukārt Pilecka institūts Berlīnē, kas nodarbojas ar 20. gadsimta vēstures izpēti, tajā skaitā Otrā pasaules kara laikā nacistu pastrādāto noziegumu izmeklēšanu, izmanto šo pieredzi, lai vāktu bēgļu liecības par Krievijas pastrādātajiem kara noziegumiem Ukrainā. Bēgļiem vispirms tiek lūgts sniegt īsu aprakstu par savu situāciju kara laikā, kam seko jautājumi par konkrētām vietām, notikumiem un laiku. 

Redzams, ka ārvalstu kolēģu un organizāciju piesaistes process ir sācies, taču tam jākļūst aktīvākām – ar pašreizējo palīdzību Ukrainai nepietiek.