Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Jau labu laiku gan mediju vidē vispār, gan konkrēti interneta mediju vidē notiek negatīvas tendences, kurās par vienu no pēdējiem robežnotikumiem var uzskatīt TVNET acīmredzamās neveiksmes 2018.gadā un portāla ilggadīgās galvenās redaktores atlaišanu. TVNET, lai gan pilnībā pārņēma (“aprija”) vienu no diviem saviem galvenajiem konkurentiem - Apollo, tomēr strauji zaudēja auditoriju un uzrādīja lielus finanšu zaudējumus.

Jau labu laiku gan mediju vidē vispār, gan konkrēti interneta mediju vidē notiek negatīvas tendences, kurās par vienu no pēdējiem robežnotikumiem var uzskatīt TVNET acīmredzamās neveiksmes 2018.gadā un portāla ilggadīgās galvenās redaktores atlaišanu. TVNET, lai gan pilnībā pārņēma (“aprija”) vienu no diviem saviem galvenajiem konkurentiem - Apollo, tomēr strauji zaudēja auditoriju un uzrādīja lielus finanšu zaudējumus.

TVNET neveiksmes iemesli ir izpētes vērti, tomēr tas ir tikai spilgts gadījums, kurš raksturo visas interneta mediju vides problēmas. Tā kā mediju vide, tai skaitā interneta mediju vide, pilda nozīmīgas sabiedriskas funkcijas un no tās ir atkarīgas gan visas sabiedrības attīstības tendences, gan valsts kā tādas stiprums un pat pastāvēšana, tad nepieciešams saprast šajā sfērā notiekošos negatīvos procesus, lai būtu iespēja tos mazināt, pārvarēt un vērst par labu. To arī mēģināšu izdarīt.

1. Īss Latvijas interneta mediju uzskaitījums

Pie Latvijas interneta medijiem var pieskaitīt faktisku monopolstāvokli ieguvušo ziņu aģentūru LETA, kuras ziņas pēc tam koriģētā vai nekoriģētā veidā tiek pārpublicētas, nozīmīgākie interneta portāli (Delfi.lv, TVNET (tvnet un apollo)), drukāto preses izdevumu interneta portāli (Kas jauns (jauns.lv), LA (la.lv), NRA (nra.lv), Diena (diena.lv)), Latvijas sabiedriskā medija interneta portāls LSM.lv, TV3 portāls skaties.lv, sociālie tīkli Draugiem.lv un Spokiem.lv, kā arī e-pastu platforma Inbox.lv.

No starptautiskajiem resursiem, kuri ir iespiedušies Latvijas informatīvajā telpā var minēt Google (tai skaitā Youtube), Facebook, Twitter, Instagram, Odnoklasniki, VKontakte, Kinozal, kā arī BBC, CNN, Reuters u.c..

Šo uzskaitījumu varētu papildināt un izvērst, bet virspusējam priekšstatam pietiks.

2. “Entertaiment industrijas” objektīvās problēmas

Vispirms jākonstatē, ka vienam no mediju vides problēmu cēloņiem ir globāls (starptautisks) raksturs un tas ir raksturīgs visai t.s. “entertaiment” (izklaides) industrijai. Pie izklaides industrijas tās plašākajā sapratnē pieder viss tas, kas attiecas uz cilvēku brīvā laika aizpildīšanu un ko cilvēki paši brīvi izvēlas. Pie tās pieder gan mediji (avīzes, žurnāli), gan interneta mediji, gan grāmatizdevniecība, gan sociālie tīkli, gan TV, gan mūzikas industrija, gan kinoindustrija, gan teātris un māksla, gan citas uz cilvēku brīvo laiku pretendējošas sfēras. Šāda “entertaiment industrijas” sapratne parāda tās galveno problēmu – cilvēku brīvā laika un apziņas apjoma ierobežotību, ko nekādi nav iespējams novērst.

Cilvēkam ir tik daudz brīvā laika, cik ir, un viņam ir jāizvēlas, kā to izlietos – lasīs ziņas internetā, lasīs laikrakstu, aizies uz koncertu, teātri, muzeju vai filmu, nopirks un izlasīs kādu grāmatu, nopirks un klausīsies kādu mūzikas disku, skrullēs Facebook lenti, iegrims Tviterī, klejos pa internetu, skatīsies TV, spēlēs datorspēles vai azartspēles, aizies uz krogu vai naktsklubu, apmeklēs bordeli, lietos narkotikas, pasēdēs kafejnīcā, kvernēs iepazīšanās saitos, aizies uz kursiem, treniņu vai trenažiera zāli, iesaistīsies kādas politiskās partijas, sabiedriskās vai reliģiskās organizācijas darbā, skatīsies bezmaksas filmu, klausīsies bezmaksas mūziku, lasīs mājās esošās vai bez maksas dabūjamās grāmatas un tā tālāk, vai arī neizmantos neko no “entertaiment industrijas” plašā piedāvājumu klāsta un tiksies ar draugiem, pastaigāsies, brauks ar riteni, skries, ies peldēties, uzspēlēs futbolu vai basketbolu, veltīs laiku ģimenei un vispār dzīvos normālu cilvēcisku dzīvi.

Tā kā “entertaiment industrija” atrodas nepārtrauktā ekspansīvā attīstībā, tā izdara milzu spiedienu uz cilvēku, lai iegūtu pēc iespējas lielāku tā brīvā laika daļu un lielā mērā tai tas arī izdodas, tomēr cilvēka laika trūkuma problēmu kā tādu tā atrisināt nespēj, tādēļ viss tās dinamiskais spēks vēršas uz iekšu, uz iekšējo konkurenci ar citiem izklaides industrijas segmentiem un ar citām cilvēku esamības sfērām (tai skaitā profesionālo). Tāpēc gan mediju videi kā tādai, gan konkrēti interneta mediju videi ir nepārtraukti jāiztur ļoti nežēlīga un agresīva konkurence ar citiem “entertaiment industrijas” segmentiem.

