Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Vakar Pietiek uzklausīja vairāk nekā 400 kurzemnieku, kuri stāstīja gan par to, kā mēģinājuši tikt pie Latvijas pasta vadības nozagtās Vienotība, PIETIEK! avīzes, gan par to, kā radu, draugu un paziņu lokā apsprieduši šīs zādzības iemeslus un pasūtītājus. Publicējam kurzemnieces Ainas Mirdzas Vasiļevskas stāstījumu un arī sarunas audioierakstu:

"Man ir divas augstākās izglītības un 35 gadu darba stāžs. Visu esmu nostrādājusi kārtīgi, un, ka šitā izrīkosies... Es jau pirmdien dzirdēju par avīzi. Pirmdien skrēju lejā un gaidīju pastnieci. Pastnieci Bērzu ielā 46. Man pastniece pazīstama apmēram kādus 20 gadus. Es pazīstamajai pastniecītei prasu, vai ir Lapsas avīze. Viņa saka – nav. Prasu – rītā būs? Nezinu. Otrdien atkal – laiks man ir, nogāju lejā un divas stundas gaidu pastnieci. No pasta viņa nāk lēnām. Kurzemes Vārdunes ātri, bet pastu nes ļoti lēni. Viņa ierauga mani, aizskrien prom. Aizskrien prom.

Es izdomāju gaidīt rītdienu. Es stāvēju iekšā. Mums tas koridors ir tumšs. Es stāvēju iekšā. Uzņēmu laiku, kad viņa apmēram nāk, pastniecīte, ar mazu lukturīti. Es saku – jūs taču mani pazīstat, cik gadus jau. Bet jūs man iedodiet Lato Lapsas avīzīti. Ir kaut kāda depešiņa. Es saku – nu lūdzu, nu lūdzu, kundzīt, pasakiet, lūdzu. Viņa saka – ziniet ko, es jums uzticos. Aizliegts antireklāmu publiski izplatīt! Es prasu, ko es visu dienu pie pastkastes skraidīšu, kur es varu rast. Viņa saka – ziniet ko. Es saku – kur es varu dabūt, dažas dienas pirms vēlēšanām. Viņa man saka, lai es iet uz Zivju ielu 5.

Domāju, oi, kāda laime. Priecājos iet. Man patīk Lato Lapsa, kad viņš runā. Es skrienu uz to Zivju ielu 5, ieiet iekšā, es saku – lūdzu, lūdzu, iedodiet man avīzīti, jums ir Lato Lapsas avīzīte. Kurš jums to teica? Es jums neteikšu, bet es jau jums pateicu, pastniece. Manu sarunu izdzirdēja kaut kāda sieviete. Tā izskrēja pa durvīm un sāka grūst ārā. Avīze nebūs un nav, un mēs jums nedosim. Arī mani grūda. Es domāju, nu nekas, pacietīšu visu. Gāju vēl uz Pasta ielu. Kādreiz tur bija, kas dalīja avīzes. Aizgāju uz Pasta ielu. Tas ir ļoti tālu, bet nu es tomēr. Aizeju. Viens vīrs piebrauc ar mašīnu. Nē, pasts tur vairs nav. Nu tad viņš tur kaut ko stāsta, ka jāiet tur, tur jāgriežas. Es domāju, ko tad es vecs cilvēks tur griezīšos.

Es domāju, aiziešu līdz Seska kungam. […] Tagad es uzkāpju augšā, tur tādas durvis kā cietumā […] Man laikam Dievs stāv klāt, es kaut kā stūmu, stūmu, atstūmu. Es saku […] Seska kunga, viņa saka – sekretāre. Es gribu informāciju, kāpēc aizliedza izsniegt Lato Lapsas avīzīti, kas tika izdota un reklamēt. Viņa man – jūs man izstāstiet, kā jūs tikāt augšā. Jo tur nedrīkst tā iet, ja nav pierakstījies. Es saku – man jau vairs nav laika. Sestdien jāiet vēlēt. Viņa man nāks līdzi. Es saku, pasakiet, kāpēc nav avīzīte. Kāpēc jūs aizliedzāt, vai kas tur aizliedza. Es eju p kāpnēm, turoties pie lenterīti, kāpju lejā. Viņa man nāca blakus vai drusku aiz muguras. Es pagriezos, tur bija kaut kā pavisam savādāk iet. Ka es liku divus pakāpienus, tad es kritu uz muguru. […] Tad es kritu. Klausieties – tā sekretāre pat ir aizbēgusi.

Viens vīrietis man iedod cepurīti, un es guļu uz tām kāpnēm. Un kājas man sāp. Neviens nepienāk. Es atcerējos, ka man tur bija kolēģis, kad es mācījos augstskolā ar sarkano diplomu. Es saku, Aina, nāc palīgā. Jā, viņa atnes man krēslu. Es prasu, kur sekretāre? Viņa saka – nav. Es prasu, kur tad viņa pazuda. Man vajag aktu sastādīt par to kritienu. Es redzēju. Aina saka, man lika izsaukt ātro palīdzību. Es tur guļu viena pati. Atbrauc ātrā palīdzība. [...]

Un tā es avīzīti nedabūju. Nezinu, kurā valstī mēs dzīvojam..."

Audio (MP3, 8Mb) Atvērt | Lejuplādēt

Novērtē šo rakstu:

0
0