Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Pēc Krievijas propagandas portāla Sputnik Latvijas „filiāles” neveiksmīgās slēgšanas Ministru prezidents Māris Kučinskis pieprasījis Drošības policijai "izvērtēt" vēl viena – šoreiz jau vietējās izcelsmes interneta portāla Infotop darbību. Premjers neatklāj, vai viņš ir bijis regulārs minētā portāla lasītājs, ja reiz saskatījis tajā kādus pārkāpumus, un kādi tieši iespējami likumpārkāpumi saskatīti.

Spriežot pēc oficiālās reģistrācijas datiem, portālam Infotop nav nekādas redzamas saistības ar kādām ārvalstu personām, - gan domēna lietotāja, gan kontaktpersona ir kāda Ilze Mukāne. Tas divās valodās – latviešu un krievu – publicē diezgan plašu informācijas klāstu, kā arī viedokļus, kas var arī nešķist patīkami virknei varas pārstāvju.

Kad 30. martā kļuva skaidrs, ka Latvijas Ārlietu ministrijas mēģinājums bez skaidra likumiskā pamata slēgt Krievijas propagandas portāla Sputnik Latvijas „filiāli” ir cietis neveiksmi, Kučinskis telekanālā LNT paziņoja, ka Sputnik neesot vienīgais „šāda veida kanāls ar orientāciju uz Latvijas iedzīvotājiem” un ka, piemēram, arī portālā Infotop esot lasāmi „ne mazāk tendenciozi raksti”.

Kā izrādās, šiem Kučinska izteikumiem ir sekojuši arī darbi – Ministru prezidents ir pieprasījis (premjera preses sekretārs to dēvē par „ierosinājumu”) portāla darbību „izvērtēt” Drošības policijai.

Kučinskis pirmdien gan nevēlējās atbildēt uz Pietiek jautājumiem – ar kādu tieši argumentāciju viņš ir vērsies Drošības policijā, kādu tieši normatīvo aktu pārkāpumu viņš lūdzis izvērtēt un vai viņš ir regulārs šī portāla lasītājs, ja reiz saskatījis tajā kādus pārkāpumus.

Kā zināms, pašlaik Latvijas Krimināllikumā tiek plānots steidzamības kārtībā veikt virkni grozījumu, ko sagatavojuši specdienestu vadības pārstāvji un ar kuriem, aizbildinoties ar hibrīdkara apstākļiem, plānots pat par aicinājumu mainīt valsts iekārtu sodīt ar piecu gadu cietumsodu.

Pietiek, kura serveri atrodas Islandē, jau iepriekš ir saskāries ar Latvijas drošības iestāžu pārstāvju nepatiku, - jau vismaz trīs reizes Latvijas drošībnieki ir neveiksmīgi vērsušies pie Islandes varas iestādēm ar „tiesiskās palīdzības lūgumiem”.

Šodien Pietiek pārpublicē Infotop publicēto viedokļrakstu, kas tapis, parādoties ziņām par Kučinska nepatiku pret šo interneta resursu un tā „tendenciozajiem rakstiem”:

„Lādējam burtus magazīnās! jeb Ko jūs īsti gribat, Kučinska kungs?

Mēs uzskatām, ka demokrātiskā valstī cilvēkiem ir tiesības pašiem izlemt, ko lasīt un ko nē, kam ticēt un kam – gluži otrādi. Fakts, ka pastāv viedokļu dažādība, ir nenoliedzams, un šī dažādība tikai padara spēcīgu gan demokrātiju, gan valsti. Ja vara jūtas vārga – tā ir varas, nevis valsts vai sabiedrības problēma. Valdošajiem politiķiem ir jāprotas paiet malā un laist pie vārda tos, kas nejūtas tik vāji, lai ķertos pie totalitārām metodēm.

Jauns gadsimts a priori nosaka, ka mainīsies spēles noteikumi. Viss pat var palikt savās vietās, taču savos pamatos un izpausmēs spēle jau rit pēc citiem noteikumiem.

Informācija vienmēr ir bijusi viens no kara laika vērtīgākajiem ieročiem. Arī miera laikos tās izmantošana sabiedriskās domas ietekmēšanā vairāk vai mazāk ir notikusi vienmēr. Dažādos laikmetos atšķiras vienīgi apjoms un veids, kā propagandas ierocis ir ticis pielādēts.

