Menu
Pilnā versija
Foto

Kurā virzienā mēs?

Ervīns Dzalbs · 28.12.2013. · Komentāri (0)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Jau pusgads pagājis, kopš esmu atgriezies no Francijas, nodienējis tur apaļus 5 gadus franču ārzemnieku leģionā. Kādēļ gribu pieminēt Franciju, Mulenrūžas dzimteni, lielās mīlas pirmsācēju, franču skūpsta radītāju. Nodzīvojot vien 5 gadus ārzemēs un nedaudz iedziļinoties viņu - franču pasaules uztverē, droši varu teikt, ka mūsu sabiedrība vēl nav tik morāli slima un samaitāta kā tur, bet diemžēl mēs uz to virzāmies. 

Pieminēšu, ka īstajiem francūžiem jau  ir bail dzīvot savā valstī, jo arābu un Āfrikas tautības pārstāvji ir brutāli okupējuši to un  nav cenas, par kādu viņi vēlētos doties prom no šīs sabiedrības parazītiem tik izdevīgās zemes. (Runa ir par bezdarbniekiem.)

Protams, iemesls meklējams valsts iekārtā, nevis tautā, līdzīgi kā pie mums.

Skaidri un gaiši teikšu: "Esmu lepns, ka esmu latvietis." Runa ir tieši par internacionālismu, kas sagrauj jebkuras tautas tradīcijas, uzskatus, pat mentalitāti. Mēs, letiņi, cenšamies pārņemt domāšanas stilu, uzskatus no citām tautām, citu valstu svētki tiek svinēti pie mums, kaut gan sakara tur nav galīgi nekāda. 

Tāda lieta kā "pieklājība" pret vecākiem cilvēkiem, sievietēm tur faktiski ir izzudusi (runāju par jaunatni), kas īstenībā nepaliek visai svešs jautājums arī mūsu sabiedrībai. Katru darba dienu, braucot sabiedriskajā transportā no  Rīgas centra līdz sporta akadēmijai, raugos cilvēku "tik samākslotajās un drūmajās sejās", iekšēji aizdegos, kad jaunatne, kas apsēdusies, neizrāda ne mazāko interesi palīdzēt grūtniecei, kas, tikko iekāpusi sabiedriskajā, ar savām satrauktajām acīm meklē kādu brīvu vietu, vai pensionārs, kas knapi spējis iecelt savu kāju transportā, krīt zemē, jo, redz, mūsu jaunatne ir vienaldzīga, egoisms un šaurais skats uz dzīvi ir tā pārņēmuši mūs. Vai tiešām esam tik tizli?

Fakts, ka pašpietiekamība mūsos izgaist. Vecāki tā vietā, lai iemācītu kādu no īsta dzentlmeņa iemaņām, iedotu kaut daļiņu no cilvēcības saviem bērniem, apskautu un samīļotu,  ieber saujā naudu un aizsūta tālāk, samierinoties, ka gan jau būs labi, jo mūsdienās nauda taču ir noteicošā. 

Te nonākam pretrunās, kādēļ tad padomju laikos, kad iespēju izpausties bija daudz mazāk, siers un maize nebija simts dažādu šķirņu, bija pārsvarā tikai deficītpreces. PSRS laikā nesūdzējās par pieklājības trūkumu, cilvēcību, darbs bija lielākajai daļai, un nestrādāt bija kauns. Vai kas ir mainījies musdienās?  Jā, esam tik ļoti atraduši no sevis izkopšanas, rakstura rūdīšanas, un ir radusies nenormāla tautas atkarība no materiālajām vērtībām. 

Redzam, ka jebkurā mazākā pilsētā, kas ir tālāk no Rīgas, šķiet, notiek nevienam neredzamais atomkarš, kad pilsētas vārda tiešā nozīmē izmirst. Veikali bankrotē, un cilvēki pazūd no tām.

Nabaga latvietis  nespēj kontrolēt savas emocijas šādā situācijā, jo "vīrietis" viņa izpratnē ir bijis tikai viņa tēvs un visi, kas vecāki par viņu, bet pašam par tādu kļūt nav bijis iespējas, šķiet, pat arī nav vajadzības.  Obligātā dienesta atcelšana, manuprāt, ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ jaunatne ir tik morāli kropla un trula. Atspoguļojums ir mūsu degungalā redzams.

