Iesaki rakstu:

Ukraiņu cīņassparu pasaule apbrīnos mūžam. Ukraiņu pašlepnumu nespēja sagremot Kremļa huntas vadonis, kuram šis dadzis gruzdēja kaklā tik ļoti, ka pagājušajā nedēļā izšķīrās par “operāciju” savam un Krievijas sabrukumam pavisam tuvajā nākotnē.

Ukrainā astoņus gadus notiek dekomunizācija. Valsts likvidēja ļeņinekļus, tika aizliegti padomju simboli. Šis process virzās smagnēji, lēni un ne vienmēr varbūt pilnībā demokrātiski. Ierobežotā budžeta apstākļos valsts audzēja savas militārās spējas, diplomātisko arsenālu, kas šobrīd liek nodrebēt vienai no pasaulē stiprākajām armijām. Cik nu vairs no tās drīz būs palicis. 

Ukrainai varēja atņemt Krimu, valsts austrumu teritorijas, bet ne pašlepnumu par dzimteni kā vienotu veselumu. Kāpēc mēs, latvieši, savu atdodam labprātīgi? Labprātīgi koloboracionistiem, kremļa utīm un kreisajiem ultraliberāļiem: mīļā miera labad mūsu pašu piekāpība mūs irdina pa skaidām. 

Kremļa uts latviešu kažokā – Pārdaugavas “piemineklis” 

Laikā, kad Kremļa rīkļurāvēju armija cieš smagas sakāves Ukrainā, šis ir īstais laiks atjaunot vēsturisko taisnīgumu, pašlepnumu. Civilizētā pasaule aktīvi novēršas no putiniskās Krievijas. Lauž līgumus, slēdz birojus, bloķē pakalpojumus un piegādes. Ja lielas Eiropas un ASV kompānijas var pateikt Krievijai „nē”, kāpēc Latvija nevar pateikt savu “nē” latviešu asinīm traipītam, nacionālistisko pašapziņu mīdošam un sabiedrību šķeļošam līgumam? 

Tiek plaši izplatīta dogma, ka “pieminekļa” nojaukšana šķels sabiedrību. Sabiedrību šķeļ tieši šis pats “piemineklis” un tie, kuri aktīvi iestājās par tā saglabāšanu. Sabiedrību šķeļ melu ideoloģija, ko tas ap sevi piesūc no Kremļa naidīgajiem telekanāliem. Iedomājieties, ja šāds piemineklis būtu Polijā. Vieglāk to būtu tikai iedomāties, jo dabā tas nepastāvētu. Neviens nesauc Polijas valdību par prokrievisku tikai tāpēc, ka tā ierauta strīdos ar Briseli. Tā ir ne mazākos konfliktos arī ar Maskavu. Polija savas intereses nostāda pirmajā vietā, un arī tās tauta saprotami ir daudz vienotāka. 

Vai krievi tiešām zina vēsturi?  

Pasaulē trešā spēcīgākā armija, bet tikai līdz invāzijai Ukrainā, šobrīd bezspēkā demolē ukraiņu slimnīcas, ciemus, bērnudārzus. Met bumbas uz manas mīļākās pilsētas Eiropā – Kijevas kvartāliem. Pilsētas, kas mani vienmēr apbūra ar saviem cilvēkiem, mākslinieku ielām, restorāniem, dāvāja labas paziņas un draugus. Skaistā baznīcu arhitektūra un plašie parki. Manas ekskursijas pa daudzveidīgajiem tirgiem un pirkumi no ielu tirgoņiem. 

Kā to jau retoriski vaicāja Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, to dara cilvēki, kuri diezin vai zina mūsu valsts vēsturi. Kuri to mīda ar kājām. Viņi met bumbas uz tūkstošu ebreju slaktiņu piemiņas vietām. 

Pagaidām krievu zināšanas pasaulē visplašāk ir atpazīstamas ar indēšanām, spridzināšanām, informatīvajām diversijām, tautu genocīdu, kariem, diktatoru atbalstīšanu, organizēto noziedzību ar diplomātiskā personāla atbalstu. Būtu jābūt naivam vai muļķim, varbūt kolaborantam, lai pūstu Uzvaras “pieminekļa” saglabāšanas stabulē. Tam “piemineklim” ir pilnīgi citi mērķi, tā uzdevums ir sabiedrības šķelšana ar aktīvu pavadošo informatīvo melu un propagandas līdzdalību. Līgumā ar agresīvo Krieviju tam nav nekāda sakara ar uzvaru pret nacismu, ko pierāda putiniskā Kremļa karš pret ukraiņu brāļu tautu. Tas ir stūrakmenis lienošajai okupācijai caur informatīvo diversiju prizmu. Es pat gribētu teikt – Rīgas trojas zirgs. 

Ukraiņi mums rāda sava cīņasspara piemēru. Latviešiem arī ir beidzot jākļūst stipriem un vienotiem. 

Mēs, latvieši, arī varam 

Lēmums par demontāžu rezultēsies provokācijās, tas ir vairāk nekā skaidrs. Kremļa uts kļūst īpaši agresīva, kad to rauj no kažoka ārā. Ukraiņi to šobrīd izjūt uz savas ādas, bet viņiem ir pašlepnums, cīņasspars un vienotība. Pēc šāda paša piemēra arī latviešiem nav jāpadodas ļaunuma priekšā tikai tamdēļ, ka tas dod pretsparu. Pagaidām Latvijas drošības iestādes, vairums politiķu un publisko personu izvēlas gļēvi klusēt, kā minimums. 

Ja kāds vēlas, var svinēt sarkanarmiešu uzvaras dienu. Tās ir demokrātiskas tiesības. Tikai ne vairs Pārdaugavā, ne vairs pie tāda betona monstra. Latvijas Republika nekad nav varējusi izvēlēties šī “pieminekļa” atrašanās vietu, formu un veidu. Toties to var izdarīt šobrīd.

Mums, visas Latvijas dažādajai un patriotiskajai nācijai, ir jāpieliek punkts okupācijas monumentam latviešu Pārdaugavā. Punkts lienošajai okupācijai. Tas ir mūsu pašapziņas, cīņas spara un lepnuma jautājums. Tas ir tikai viens pārpratuma līgums, kurš ir tikai tik vērts, cik papīrs, uz kā tas parakstīts.

Un šis punkts jāpieliek drīzumā.