Mūsdienās par notikumiem jebkurā pasaules malā mēs varam uzzināt vienā acumirklī. Taču caur informācijas kanāliem mēs tiekam “baroti” ar dažādā ziņām – vienas ir noderīgas un izmantojamas, citas, gluži pretēji,– nevajadzīgas un aizmirstamas. Svarīgākais visā šajā informācijas straumē ir datu ticamība un mūsu pašu loģiskais filtrs (spriestspēja).

Ierasts, ka politika pasauli dala divās daļās – labajā un sliktajā. Tāpēc pašsaprotami, ka arī fakti un ziņas līdz ar to dalās tāpat (atkarībā no tā, kurš kuram par ko ziņo). Taču fakti paši par sevi vienmēr ir neitrāli – “labajos” un “sliktajos” tos ieskaita interpretētāji, tostarp politiķi.

Lai neizplūstu pārlieku plaši, piedāvāju nedaudz aplūkot situāciju Latvijā. Jā, valsts ģeogrāfiskais stāvoklis mūs ir novietojis informācijas kara (jeb, mūslaiku eifēmismu izmantojot, hibrīdkara) krustugunīs. Tāpat nav noslēpums, ka vēsture Latvijā ir atstājusi savas pēdas, un Latvijas cilvēki kopumā nav skaidri un bez ierunām nostājušies kāda “trešā spēka” pusē. Lai labotu šo “kļūdu”, politizētās informācijas spiediens Latvijā ir anormāli spēcīgs.

Un te rodas pirmais lielais jautājums – kurš runā taisnību un kurš melo? Ar ļoti augstu ticamības pakāpi varam pieņemt, ka to dara visas puses, precīzāk – visas kaut ko noklusē, visas kaut ko piepušķo – un visas to dara savā labā. Protams, klaji melot nav tālredzīgi, bet taisnību taču var “saduļķot”, lai tā vairs nebūtu kristāldzidra. Galva ir sajaukta, un ej un saproti, kur ir valsts, bet kur – valdošās koalīcijas intereses. 25 gadus pēc neatkarības atgūšanas neviens nav papūlējies kaut cik autoritatīvi definēt, kas īsti ir valsts, kas ir nācija, kas – nacionālās vērtības. Tāpēc pašreizējais Ministru prezidents var mierīgu prātu kopā ar Ludviķi XIV apgalvot: L'État, c'est moi jeb, izsakoties latviski, valsts esmu es! Un noklusējumā: tāpēc, protams, man ir taisnība, un, ja jūs domājat citādi, jūs esat pretvalstiski āži. 

Piemēram, mēs zinām par Krievijas veikto Ukrainai piederošās Krimas aneksiju un to, cik dažādi šos notikumus attēloja katras puses mediji. Vienā pusē Krievijas darbība tika parādītā kā klaja agresija pret suverēnu valsti, otrā – kā “tautiešu aizsardzība”. Taču tieši tāpat mēs varam atcerēties, piemēram, otro Līča karu, kad ASV visu pasauli pārliecināja par kodolieročiem Irākas arsenālā un mīļa (vispasaules) miera labad devās “glābt civilizāciju”, vienu pusi – ASV un sabiedrotos – tēlojot kā cēlus miera karotājus, otru, irākiešu pusi – kā padumjus diktatora aizstāvjus. Nekādus kodolieročus neatrada, bet kuru tas vairs interesē?

Šie abi piemēri rāda, ka Latvijā informācija no abām savstarpēji naidīgām nometnēm tiek iepludināta pietiekami brīvi – un tāpēc sabiedrības viedoklis dalās. Tas ir slikti? Hm… Tas ir plurālisms, bez kura demokrātija nav iedomājama.

Cilvēki izmanto dažādus informācijas kanālus, viņiem ir dažāda pieredze, dažāda izglītība, galu galā – dažādas simpātijas, aizspriedumi, maldi un nepatika. Indivīds tic tam, ko viņš redz un dzird, un par pretējo pārliecināt ir grūti. Diemžēl patlaban, pamatojoties un iegūto un apstrādāto informāciju, sabiedrība sadalījusies divās frontēs, kas spītīgi pat “nedzird” pretējo viedokli. Varai, kurai šāds stāvoklis izdevīgs, pietiek pieslieties vienai no grupām, un viedokļu daudzveidība tiks nomākta gan tehniskiem, gan juridiskiem līdzekļiem. Vienkāršāk izsakoties, varai vienmēr un visur patīk aizbāzt muti tiem, kas apšauba tās nemaldīgumu.

