Iesaki rakstu:

“Sēdi vada: komisijas priekšsēdētāja V. Uzvārds; piedalās: priekšsēdētājas vietniece V. Uzvārds, locekļi — V. Uzvārds, V. Uzvārds, V. Uzvārds un V. Uzvārds, sekretāre — V. Uzvārds,” - tā lasāms VAS Latvijas Dzelzceļš iepirkumu komisijas protokola norakstā.

Jau ziņots, ka bez pamatojuma ticis apturēts 36 miljonus liels iepirkums, kurā par Eiropas naudu plānoja turpināt rekonstrukciju Daugavpils dzelzceļa mezglā: tā kā zemāko cenu piedāvāja “neīstā” kompāniju apvienība, tad komisija nolēmusi labāk riskēt ar Eiropas naudas iespējamo pazaudēšanu vai neuzlabot dzelzceļu Daugavpilī vispār nekā piekrist, ka pasūtījums nonāk pie “nepareizā” pretendenta, kurš piedāvājis darbus veikt par aptuveni pusotru miljonu lētāk nekā “vajadzīgie” uzņēmēji.

Šādas masveida anonimitātes iemesls, iespējams, varētu būt saistīts ar faktu, ka LDz Investīciju komitejā varētu būt dažas no tām pašām personām, kas vienlaikus sēž arī anonīmajā iepirkuma komisijā, turklāt konkursa atcelšanā un rezultātu izgāšanā bijusi iesaistīta arī LDz jaunā valde, — tā rāda sēdes protokols.

Investīciju komitejas sēdē 10. oktobrī, kurā lemts par Daugavpils mezgla modernizācijas konkursa atcelšanu, piedalījies LDz valdes priekšsēdētājs Māris Kleinbergs, kā arī komitejas locekļi A. Lubāns, Ē. Šmuksts, A. Stūrmanis, M. Jagodkins, G. Ieviņš, V. Suksis, S. Caune, E. Kočāns, L. Kamaldiņš un T. Kontijevska. Viņi, ne ar ko nepamatojot, nolēmuši “akceptēt iepirkuma komisijas lēmumu par iepirkuma pārtraukšanu un pārtraukt atklātu konkursu 'Daugavpils Šķirošanas stacijas attīstība: būvniecība' (seko iepirkuma ID numurs)”.

Savukārt nedaudz vēlāk LDz valde, kurā tobrīd strādāja vismaz trīs no Investīciju komitejas locekļiem, apstiprināja paši savu lēmumu, tādā veidā padarot neiespējamu kontroli un uzraudzību par padoto veikumu, jo kontrolētāji lielā mērā paši bija tie, kas lēmumu pieņēma.

Pietiek jau rakstīja: AS BMGS iesniegusi sūdzību Iepirkumu uzraudzības birojā par pēkšņo iepirkuma pārtraukšanu pēc tam, kad uzvaru atklātā konkursā izcīnījis “nepareizais” pretendents, ietaupot valsts uzņēmumam aptuveni pusotru miljonu.

Tā kā beigām tuvojas pašreizējais septiņgadu ES budžeta plānošanas periods, tad gadījumā, ja šo konkursu izgāž, tad nākamajā plānošanas periodā visas ES līmenī tiks noteiktas jaunas prioritātes naudas ieguldījumiem, un pašlaik dalībvalstu starpā netiek apspriesta versija, ka prioritāšu vidū joprojām būtu dzelzceļa transporta infrastruktūras modernizācija un/vai izbūve. Ja šo naudu nesāks apgūt šogad, tad nebūs laika vēl vienam konkursam — neatkarīgi no tā, kas tajā pieteiksies vai nepieteiksies. Neapgūtās naudas pārdalīšanu citiem mērķiem savukārt nepieļauj Ministru kabineta 2016. gada 21. jūnija noteikumi, kas preventīvi novērš tamlīdzīgas darbības.

Tāpat mediji jau detalizēti ziņoja, ka vasarā no Latvijas Dzelzceļa valdes priekšsēdētāja amata tika piespiests aiziet Edvīns Bērziņš: viņš tika uzskatīts par “nevēlamu” Jaunajai konservatīvajai partijai (tās pārstāvis Tālis Linkaits šobrīd ieņem satiksmes ministra amatu) un bija vēl nevēlamāks Rūdolfa Meroni grupējumam — E. Bērziņš bija AS Latvijas Kuģniecība valdes loceklis un Juridiskās pārvaldes vadītājs laikā, kad šo uzņēmumu sekmīgi izdevās nosargāt no R. Meroni grupējuma tīkojumiem.

E. Bērziņam nācās aiziet no LDz vadītāja darba pēc tam, kad Latvijas Dzelzceļš pirmās instances tiesā uzvarēja R. Meroni vadīto dzelzceļa pārvadājumu firmu A/S Baltijas Ekspresis — tās vadītājs Māris Bremze, aizejot no valsts uzņēmuma, pārkāpa paša parakstīto nekonkurēšanas vienošanos un uzsāka darbu pie tiešajiem konkurentiem. Līdz ar E. Bērziņu bija spiests aiziet arī viņa vietnieks Aivars Strakšas.

Pēc šo faktu publicēšanas kāds transportnozari acīmredzami pārzinošs Pietiek lasītājs rakstiski pauda šādu viedokli, kurš ir citēšanas vērts: “Pagājušajā gadā LDz startēja ar trim Eiropas projektiem. Rezultātā [pēc piedāvājumu atvēršanas] dabūja 40% sadārdzinājumu pret plānoto [izmaksu līmeni]. Nekas sevišķs, jo autoceļiem tā[ds sadārdzinājums] ir norma. Principā varētu piekrist un būvēt uz nebēdu. Pārmetumu nebūtu.

 Bet LDz valde [tolaik ar E. Bērziņu un A. Strakšas priekšgalā] mēģināja saprast sadārdzinājuma iemeslus un secināja, ka pamata sadārdzinājumam nav! Mēģināja piespiest būvniekus samazināt cenu. Nesanāca. Nospieda par kādiem 20%, bet arī tas likās par daudz. Konkursu izbeidza un sāka par jaunu. Rezultātā visi trīs projekti vasaras beigās tika pabeigti plānotajās izmaksās, pat ar minimālu ietaupījumu. Kas savukārt nebija tik interesanti būvniekiem, bet Satiksmes ministrijas politiskajai vadībai vispār neinteresanti.

Ministrs [tobrīd jau T. Linkaits no JKP] aktīvi iesaistījās cīņā par LDz valdes noņemšanu, bet ne pārāk sekmīgi. Iepirkumu process gāja uz priekšu. Tad LDz padome tika pastiprināta ar diviem padomes locekļiem, kuriem bija tiešs uzdevums. Arī šiem īpaši neveicās. Kamēr pabeidza uzdevumu, iepirkumi jau finišēja, un neko labot nevarēja, vai nesanāca. Rezultātā [īstenošanai gatavi] 100 miljonu projekti bez nekādas intereses atbildīgajiem politiķiem (domāta interese par kreisajiem maksājumiem novirzāmu peļnu — red.).

Vēlreiz sludināt [tos pašus konkursus] nav pamata. Īstenot būvdarbus — vispār nekāda jēga. Atliek tikai izbeigt un pārvirzīt līdzekļus uz savai kabatai potenciāli “izdevīgāku” projektu. Papildjautājums: kāpēc valsts ceļubūves pasūtītāji necīnījās par izmaksu samazinājumu? LDz pieredze parādīja, ka var. Būtu uzbūvējuši par to pašu naudu kādus 20%, ja ne 40% vairāk ceļus!”