Kā laika trūkuma problēmas blakusprodukti no vienas puses ir cilvēku aizsargreakcija pret agresīvajiem mēģinājumiem iespiesties viņu brīvajā laikā, bet no otras puses cilvēku apziņas “noplicināšana”, tās kvalitātes, veiktspējas, uztvertspējas krasa samazināšanās dēļ pārāk agresīvas un destruktīvas informācijas vides. Cilvēki aizsargā sevi, savu brīvo laiku, savu apziņu gan apzināti, gan arī neapzināti tīri intuitīvā un pat instinktīvā līmenī, kas “entertaiment industrijas” attīstības noteicējiem rada visdažādākos pārsteigumus un problēmas. Savukārt cilvēku apziņas “noplicināšanās” rada pavisam jauna tipa cilvēku segmentu, kuru intelektuālās spējas ir krietni zem agrākajiem normatīviem un kuri pēc savām tieksmēm un uzvedības sāk līdzināties dzīvniekiem.

3. Latvijas lielo interneta mediju galvenā problēma – faktiska monopolstāvokļa izraisīta augstprātība un ieciklēšanās uz sevi

Lielie Latvijas interneta mediji (pirmkārt delfi.lv, apollo.lv un tvnet.lv) radās drīzumā pēc interneta attīstības sākuma Latvijā un radās apstākļos, kad dominēja klasiskās žurnālistikas principi (objektivitāte, vispusība, korektums, terminoloģiskā un gramatiskā precizitāte). Tāpēc sākotnēji interneta mediji bija pietiekami kvalitatīvi, kas kopā ar to tehnoloģisko efektivitāti tiem nodrošināja nepārtrauktu izaugsmi. Interneta mediju joma daudzu gadu desmitu laikā nepārtraukti auga uz drukāto izdevumu lasītāju un internetu iepriekš nelietojošo cilvēku skaita rēķina. Tas nodrošināja lielajiem interneta portāliem brīvai tirgus ekonomikai neraksturīgu stabilitāti un sava veida monopolu.

Šī stabilitāte atstāja izteikti negatīvu ietekmi uz to īpašniekiem, vadību un darbiniekiem, kuri, neizprotot savas veiksmes patiesos cēloņus, iedomājās sevi par dikti gudriem un visu varošiem un sāka realizēt arvien kļūdaināku, neprofesionālāku un saviem patērētājiem arvien naidīgāku redakcionālo un biznesa politiku. Interneta mediji atrāvās no realitātes un sāka izteikti necienīgi izturēties pret visu, tai skaitā pret saviem profesionālajiem pienākumiem un lasītājiem.

Pirmkārt interneta mediji kļuva arvien ideoloģizētāki. Tas saskanēja gan ar valsts izvēlēto prorietumniecisko politisko kursu un noteicošajām tendencēm Rietumvalstīs, tas saskanēja ar īpašnieku ekonomiskajām un politiskajām interesēm un tas pilnībā atbilda darbinieku pasaulskatam un uzskatiem. Interneta mediji līdzīgi visiem medijiem kļuva pilnībā neoliberāli. Tikai šis fakts pats par sevi varēja arī nekļūt par vienu no kvalitātes krituma iemesliem, ja vien vadība un darbinieki spētu sevi saturēt kaut vai tikai profesionālos rāmjos. Diemžēl stabilitāte un konkurences trūkums izraisīja augstprātību, kura savukārt devalvēja profesionalitāti un veselo saprātu. Ziņas kļuva arvien tendenciozākas, arvien atklātāk un intensīvāk tika mēģināts uztiept apšaubāmas idiologēmas ar arvien nepārliecinošāku objektivitātes piesegu, sākās arvien atklātāka vēršanās pret citādi domājošajiem, tai skaitā lasītāju – komentētāju vidū. Sākās straujš kvalitātes kritums, jo nevar taču prasīt tik izcili veiksmīgiem, neaizvietojamiem un vienmēr aizņemtiem darbiniekiem pievērst uzmanību tādiem sīkumiem kā gramatika, formulējumu precizitāte, faktu pārbaude utt. Un “pīpls” taču tāpat “nohavos”.

Objektivitātei žurnālistikā ir ne tikai ētiska, bet arī praktiska nozīme. Ideoloģiju ir daudz, un konkrētu ideoloģiju adeptu ir salīdzinoši maz, tādēļ nostājoties uz ideoloģizācijas ceļa tiek riskēts ar visu to lasītāju zaudēšanu, kuri neatbalsta konkrēto ideoloģiju. Objektīva informācija ir nepieciešama visiem neatkarīgi no politiskās, ideoloģiskās un reliģiskās pārliecības, tāpēc pieturēšanās pie objektivitātes principiem nodrošina žurnālistiem maksimāli plašu auditoriju. Savukārt ideoloģizācijas sekas žurnālistikā ir auditorijas, lasītāju zudums. Tas arī notiek.

Tā vietā, lai pildītu savu žurnālistu, sabiedrības informētāju misiju, interneta mediju personāls ieciklējās uz sevi un ņēmās augstprātīgi pārmācīt “tumsonīgo” Latvijas sabiedrību saskaņā ar savām visnotaļ apšaubāmajām idiologēmām. Un pietiekami ilgu laiku tas viņiem neradīja nekādas nopietnas sekas, jo lasītāju skaits turpināja augt, bet neapmierināto vairākums migrēja starp trijiem saturā un garā ļoti līdzīgajiem konkurentiem, kas pa lielam nespēja negatīvi ietekmēt nevienu no portāliem.

