Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

No pirmā acu uzmetiena Jānis Urbanovičs no „Saskaņas centra” ar „attālā radinieka aizlienēto” reindžroveri it kā ir nonācis apmēram tādā pašā situācijā kā pirms viņa Artis Kampars ar savu „naudu no tumbočkas” un Dzintars Zaķis ar „nodokļu optimizāciju”. Un arī galam it kā vajadzētu būt tādam pašam.

Kā mēs vēl pietiekami labi atceramies, kādreizējais ekonomikas ministrs Kampars tā sapiņķējās skaidrojumos par saviem mistiskajiem līdzekļu avotiem, ka pēc ilgas politiskās traģikomēdijas saprata, ka vēlēšanās nemaz nevajadzētu mēģināt kandidēt, tad jau labāk pārkvalificēties par krietni tālāk no sabiedrības acīm esošu partijas ģenerālsekretāru.

Vēl labāk atceramies, cik ilgi un mokoši Zaķis stomījās par savu lielisko ietaupījumu uz valsts saņemamo nodokļu rēķina, automašīnu iegādājoties uz firmas vārda par paša aizdotu naudu, un, kaut arī, pateicoties savai lomai partijas, tā sacīt, „organizatoriskos” jautājumos, noturējās „Vienotības” Saeimas frakcijas vadītāja postenī, viņa liktenis nākamajās vēlēšanās ir pietiekami skaidrs.

Abiem gadījumiem bija dažas kopīgas iezīmes – nebūt ne tik daudzas, lai tās nevarētu aši uzskaitīt.

Pirmā – galveno personāžu, maigi izsakoties, pret valsti, sabiedrību, vēlētājiem acīmredzami negodīga rīcība.

Otrā – šo pašu personāžu īpaši neveikla taisnošanās un īpaši muļķīga un uzskatāma izmelošanās.

Trešā – abu personāžu partijas biedru nervoza apziņa, ka kaut kas tomēr nebūs īsti labi un ka kaut kas jādara, lai vēlētāji akurāt nespiestu ciet degunus.

Un ceturtā –vērā ņemamā mediju uzmanība, kas gan abiem personāžiem, gan viņu partijas biedriem parādīja, ka noklusēt visu šo pasākumu gluži vienkārši neizdosies.

No pirmā acu uzmetiena varētu šķist, ka „Saskaņas centra” Saeimas frakcijas vadītājam Urbanovičam nekas cits neatliks kā sekot tumbočku profesionāļa un optimizācijas speciālista pēdās.

Nez vai kāds cilvēks ar kādu kripatiņu veselā saprāta noticēs, ka viens ar pamatīgiem zaudējumiem strādājošs Latgales sīkuzņēmējs – ja, protams, nav vērienīgs kontrabandists – var tā vienkārši izvilkt no kabatas godīgi nopelnītu žūksni, lai iegādātos vismaz 80 tūkstošus eiro vērtu luksusauto? Kam gan nav skaidrs, ka naudas īstais saimnieks ir pilnīgi cits, kurš kādu pietiekami skaidru iemeslu dēļ nevar atļauties to legalizēt pats?

Tāpat nez vai kāds cilvēks ar kripatiņu veselā saprāta un dzīves pieredzes noticēs, ka šis nesavtīgais Latgales sīkuzņēmējs savu mūža riteņoto pirkumu nevis lolos un ucinās kā acuraugu, bet ņems un tā vienkārši atdos lietošanā tuklajam autodžigitam no Saeimas, lai tas luksusauto pie stūres varētu regulāri šaudīties maršrutā Rīga – Rēzekne?

Taču tieši tā pašlaik skaidrojas Urbanovičs – nudien, labākajās Kampara un Zaķa tradīcijās: jā, tāds man jauks un mīļš, un nesavtīgs radagabals, kam manis labā nekā nav žēl un kurš vai pēdējās apakšbikses atdos, ja vien izmērs derēs; nē, nē, mašīna nav mana, neko nezinu, - un kas nu tur, ka, izrādās, tā iepriekš esot piederējusi paša Urbanoviča vadītajam „Baltijas forumam”...

Tieši tāpat labākajās „kamparzaķu tradīcijās” jau ir pienācis brīdis, kad uz nākamajiem jautājumiem Urbanovičam vairs vienkārši nav, ko atbildēt.

Kāds tieši attāls radinieks jums ir Valdis Samušs? Klusums. Vai esat interesējies par jūsu radinieka un novadnieka Valda Samuša uzņēmējdarbību? Klusums. Vai esat interesējies, par kādiem līdzekļiem viņš varējis iegādāties minēto auto, kura cena ir vismaz 80 tūkstoši eiro? Klusums.