Kāda velna pēc? Kāds mums latviešiem ir sakars ar, piemēram, hieroglifiem uz savas muguras, pūķiem un virkni dažādu citu tautu pasaku varoņu? Pastudējot tetovējumu vēsturi, pirmsākumi meklējami dziļi Amazones džungļos, kalnu stepēs un vietās, kur radusies pirmā civilizācija jeb "saprātīgais cilvēks." Vietējie neprata sarunāties un atšķirt piederību kādai ciltij, tādēļ, izžāvējot un saberžot attiecīgā auga lapas, ieguva tintei līdzīgu šķidrumu, ar ko sevi apzīmēja, vēlāk ar asa kaula palīdzību iedzina šķidrumu dziļāk miesā, un, tādējādi tam paliekot mūžīgi ādā, radās pirmie zīmējumi uz miesas. Radās apstiprinoša piederība kādai no ciltīm, atsevišķi zīmējumi varēja arī izdalīt grupas vecāko, vadītāju, lai apkārtējie to zinātu. Sevis caurduršanai bija ļoti līdzīga nozīme, bet pastāvēja arī ziedošanās un rituālu normas, kurās, caurdurot sevi, cilvēks atbrīvojās no ļaunā, spēja sajust pielūdzamā gara klātbūtni. 

Tad rodas jautājums - kādēļ sev nodarām pāri, kopējam citu tautību īpatnības, cenšamies atsvešināties no sevis paša? Filozofiskais skaidrojums ir ļoti vienkāršs, ka cilvēks sevi apzīmē, caurdur,  jo nejūtas pašpietiekams, nespēj sevi izpaust un domā, ka tas viņu pilnveidos, prezentēs viņu citu cilvēku priekšā. Bet tas taču ir pašapmāns !

Pats atceros, kā, atbraucot no 6 mēnešu mandāta Afganistānā, draugi bija sevi apzīmējuši ar visdažādākajām lietām, zvēriem, uzrakstiem "Neko dzīvē nenožēloju" vai pats izplatītākais "Legio patria nostra" (tulkojumā "Leģions ir mūsu tēvu zeme") un jau pēc pāris mēnēšiem dezertēja jeb aizbēga no dienesta. Mani novērojumi bija tādi, ka čaļiem ar normālu pasaules uztveri, bez iekšējām problēmām,  pašpietiekamiem, fiziski un morāli labi attīistītiem, nekad nebija ne mazākās domas par sevis caurduršanu, kas bija kategoriski aizliegts , vai jebkāda veida sevis apzīmēšanu. 

Bet, ja atgriežamies pie izkropļotās pasaules uztveres, kāda pašlaik tikai tiek atbalstīta, tātad mēs ejam uz nekurieni. 

Piemērs cīņā ar legālajām narkotikām, kas ir bez panākumiem, jo mazie maisiņi tiek demonstratīvi pārdoti sabiedrības aktīvākajās vietās, bez mazākā kauna. 

Aprunājoties ar turpat stāvošo pašvaldības policiju zem četrām acīm, jau trešais policists man saka, ka jākurina tās "spaisa" būdas nost, bet likumiski nevarot neko iesākt, tātad mūsu valstī cilvēka vēlmes un viedoklis pielīdzināmas nullei. 

Pilsētas mērs klaigā medijos, ka narko točku apkarošana ir nesusi rezultātus, - šķiet, tikai viņam pašam. Apbraukājot man personīgi zināmos legālo narkotiku punktus, secinājums ir šāds - pāris būdas ir nodegušas, pārējās funkcionē tāpat kā pirms š.g. 17.oktobrī pieņemtajiem grozījumiem likumā Par narkotisko un psihotropo vielu un zāļu likumīgās aprites kārtību.

Sabiedrībai aizvien vairāk rodas tieksme sevi iznīcināt, degradēt, skriet pēc tā, kas nav mūsu, internacionalizēties, melot sev un pārējiem, jo "mēs taču atpaliekam no Eiropas". Tāpēc nebrīnīsimies, bet izskaudīsim sabiedrībā iezīdušos tik samaitātos modernās pasaules strereotipus, kas burtiski apēd mūsu latviešu tradīcijas, kopības sajūtu, nerakstītās pieklājības normas un cilvēcību.

Foto no forums.spacebattles.com

Novērtē šo rakstu:

1
0