Un kā visi augstprātībai padevušies arī lielie interneta mediji nepamanīja un palaida garām to mirkli, kad viņiem labvēlīgā situācija kardināli mainījās. Pirmkārt, internets kļuva pieejams gandrīz visiem, un beidzās tie cilvēki, kuri tikko uzsāk interneta lietošanu un attiecīgi arī interneta mediju lietošanu. Otrkārt, drukāto izdevumu apjomi nostabilizējās, un paši drukātie mediji ienāca interneta vidē, izveidojot savas interneta mediju portālu versijas. Parādījās tieši konkurenti, kuri aizvilināja lasītājus. Treškārt, parādījās sociālie tīkli, kas atņēma interneta medijiem gan daudz lasītāju, gan ievērojamu daudzumu to laika un uzmanības. Ceturtkārt, daudzi lasītāji vispār pārtrauca lietot interneta medijus. Uzauga paaudze, kurai principiāli nekas tāds neinteresē. Daudzi no tā atteicās laika un nervu taupīšanas nolūkā, bet vēl citi pārorientējās uz citu valstu resursiem.

Šo un citu iemeslu dēļ iestājās lielo interneta mediju krīze, kuras viens no indikatoriem bija portāla Apollo.lv pārdošana no Lattelecom puses 2011.gadā. It kā šādos apstākļos vajadzētu pārvērtēt paveikto un darbības stilu un izdarīt kādus secinājumus, bet nekas tāds nenotika, un interneta mediji turpināja “dragāt pa vecam”, izvēloties tāda veida metamorfozas, kuras tos vēl vairāk dzen kvalitātes krituma virzienā.

4. Latvijas sabiedrība un informatīvās telpas struktūras neiztur intensīvo NATO – Krievijas hibrīdkaru

Hibrīdkarš starp NATO valstīm un Krieviju ir fakts, ko atzīst abas puses. Lasot abu pušu medijus var nonākt pie secinājuma par hibrīdkara esamību. NATO valstīs to saka atklāti un lieto hibrīdkara terminu, Krievijā izvairās no tiešiem formulējumiem, bet viss mediju saturs par to liecina. Šī raksta kontekstā nav būtiski šā hibrīdkara iemesli, kurš to uzsāka un kuram ir lielāka taisnība, būtisks ir pats hibrīdkara esamības fakts, kurš ir neapšaubāms.

Hibrīdkarš - tas ir karš, kurš tiek vests ar “nekara” metodēm. It kā kara stāvokļa nav, it kā armija tieši nav iesaistīta, bet notiek pastāvīgi mēģinājumi dažādos veidos kaitēt pretiniekam un nodarīt tam pēc iespējas lielākus zaudējumus, saglabājot formālu miera stāvokli. Kā viens no hibrīdkara elementiem ir informatīvais karš.

Kā jebkurā karā arī hibrīdkarā ir vismaz divas karojošās puses, kuras viena pret otru izmanto aptuveni līdzīgas un līdzvērtīgas karošanas metodes. Vērotājam no malas, kurš vēlas saglabāt veselo saprātu un nepadoties kara propagandas ārprātam, to ir būtiski saprast. Tas nozīmē, ka to, ko dara viena puse vai ko pieraksta vienai pusei, ar lielu varbūtību dara arī otra puse. Ja vienai pusei ir “troļļu fabrikas”, tad tādas ir arī otrai pusei, ja viena puse veic hakeriebrukumus, tad to dara arī otra puse, ja viena puse mēģina ietekmēt otras puses vēlēšanas, tad to dara arī otra puse, ja viena puse maldina, tad to dara arī otra puse, ja viena puse izplata “fake news”, tad to dara arī otra puse. Šāds domu gājiens reizēm var novest pie kļūdainiem secinājumiem, jo atsevišķas karojošo pušu metodes var pietiekami stipri atšķirties un ne vienmēr viena puse spēj vai uzskata par lietderīgu izmantot tās kara metodes, kuras izmanto otra puse, tomēr šāds skatījums visdrošāk un garantētāk pasargās cilvēka apziņu no kara propagandas destruktīvās ietekmes.

No augstāk minētā izriet, ka arī Latvija kā NATO dalībvalsts ir iesaistīta hibrīdkarā pret Krieviju un ka tas risinās arī Latvijas teritorijā un Latvijas informatīvajā telpā. Hibrīdkarš notiek cilvēku prātos, atstājot uz tiem negatīvu ietekmi.

No Latvijas valsts un sabiedrības drošības viedokļa ir būtiski saprast, ka šo hibrīdkaru pret visiem Latvijas iedzīvotājiem ved ne tikai Krievija, bet arī t.s. “sabiedrotie”.

Kādas ir kara izpausmes? Kontroles pār teritoriju pārņemšana, pretinieka spēku bloķēšana un neitralizēšana, tā darbības traucēšana viņa kontrolētajās teritorijās, pretinieka ekspansijas apturēšana, neļaušana pretiniekam pārņemt kontroli pār teritoriju, zaudējumu radīšana pretiniekam, pretinieka ievilināšana lamatās, kas tam rada lielus zaudējumus, pretinieka dezinformēšana, pretinieka atbalstītāju un neitrālo iedzīvotāju pārliecināšana, savu komunikācijas kanālu sargāšana un pretinieka komunikācijas kanālu slāpēšana utt. Hibrīdkara gadījumā to visu mēģina panākt ar informatīvām un organizatoriskām (t.s.”maigā spēka”) metodēm.

Ja ar Krieviju varētu uzskatīt, ka viss it kā ir skaidrs, jo par to ne mirkli neļauj aizmirst NATO kara propaganda, tad “sabiedroto” hibrīdkara izpausmes pret visiem Latvijas iedzīvotājiem ir vērts apskatīt sīkāk.

