Iesaki rakstu:
No senas un ne tik senas vēstures nav mazums piemēru tam, kā tautām liktenīgā laikā tiek izvirzīti rīcībspējīgi līderi. Tāds, piemēram, bija sers Vinstons Čērčils 1940. gadā, kad Lielbritānijas liktenis karājās mata galā. Iespējams, ka krīzes situācijās nostrādā līdz tam snaudošs tautas pašaizsardzības instinkts, kas liek rasties šādiem līderiem - pareizajiem cilvēkiem pareizajā vietā un laikā, ar nosacījumu, ja attiecīgā tauta nav morāli degradējusies un ir ar neizkropļotu vērtību skalu.
Nule kā Saeimas Nacionālās drošības komisijas vadītājs Valdis Zatlers nāca klajā ar paziņojumu par Krievijas centieniem pētīt Latvijas sabiedrības, it īpaši pierobežas rajonos dzīvojošo, attieksmi pret notikumiem Ukrainā. Satraukumam ir pamats, ņemot vērā Putina nesen pausto par līdzīgam aktivitātēm Krimā pirms tā sauktā „referenduma”.
Nu, un kāda reakcija „nacionālās drošības sargātājiem”? Varbūt steigšus tiks īstenoti pasākumi nabadzības izskaušanai Latgalē, pārliecinot vietējos nevis ar vārdiem, bet ar darbiem? Nē. Ja jau 20 gadu garumā tas nav spēts paveikt, tad pāris mēnešu laikā nav iespējams jo tik. Tad varbūt tiks veikti pasākumi spēku struktūru stiprināšanai reģionā? Arī nē. Tas prasa naudu un laiku, turklāt tā nauda nevis ieguls konkrētā vietā (lasi - vienā kabatā), bet tiks izniekota sīkumos (lasi - daudzās kabatās). Tāpēc slepenā valdības sēdē tiek pieņemts Zālamana lēmums - „veikt aptauju par sabiedrības attieksmi pret starptautiskiem jautājumiem”.
Kāds jautās - bet, cienījamie dāmas un kungi, mēnesi atpakaļ šāda aptauja jau tika veikta un veica to tīmeklī uzņēmums GfK sadarbībā ar ziņu aģentūru LETA. Lūk, aptaujas rezultāti - starp nelatviešiem KF BS ievešanu Ukrainā atbalstīja 34%, daļēji atbalstīja 32% un 24% neatbalstīja. Varbūt valdība cer, ka Latgalē veiktās aptaujas rezultāti krasi atšķirsies par labu „neatbalsta”? Varbūt labāk nevajag, lai neiestātos kārtējais šoks? Nu jā, tas GfK, izskatās, nav tā pa īstam „pietuvināts”, tāpēc nevar būt arī ticības tai aptaujai.
Bet, ja nopietni, tad jēgas no tādām aptaujām ir maz. Ja runa par Latgali, tad rezultāts tāpat skaidrs, un naivi būtu cerēt, ka kāds vietējās pašvaldības darbinieks vai policists atzīsies, ka „ar kājām un rokām” par Putinu. Bet tieši šim kontingentam ir nepieciešama lojalitātes pārbaude - un nevis ar stulbām aptaujām, bet, drošībniekiem izmantojot operatīvās darbības metodes, lai nav tā kā Ukrainā, kad miliči mierīgi noskatās, kā satrakojies pūlis ieņem pašvaldību, bet specvienības komandieris atsakās pildīt iekšlietu ministra rīkojumu. Šādā situācija tiešam nāksies pielietot CVR(T) bruņumašīnas, un no līķiem tad neizbēgt ar visām no tā izrietošam konsekvencēm. Tas ir tas, kas notiek pašlaik Ukrainā.
Ja jau runājam par lojalitāti, tad loģisks jautājums - lojalitāte pret ko? Nesen Aivars Lembergs publiski izteica savu viedokli par iespējamo NATO spēku izvietojumu šeit, nosaucot to par okupāciju, kas, viņaprāt, būtu pielīdzināma 1940. gada notikumiem. Ventspils mērs muļķis noteikti nav un saprot, ka uz diviem krēsliem nosēdēt neizdosies, kam labs piemērs ir Janukovičs. Acīmredzot viņš savu izvēli ir izdarījis. Tad kāpēc būtu jādomā, ka Lemberga kontrolētas partijas vadītājam vai viņa ieliktenim prezidenta krēslā šī izvēle kardināli atšķirtos? Šajā sakarā nāk prātā viena Maidana aktīvista teiktais: „Ja šeit būtu Janukoviča režīms, es pat pirkstu nepakustinātu, ja Putins ieietu, bet tagad viss ir citādāk." Jautājums – kāpēc Latgales bezdarbniekam būtu jāriskē ar veselību, lai aizstāvētu valdošās elites intereses? Vai viņam krasi pasliktināsies materiālais stāvoklis, ja šeit būs Kremlim paklausīga valdība? Domāju, ka nē. Sliktāk būs tiem „pietuvinātajiem”, kas savlaicīgi nenoreaģēs kā Lembergs un Šlesers, vai arī nebūs pieprasīti no jaunās varas puses. Lai iet „mirt par Dzimteni” uzņēmumu valdēs sēdošie trani un „pietuvinātie” uzņēmēji - naudas "atmazgātāji”, lai eksprezidenti uztraucas par saviem valsts dāsni piešķirtiem glaunajiem auto un dzīvokļiem kopā ar miesassargiem, vāzītēm un dīvāniņiem.
Un tā, ja kādam „nepietuvinātam” nav vēlmes izbaudīt uz savas ādas Ukrainai līdzīgus satricinājumus, tad loģiska izvēle - balsot rudens vēlēšanās par Saskaņas centru vai kādu no tā satelītpartijām, dodot iespēju tiem veidot valdību. Domāju, ka šāds risinājums pilnīgi apmierinātu arī pašreizējos „stratēģiskos partnerus” no ASV - viss noritētu pieklājīgi, bez liekām emocijām un galvassāpēm vienas demoralizētu ļaužu apdzīvotas valstiņas dēļ.