Bet kā varat skaidrot, ka iepriekš automašīna ar reģistrācijas numuru CU7777 piederējusi ar jums cieši saistītajam „Baltijas forumam”, kā to publiski atzinusi „Baltijas foruma” tehniskā direktore Gunta Šagbazjana? Kāda bija jūsu loma tajā, ka tagad tā pieder minētajam Valdim Samušam? Klusums.

Visbeidzot - vai jūs, Urbanoviča kungs, ticētu kādam, kas mēģinātu apgalvot, ka viņam 80 000 vērtu auto regulāri aizdod diezgan trūcīgs radinieks, kurš turklāt viņa vietā nomaksā arī ātruma pārsniegšanas sodus? Protams, klusums...

Taču šajā vietā līdzība ar Kampara un Zaķa gadījumiem beidzas, - „Saskaņas centra” pārstāvji par sava acīmredzami sīki blēdīgā kolēģa ieķēpāšanos neceļ ne ausi. Sak, neko nezinām un arī negribam zināt. Turklāt kam negadās. Lai pirmo un nākamos akmeņus met kāds cits...

Un te jautājums - kāpēc viņi var atļauties uzspļaut šādiem sīkumiem situācijā, kad faktiski ikviena no tā sauktajām „latviešu partijām” – atvainojiet par „birku piekāršanu”, bet citādi šai gadījumā nepateikt – jau būtu nemierīgi trinusies par šādu nesmukumu?

Vienkāršākā atbilde būtu pateikt: nū, viņi vienkārši zina savu vēlētāju, un tāds nu tas „krievu vēlētājs” ir, to tak visi zina – atšķirībā no „latviešu vēlētāja” viņam nav ne tādu pārprastu ētisko un vēl visādu prasību, ne īpašu iebildumu, ka tautas priekšstāvis kaut kur kaut kā kaut ko drusciņ paķer arī sev, - tak jau visi cilvēki vien esam, un tāds paķērējs, kazi, „krievu vēlētājam” caur savu mazo cilvēcisko vājībiņu kļūst tikai tuvāks.

Tātad – īsi sakot, „Saskaņas centra” standartvēlētājs ir glupjš un amorāls, partijas bonzas to labi zina, līdz ar to neiespringst uz kaut kādu skaidrošanos un šķīstīšanos – atšķirībā no visādām „Vienotībām”, kuru vēlētājs tomēr ir smalks un cimperlīgs?

Var jau, protams, palikt arī pie šāda secinājuma, ja kādam tīk. Bet neaizmirsīsim arī ceturto – mediju aspektu.

Ja patiešām rūpīgi izpētīsiet, ar ko sākās kā Kampara, tā Zaķa gadījumi, tad atklāsiet, ka visa pamatā lielā mērā bija ne tikai konkrēti fakti, bet arī, tā sacīt, pietiekami skaļš hepenings – vai tā būtu paša Kampara un „Vienotības” brēkāšana vai šo rindu autora sarīkotais pasākumiņš pie KNAB ēkas ar publisku dokumentu izsniegšanu par Zaķa motorizēšanās īpatnībām.

Nebūtu hepeninga, būtu tikai fakti – visticamākais, nebūtu arī ne Zaķa, ne Kampara skandālu, kuri nodzistu, nemaz tā īsti nesākušies. Bet bija hepenings – un mūsu mediji, no kuriem daudziem notikuma svarīguma pamatkritērijs ir tā skaļums vai apsvērums „par šito noteikti ziņos arī visi citi”, piežmiedza gan Zaķi, gan Kamparu.

Urbanoviča gadījumā ir gan uzskatāma manta – reindžroveris, gan uzskatāma blēdība, bet nav paša galvenā – hepeninga. Tāpēc arī nekādas masveida presēšanas nav un nebūs – un nav ko vainot krievu medijus, kuri atšķirībā no latviešu medijiem „savējos nekad neaiztiek”, jo tieši tikpat pasīvi šajā bezhepeninga gadījumā ir arī viņu latviešu kolēģi.

Tāda, protams, ir reālā mediju dzīve un maizīte, un nevienu tur īsti vainot nevar. Taču vienu gan var teikt droši: kārtējā pablēdīgā valstiskā tušņa glābšanās ķīlu saskatīt tikai un vienīgi „Saskaņas centra” vēlētāja amorālībā un glupībā, - tas būtu diezgan nepamatoti.

Red.piez.: šis viedokļraksts bija publicēts portālā DELFI. Publicējam to arī šeit.

Novērtē šo rakstu:

0
0