Tā kā Latvija ir bijusī PSRS republika un tai ir senas saiknes ar Krieviju, tad NATO vadība nevar būt pārliecināta par Latvijas valsts struktūru un Latvijas sabiedrības lojalitāti šai karā. Citiem vārdiem sakot, Latvijai un tās iedzīvotājiem neuzticas un neuzticēsies. Attiecīgi pret Latviju un tās sabiedrību “sabiedrotie” nepieciešamības gadījumā izturēsies gandrīz tik pat nežēlīgi kā pret pretinieku un ja vajadzēs to upurēt, tad upurēs bez mazākiem sirdsapziņas pārmetumiem. (Jāņem vērā, ka Latvija ir tikai viena maza un neietekmīga NATO dalībvalstiņa, tāpēc objektīvi, no visa NATO skatu punkta raugoties, Latviju var būt izdevīgi upurēt kopējo NATO mērķu labā.)

Ja NATO vēlas ilglaicīgi un droši saglabāt ietekmi Latvijā, tad tai ir jācenšas maksimāli pilnīgi un droši pārveidot Latvijas varasiestādes un visu Latvijas sabiedrību pēc citu NATO dalībvalstu parauga. NATO ir nepieciešams panākt, lai Latvijas valsts struktūras un Latvijas sabiedrība būtu tāda pati kā citās NATO dalībvalstīs, ar tādām pat vērtībām, ar tādu pat motivāciju, tik pat pakļāvīga, paklausīga un lojāla. No NATO vadības viedokļa nepieciešams panākt, lai Latvija būtu tik pat droši un viegli vadāma kā jebkura cita NATO dalībvalsts.

Tas nozīmē, ka ir jāveic nozīmīga Latvijas sabiedrības pārveidošana, ko var nosaukt par kultūras koda maiņu. Šāda veida pārveidošana vairumam Latvijas iedzīvotāju ir tik sāpīga, ka to var veikt vai nu tikai piespiedu kārtā ar vairāk vai mazāk totalitārām metodēm vai arī slepeni, izmantojot viltību, maldināšanu un melus. Pirmā metode pagaidām netiek plaši izmantota, jo tas var izraisīt pretreakciju, kuru var atbalstīt pretinieks, lai pastiprinātu savu ietekmi teritorijā. Savukārt otrā metode tiek izmantota intensīvi un plaši – tas arī ir “sabiedroto” hibrīdkarš pret Latvijas valsti un sabiedrību.

Pirmā un galvenā šī “sabiedroto” hibrīdkara izpausme ir Krievijas, krievu un visa padomju perioda maksimāla noniecināšana. Tas ir primārais uzdevums, kura izpildei tiek pievērsta vislielākā vērība. Tas nodrošina Latvijas atšķelšanu no Krievijas, lai nepieļautu vai maksimāli apgrūtinātu Krievijas kontroles atjaunošanu pār Latvijas teritoriju, un rada bāzi Latvijas pēcākai izmantošanai cīņā pret Krieviju. Pārējie uzdevumi ir sekundāri un pakārtoti šim.

Kā citas “sabiedroto” hibrīdkara izpausmes minamas tolerances propaganda (tolerance gan neattiecas uz “netolerantajiem” un krieviem), visa veida seksuālo izlaidību propaganda un iesakņošana, Latvijas valstiskuma idejas slāpēšana, ja vien tas nav vērsts pret Krieviju un krieviem, formālisma un absolūtās tiesiskuma prakses, kura ir atrauta no morāles, veicināšana (jāpanāk jebkādu likumu maksimāli iedvesmojoša izpilde, neatkarīgi no to morālā vērtējuma; ja likums ir pieņemts, tad visi to paklausīgi pilda un neiebilst, pat, ja tas ir pretrunīgs, galēji nepieņemams vai amorāls), vietējo uzņēmumu, īpašumu un struktūru pārņemšana tiešā vadībā un to pārveidošana pēc Rietumvalstu modeļa (lai visur vienveidīga organizatoriskā struktūra un sistēma). Šo sarakstu varētu turpināt.

“Sabiedroto” hibrīdkara iezīme ir slēpts naidīgums visam ar Latviju saistītajam, kas organiski neiekļaujas kopējā Rietumvalstu organizatoriskajā struktūrā un ideoloģiskajā matricā, – visam, kas te ir bijis iepriekš, visam, kas te ir izdomāts, visam, kurā ir kaut kāda specifiska Latvijas savdabība, visam, kas kalpo vietējai attīstībai, visam, kas ievieš NATO dalībvalstu pārvaldes struktūrā svešus un citādus elementus, padarot to grūtāk vadāmu un mazāk efektīvu. Visam ir jābūt maksimāli novienādotam un novienkāršotam, lai to ātri, vienkārši un efektīvi spētu pārvaldīt kāds ārzemēs esošs vadības centrs un te ir jābūt tikai tam, kas kalpo kopējiem NATO dalībvalstu mērķiem; viss pārējais nedrīkst traucēt, tāpēc tam vēlams ir pazust, un Latvijas iedzīvotāju intereses šai ziņā maz kuru interesē.

Šis “sabiedroto” hibrīdkarš ļoti lielā mērā arī veicināja un padziļināja interneta mediju krīzi. Pirmkārt, tieši dēļ “sabiedroto” hibrīdkara pret Latvijas iedzīvotājiem mediju vidē dominē neoliberālā ideoloģija, kura tik negatīvi ietekmē gan sabiedrību, gan pašu mediju vidi. Otrkārt, interneta mediji, plānojot savu attīstību un risinot problēmas, vadās no Rietumvalstu prakses un uzklausa Rietumvalstu konsultantus, kuri nepārzin Latvijas specifiku. Attiecīgi bez apdomas tiek ieviestas Rietumvalstu metodes un šabloni, kas pēc tam darba gaitā tiek nepieciešamības gadījumā laboti un pielāgoti. Domāt kaut ko savu ir dārgi, ilgi un nevajadzīgi (tas netiek atbalstīts augstāk minētās vispārējas unifikācijas nepieciešamības dēļ). Treškārt, Rietumvalstu konsultanti un patiesie lēmumu pieņēmēji vadās no Rietumvalstu pilsoņu vidējā attīstības līmeņa, kurš ir atšķirīgs un noteiktā ziņā zemāks par Latvijas pilsoņu attīstības līmeni. Tas rada nopietnas kļūdas. Šādu kļūdu iespējamība visdrīzāk ir paredzēta, bet to sekas tiek uzskatītas par pieļaujamiem zaudējumiem, jo viens no mērķiem ir nolaist Latvijas iedzīvotājus līdz angļu plebeju līmenim (lai nodrošinātu vispārēju unifikāciju un vieglāku vadāmību). Pa Rietumvalstu jaunākās prakses aklas pārņemšanas ceļu pārgalvīgi aizgāja TVNET, ieviešot savus jauninājumus, par ko domāt un cilvēcīgi just vēl spējīgā Latvijas iedzīvotāju daļa tos sodīja ar novēršanos.