Bet šāda akla uzticēšanās vienam “pareizam” – jo politizētam – viedoklim ir kaitīga! Svētīgi atcerēties, ka patiesība ir kaut kur pa vidu. Mums nav nekādu šaubu, ka Krievija Krimu anektēja ne tikai prettiesiski, bet arī pagalam nesmuki. Taču mēs atceramies, ka tieši to pašu – pat pēc formas – Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (North Atlantic Treaty Organisation, NATO) valstis izdarīja, no Serbijas atdalot Kosovu – un ar to pasaule netiek galā nu jau devīto gadu. Viens amorāls precedents bruģē ceļu citam amorālam precedentam – tā nu šī pasaule ir iekārtota.

Un šī atziņa noved pie otrā punkta – sava individuālā, iekšējā filtra. Jau sen esmu sapratis, ka šajā pasaulē nekas nav 100% balts un 100% melns. Noliegt to būtu neprāts un pat, atvainojos, stulbums. Padomājot, izvērtējot, paanalizējot, pašrocīgi iegūstot un iepazīstot dažādus viedokļus, datus un faktus, jebkurš indivīds nonāks pie saviem secinājumiem. Svarīgi ir akli neļauties tam, ko mums mēģina iebarot jebkurš informācijas kanāls. Žurnālista visupirmā misija ir, kalpojot sabiedrībai (nevis varai), sniegt vielu pārdomām, rosināt domāt un salīdzināt, dažādot mūsu ikdienas un politisko izvēli.

Protams, tas nav tik viegli, kā soļot kopējā iejūgā pa visu zinošās valdības noteiktu trajektoriju, kur visur ir novietotas skaidras plāksnītes ar “Labs”, “Slikts”, “Drīkst”, “Nedrīkst”. Tev pašam vairs nekas nav jādara, viss jau ir nolemts – tev tikai jāpievienojas! Atvainojiet, bet tas jau ir totalitārisms, lai kā mums negribētos to atzīt. Un totalitārismā žurnālists nedrīkst pat kļūdīties, jo propaganda nekļūdās!

Šis viss, protams, saistās arī ar neseno Ministru prezidenta publiski paustu vēlēšanos pieskaitīt infoTOP valstij nedraudzīgam medijam, tā netieši dodot komandu tiem, kam dotas pilnvaras “aizbāzt muti”. InfoTOP veidotāji nekad nav apšaubījuši Latvijas valstiskumu, latviešu tautas suverēna tiesības, latviešu valodas absolūtu prioritāti, nacionālo interešu svarīgumu. Bet! Diemžēl mums nav pārliecības, vai politiķi nav sākuši visus vērtēt ar “koalīcijas olekti”, pēc principa: mēs esam valsts, bet jūs – mūsu klusējošie vasaļi.

Mums nav skaidrs, kādu valstij (nevis valdošajai koalīcijai) kaitējošu informāciju Māris Kučinskis un/vai attiecīgie dienesti ir saskatījuši InfoTOP sniegtajos faktos un to interpretācijā. Varbūt kāds varētu pačukstēt – par ko Latvijā nedrīkst runāt? Un KĀ par to nedrīkst runāt? Mēs nesolām, ka pakļausimies, taču skaidri spēles noteikumi nāktu par labu visiem.

Valstī ir ieviests kara stāvoklis? Mēs, bez šaubām, cīnīsimies par Latviju! Valstī ir ieviesta cenzūra? Atvainojiet, kungi, bet tas nav adekvāts paņēmiens!

Mūsdienu informācijas kara upuri nerehabilitējas sanatorijās, tie netiek nesti uz sešiem pleciem un tad ierakti zemē. Cietējs ir palicis dzīvs, it kā normāli funkcionējošs indivīds, taču smadzenes var iet bojā vai pamatīgi sarukt. Skumji, ja valdošā koalīcija tieši to vēlas panākt.”

Novērtē šo rakstu:

0
0