Iesaki rakstu:

Šodien mani uz tikšanos pilī uzaicināja LR prezidents Levits (sakarā ar pēdējās nedēļas notikumiem), un es aizgāju.

Vēlreiz informēju prezidentu, ka Jaunā Rīgas teātra teritorijā Satversmes 100.pants par domāšanas un vārda brīvību būs spēkā arī turpmāk. Par pārējo Latvijas valsts teritoriju mums te ir citi atbildīgie.

Bet man palika stiprs iespaids, ka prezidents mani saprata gan kā jurists, gan politiķis, gan kā cilvēks.

Ja paraugs ir dažas rietumu valstis, kur politkorektuma vārdā tagad jauc nost vēsturi (burtiskā un figurālā nozīmē) un piekopj raganu medības, tad mums te tagad ir pēdējais brīdis, un būs pašiem jāizvēlas.

Strādājot Vakareiropā, biju liecinieks, kā šie procesi attīstījās 15 gadu garumā un kur tie tagad ir noveduši. Latvijā mums vēl visādi brīnumi būtu jāpiedzīvo.

Gorbačova laikā atļautā vārda brīvība bija tieši tā, kas aizveda mūs pie savas valsts neatkarības. Savukārt atteikšanās no vārda brīvības mūs ātri aizvedīs pie neatkarības zaudēšanas. Tik vien. Savādāk viss normāli.

Analizējot Latvijas situāciju – šobrīd tie ir TIKAI pāris tūkstoši cilvēku, kuri ar savu jauno “pareizās domāšanas” dogmu tiranizē visu pārējo Latvijas  sabiedrību. Šie cilvēki pārsvarā nāk no mediju, kultūras (un nevis mākslas) darbinieku un augstskolu vides. Šajās aprindās vārda brīvība jau ir paralizēta un vairs nedarbojas.

Aicinu neļaut turpmāk viņiem kāpt mums uz galvas. Lai kontrolē viens otru un paši sevi līdz bezsamaņai. Arī viņiem ir tiesības uz savu viedokli. Taču mums lai liek mieru.

Viss. Gaidām pavasari.