5. Latviešu valoda (kā arī latviskā mentalitāte un Latvijas valsts) no globālās ekonomikas viedokļa ir neefektīva un stipri traucējoša

Nez vai daudzi latvieši ir aizdomājušies, ka latviešu valoda no globālās ekonomikas skatu punkta ir neefektīva. Latviešu valoda ir nozīmīgs traucēklis, mākslīga barjera, kura neļauj brīvi pie mums “ieplūst” Rietumu pasaules vēsmām, kuras, protams, ir angļu valodā. Šāds traucēklis ir arī franču, spāņu, vācu, krievu un citas valodas, bet latviešu valodas gadījumā efektīvu globālo procesu kārotājiem tas ir jo neizturamāk tādēļ, ka pasaulē ir tikai apmēram divi miljoni latviešu un nav īsti skaidrs, kādēļ tik mazai tautelei ir tāda priekšrocība kā savas valodas aizsardzības mehānismi. Viņus netraucē latviešu valoda kā tāda, viņi ir toleranti un pat būtu gatavi atbalstīt neliela latviešu kultūras un valodas rezervuāra izveidi, bet traucējoši ir tas, ka, lai piekļūtu šiem diviem miljoniem, ir jāsazinās šajā mikrovalodā, jāraksta tajā un jātulko uz to. Kāda neefektīva resursu izšķiešana un nevajadzīga procesu sarežģīšana! Pie tam tā ir valoda, kura ir angļiem tik daudz problēmu sagādājušo krievu un vācu valodu krustojums. Cik nepatīkami!

Iedomāsimies, cik gan daudz resursu tiktu ietaupīts, ja visi latvieši brīvi pārvaldītu angļu valodu, lasītu ziņas angļu valodā, lasītu grāmatas angļu valodā, skatītos filmas angļu valodā, mācītos angļu valodā augstskolās, skolās un bērnudārzos, runātu angliski bez akcenta. Tad nevajadzētu tik daudz un nevajadzīgi tulkot, tad visa angļvalodīgā plūsma brīvi varētu nopludināt arī Latviju, tad jebkurš angliski runājošais varētu pretendēt uz jebkuru darbavietu Latvijā, tad jebkurš latvietis varētu pretendēt uz jebkuru darbavietu visā pasaulē, tad Latvijā nebūtu problēmas ar darbaspēku, tad Latvija būtu inovatīva, progresīva un efektīva. Cik gan daudz resursu Latvija varētu ietaupīt, ja “outsorsētu” globālajām struktūrām vai citām valstīm informācijas, izglītības, drošības, stratēģijas, valsts pārvaldes, kultūras un citus “pakalpojumus”. Cik gan efektīvi Latvija tad spētu koncentrēties uz kādu vienu vai divām globālās ekonomikas jomām?! Cik gan tas būtu labi, vai ne?! Bet latviešu valoda un latviešu nesaprotamā pieķeršanās tai traucē šāda veida sapņu iedzīvināšanu un Latvija ir tik atpalikusi, nemoderna un “tumsonīga”.

Kādam šāds skatījums var šķist pārspīlēts un likties, ka mūsu “sabiedrotie” nu nekādi neapdraud latviešu valodu, jo viņi ir tik labi un nu nekad... , bet pati procesa loģika un globālie precedenti rāda, ka latviešiem ir pamats baidīties no šāda veida notikumu attīstības gaitas. Kāda ir valsts valoda Indijā? Angļu valoda. Kāda ir valsts valoda Filipīnās, kurās kopš 16.gadsimta valdīja spāņi un kur filipīniešu valoda par apmēram 60% sastāv no spāņu vārdiem? Angļu valoda. Tas pats ir Pakistānā, Nigērijā, Kenijā, Kamerūnā, Madagaskarā. Piemērus varētu turpināt. Tāpēc pilnīgi droši var apgalvot, ka angliski runājošo valstu ģeopolitiskie arhitekti labprāt arī “angliskotu” Latviju, ja vien to būtu iespējams izdarīt ar minimālu resursu patēriņu un bez liekiem riskiem. Šis process notiek un tajā labi iederas arī tās problēmas, kuras ir piemeklējušas latviešvalodīgos interneta medijus.

Ko dara daļa no lasītājiem, kurus neapmierina nepiedodami zemā latviešu interneta mediju kvalitāte? Sāk izmantot ārvalstu interneta medijus. Kādus? Daži, tādi kā šo rindu autors, - Krievijas, bet lielākais vairums – angļu valodas. Ļoti labi, vēl viens mazs solītis angļu valodas kundzības nostiprināšanā Latvijā.

6. Notiek Latvijas mediju optimizācija (samazināšana)

Viena no globālās ekonomikas tendencēm ir kapitālu koncentrācija. Bagātie kļūst bagātāki, nabagie – nabagāki, lielie “aprij” mazos un pēc tam paši kļūst par upuriem vēl lielākajiem. Šo tendenci darbā “Imperiālisms kā kapitālisma pēdējā stadija” savulaik labi aprakstīja un uzskatāmi parādīja Vladimirs Ļeņins. Revolūcija un PSRS izveidošana ieviesa korekcijas šai procesā, bet pēc sociālisma bloka sabrukuma, tas atjaunojās ar jaunu sparu. Saskaņā ar 2011.gada Cīrihes universitātes (Šveice) pētījumu, visas pasaules kompānijas pieder savā starpā cieši saistītam 147 korporāciju anklāvam, kuram ir daži vai iespējams pat viens īpašnieks.

Kapitālu koncentrācijas process attiecas arī uz mediju vidi. Ja XX gadsimta beigās pasaules privātie mediji piederēja aptuveni 60 gala īpašniekiem, tad tagad šis skaitlis ir sarucis līdz 5. Tātad lielākā daļa pasaules privāto mediju faktiski pieder tikai 5 īpašniekiem!

Ja ņem vērā šo apstākli un pieņem, ka arī Latvijas mediji pieder kādam no šiem gigantiem, tad notiekošo Latvijas mediju vidē var izskaidrot arī kā optimizāciju (tas ir – samazināšanu). Kam niecīgajai 2 miljonu auditorijai ir nepieciešams tik daudz mediju? Tas ir ekonomiski nelietderīgi. Tāpēc tie ir jāoptimizē. Šāda optimizācija notika pilnīgi atklāti, kad ziņu aģentūras LETA īpašnieks nopirka tās konkurentu LNS (agrāko BNS) un pēc tam to likvidēja vai kad TVNET nopirka Apollo un pēc tam to faktiski iznīcināja, bet tā var notikt arī slēptā veidā, kad mediju pārtrauc finansēt vai noved līdz bankrota slieksnim un pēc tam likvidē. Auditorija paliek un aizplūst citur. Nevar izslēgt, ka TVNET problēmām ir arī šāda tipa iemesls.

Tamlīdzīga optimizācija visdrīzāk turpināsies, un esošie mediji un to īpašnieki saskarsies ar dažādām problēmām, kuru ietekmē būs spiesti pārdoties kādam no gigantiem, kuri tos pēc tam varēs tieši vai netieši likvidēt.

7. Atteikšanās no universālās pieejas un pārorientēšanās uz specifisku mērķauditoriju

Ja apskata TVNET neveiksmīgos jauninājumus un salīdzina tos ar globālām tendencēm, tad ir jāsecina, ka TVNET apzināti vai iespējams neapzināti atteicās no interneta portāliem iepriekš raksturīgās universālās pieejas, kad tie orientējas uz plašu un pretrunīgu sabiedrisko segmentu kopu, un uzsāka koncentrēšanos uz vienu specifisku sociālo slāni. Tādēļ arī tāda neveiksme un tik liels auditorijas zudums.

Universālā pieeja bija un ir viens no galvenajiem portālu veiksmes iemesliem un varētu pat teikt – pastāvēšanas priekšnosacījumiem. Vienā vietā apvienojot maksimāli plašu informācijas daudzumu, tiek panākts efekts, kad plaša auditorija regulāri apmeklē portālu katrs savu iemeslu dēļ, meklējot tur kaut ko savu. Tomēr šāda pieeja prasa ļoti līdzsvarotu un smalku redakcionālo politiku, lai vienai apmeklētāju grupai interesējošais saturs neaizbaidītu citu mērķgrupu. Tas ir izdarāms, bet tā ir māksla, kura var nonākt pretrunā ar daudzām plaši izplatītām ekonomikas un efektivitātes klišejām.

Lai gan universālā pieeja paredz mērķauditoriju dažādību, tāpat to apmeklētāju kodolu veido noteikta pamata mērķauditorija, bet pašam portālam ir galvenais pamatsaturs, kurš ir vitāli nepieciešams apmeklētāju vairumam. Līdz šim šis pamatsaturs bija ziņas, bet pamata auditorija bija cilvēki, kuriem nepieciešams uzzināt jaunākos notikumus. Agrāk būt izglītotam skaitījās prestiži. Agrāk izglītots cilvēks centās aktīvi sekot līdzi notikumiem savā valstī un pasaulē. Agrāk notikumus atspoguļoja avīzes. Interneta ēras sākumā avīzes sāka nomainīt lielie interneta portāli, aizstājot vai papildinot tās. Tagad situācija ir mainījusies. Tagad ir radusies pietiekami liela mērķauditorija, kurai vispār principiāli neinteresē ziņas un kurai ir grūti uztvert pat samērā elementārus tekstus. Šai mērķauditorijai ir tendence pieaugt.

Tā rezultātā portāliem ar universāluma pieeju rodas dilemma, kā saglabāt šo pietiekami lielo un augošo primātu (milenium+) segmentu, nepazaudējot pārējos apmeklētājus. To prasības ir pretrunīgas. Klasiskajiem apmeklētājiem ir nepieciešama kaut kāda kvalitāte, kaut kāds intelektuālisms, viņi ir spējīgi domāt. Milenium+ segments dzīvo nepārtrauktā virtuālā steigā, nekamā neiedziļinās, secinājumus izdara momentāni, visu grib tagad un tūlīt, tāpēc daudz un dikti klikšķina, kas tik ļoti patīk internetbiznesmeņiem. Tam neinteresē gari teksti un gudras domas, ko tas ne tikai negrib lasīt, bet pat nespēj uztvert. Viņu sauklis ir “vairāk bildes, mazāk teksta”. Vairāk tas nozīmē arī – lielākas. Tas ir segments, kam domāts Twitters un segments, par kuru sāk pārvērsties twitterveidīgu produktu lietotāji.

Jaunākās pasaules tendences (globālais trends) ir tāds, ka šī mērķgrupa ir jāpadara par galveno un tāpēc visur tiek mainīts interfeiss, neiedomājami palielinot bilžu izmērus un krasi samazinot gan ziņojumu skaitu, gan tekstu garumu. Globālās tendences nosakošie spēki liek uzsvaru uz primātiem, ignorējot pārējās sabiedrības daļas vajadzības.

Un ko lai dara tie, kuri nepieder milenium+ segmentam un kam šādas izmaiņas neapmierina? Meklēt citus kanālus (kuru kļūst arvien mazāk), pārstāt vispār lietot interneta medijus vai arī samierināties un pamazām degradēties līdz milenium+ līmenim.

No šāda skatu punkta raugoties, TVNET jaunā interfeisa maiņa bija drosmīga un neslēpta pārorientēšanās (specializēšanās) uz milenium+ auditoriju, kura izraisīja nozīmīgas daļas pārējās auditorijas zudumu. Bet TVNET jau nav vienīgie. To lielākā vai mazākā mērā dara vairums Latvijas interneta portālu, tikai uzmanīgāk un pārdomātāk.

8. Pārmērīgs reklāmu daudzums un reklāmu uzmācība un agresivitāte

Kā nozīmīgs faktors, kurš negatīvi ietekmē interneta mediju vidi, ir jāmin reklāma. Viens no Google veiksmes iemesliem ir pilnīga atteikšanās no reklāmas izvietošanas. Un otrādi, pārmērīgs reklāmas daudzums un neatbilstošs formāts var ievērojami samazināt interneta mediju auditoriju.

Interneta medijiem no kaut kā ir jādzīvo, kaut kā jānopelna iztika. Ja par interneta mediju saturu nemaksā tā patērētāji, tad par to ir jāsamaksā kādam citam. Vēsturiski ir izveidojusies noturīga prakse, kad interneta mediji lielā mērā tiek uzturēti no reklāmas ieņēmumiem. Ideāla šādas pieejas formula ir - jo labāks saturs, jo vairāk apmeklētāju, jo vairāk potenciālo reklāmdevēju, jo lielāka reklāmlaukuma cena, jo lielāka peļņa. Pati par sevi šī pieeja nav tikai negatīvi vērtējama, bet tai ir nozīmīgi riska faktori, kas var negatīvi ietekmēt portāla kopējo tēlu un apmeklētāju daudzumu.

Iepriekš minētās cilvēku laika un apziņas ierobežotības problēmas dēļ apmeklētāju vairākums “filtrē” reklāmas un nepievērš tām uzmanību (ignorē tās). Cilvēki saprot, ka interneta medijiem no kaut kā ir jādzīvo, tāpēc piedod reklāmas esamību, tai pat laikā nepievērš tai vērību. Tas ievērojami samazina reklāmas efektivitāti.

Reklāmdevēji no savas puses grib maksimāli pievērst patērētāju uzmanību reklāmai (reizēm par katru cenu), tāpēc ir izplatīta prakse, kad reklāmdevēji pieprasa interneta medijiem izvietot uzmācīgas, agresīvas, kliedzošas, neētiskas un neestētiskas reklāmas, kas grauj portāla kopēju tēlu, kaitina lietotājus un atbaida tos. Reklāmdevējiem vienalga, viņiem ir vajadzīgs rezultāts, jo viņi taču maksā naudu.

Tā kā ir izveidojušies universāli interneta reklāmas kvalitatīvie rādītāji, tad gadās, ka reklāmdevēji pieprasa interneta medijiem vadīties pēc tiem vai arī paši interneta mediji izmanto šo pieeju. Šie kvalitatīvie rādītāji ir klikšķi uz reklāmām un/vai reklamējamā lapā pavadītā laika minimums. Šai gadījumā paši interneta mediji kļūst par iniciatoriem agresīvajai reklāmai un paši sava portāla formu un saturu pakārto reklāmai. Tas nomāc jebkādu saturu un padara interneta mediju nebaudāmu un grūti izturamu.

Portālā nevar ieiet, pirms neesi apskatījies reklāmu, reklāma pēkšņi uzlec pa virsu interesējošam saturam un to ir grūti vai pat neiespējami aizvērt, pēkšņi ieslēdzas skaļa skaņa, automātiski atveras viena vai vairākas reklāmlapas, reklāma aizņem lielāko daļu ekrāna, kopējais reklāmlaukums aizņem pārāk daudz vietas un nomāc saturu, atsevišķas reklāmas ir pārāk šokējošas, uzkrītošas, neestētiskas un pat pretīgas... Tāds ir netīrais interneta reklāmu bizness, kurš atstāj negatīvu ietekmi arī uz interneta medijiem, kuri ir ļāvušies tā destruktīvai ietekmei.

Daudzi Latvijas interneta mediji grēko ar uzmācīgām reklāmām, bet kā “līderus” var minēt to pašu TVNET un Inbox.lv, kurš ir atradis sava veida optimālu risinājumu, kad reklāmu uzmācība un apjoms rada pietiekami lielu diskomfortu, bet mazliet vēl pietrūkst līdz tādam līmenim, lai konservatīvais lietotāju vairākums sāktu aktīvi rīkoties un migrētu uz citiem resursiem, piemēram, Gmail, kur vispār nav reklāmu.

9. Pasūtījuma raksti un slēptā reklāma

Nozīmīgs mediju ieņēmumu avots ir t.s. “pasūtījuma raksti” un slēptā reklāma. Par to daudz atklāti nemēdz runāt, jo šāda veida prakse ir ne tikai neētiska un uzticību graujoša, bet tā balansē uz likumības robežas. Diemžēl šī prakse ir plaši izplatīta un ne tikai mediju menedžmenta līmenī, bet arī darbinieku vidū, dodot tiem iespēju regulāri papildus nopelnīt.

Ja “pasūtījuma raksts” vai slēptā reklāma tiek izveidota profesionāli, tad ne tikai ir grūti nosakāms to reklāmraksturs, bet tie neatstāj gandrīz nekādu negatīvu ietekmi uz medija kopējo tēlu un autoritāti. Diemžēl šāda profesionalitāte ir pietiekami reta parādība un mediji pietiekami plaši un nekaunīgi izmanto šo pieeju. Mediju ideoloģizācija jau tika pieminēta, tālāk nāk mediju īpašnieku un menedžmenta specifiskas informatīvas vajadzības, tam seko tādas pat darbinieku vēlmes un visbeidzot jāmin visu ar medijiem saistīto nopelnītgriba, - lūk, mediju “pasūtījuma rakstu” un slēptās reklāmas iemesli un apjoma ieskicējums. Attiecīgi šāda prakse padara mediju saturu par vairāk kā apšaubāmu. Kam tad ir vajadzīgi šādi mediji?! Vai sabiedrībai ir kāds labums no šādām melulapām?! Varbūt, lai jupis tos rauj un lai put tik laukā?!

10. Mediju neatkarības problēma

Kā viens no galvenajiem mediju krīzes iemesliem ir mediju neatkarības problēma. Lai gan Rietumu demokrātijās ir skaidri noteikta nepieciešamība pēc neatkarīgiem medijiem un ir pat atsevišķi juridiski uzstādījumi, kuriem tā būtu jānodrošina, ar nožēlu ir jākonstatē, ka mediju neatkarības problēma pastāv pat globālā mērogā un tai ir tendence pieaugt.

Kādēļ ir nepieciešama mediju neatkarība? Lai mediji varētu veikt vienu no savām sabiedriskajām funkcijām – varas iestāžu un visas sabiedrības labdabības kontroli jeb t.s. “sabiedriskā sargsuņa” funkciju. Medijiem ir pamatoti, apdomāti un nesaudzīgi jākritizē varasiestādes un negatīvās sabiedriskās tendences un jāparāda visas to nepilnības. Lai gan tas ir nepatīkami, tas kalpo kā negatīvās tendences ierobežojošs faktors, kurš dod iespēju tās labot. Attiecīgi faktiska mediju neatkarība ir viens no valsts pārvaldes kontroles mehānismiem un konstruktīvas sabiedrības attīstības elements. (Tas, protams, pie nosacījuma, ka kritizētājiem ir attiecīga līmeņa profesionalitāte un spriestspēja un ka tie nepārdodas pa labi un pa kreisi.)

Diemžēl runāt par kaut kādu mediju neatkarību mūsdienu pasaulē nenākas. Mediji ir atkarīgi no īpašniekiem, mediju īpašnieki un mediji no finansu situācijas, likumdošanas un likumdošanas piemērošanas no konkrētu institūciju vai ierēdņu puses. Mediju darbinieki ir atkarīgi no menedžmenta, personiskās finansu situācijas un tiesu varas, kura ne vienmēr ir akla un neuzpērkama. Tāpat mediji ir atkarīgi no galvenajiem ideoloģiskajiem trendiem un dažādām (pirmkārt vietējām) specstruktūrām.

Un par kādu gan mediju neatkarību var runāt, ja to vairums pieder vienam vai dažiem īpašniekiem?! Rietumu politiskā teorija pieļauj privātos medijus, vadoties no pieņēmuma, ka šai sfērā ir konkurence, ka privāto mediju ir daudz un ka kvalitatīva žurnālistika ir vajadzīga sabiedrībai, kura dēļ tās lieto vienu vai otru mediju. Tagad izrādās, ka mediju dažādība ir tikai butaforija un ka mediju sfērā ir gan globāls, gan lokāli monopoli. Tagad izrādās, ka kvalitatīva žurnālistika nevienam nav vajadzīga un tas nebūt nav tas noteicošākais biznesa veiksmes faktors. Pat otrādi, kvalitatīva žurnālistika var būt pat ļoti nopietns biznesa traucēklis. Tagad izrādās, ka par žurnālistu var pieņemt jebkuru puslīdz ātri drukāt protošu nejēgu.

Un tāpēc pastiprinās dažādu nežurnālistisku faktoru ietekme uz redakcionālo politiku un mediju saturu. Tas izpaužas ne tikai kā jau minētā ideoloģizācija un komercializācija, bet arī kā dažādu veidu tabu un aizliegumi. Atkarīgajiem medijiem ir jāraksta ļoti uzmanīgi, lai nedod dievs kaut kā neaizvainotu īpašniekus, savu vadību, “cienījamus cilvēkus”, noteiktas institūcijas un ierēdņus, lai nepārkāptu valdošās ideoloģijas un politiskās konjunktūras nospraustās robežas, lai netiktu iesūdzēts tiesā un lai par sarakstīto nesāktu interesēties valsts drošības iestādes. Un kas tad paliek pāri no žurnālistikas un vai vispār šādi bezzobaini, glamūrīgi glumi pūdelīši sabiedrībai maz ir nepieciešami?!

11. Bakstāmrīku attīstība – pēdējā cerība

Kā pēdējā interneta mediju nozares cerība ir t.s. “viedierīču” (bakstāmrīku) attīstība, kas nozīmīgi palielina lielas lietotāju daļas (pirmkārt milenium+ segmenta) internetā pavadīto laiku un klikšķu apjomu, kas attiecīgi var palielināt arī interneta mediju patēriņa apjomu. Visdrīzāk, izejot no šīs perspektīvas, arī tiek veiktas nozīmīgas interneta mediju satura un formas izmaiņas. Absolūtos skaitļos vairumam interneta mediju tas pagaidām dod gana lielu klikšķpieaugumu (izņemot tādus “lūzerus” kā TVNET), tomēr šis ir tikai īslaicīgs butaforisks risinājums, kurš uz laiku var nomākt un nomaskēt problēmas simptomus un tikai padziļina krīzes cēloņus.

12. Alternatīvas

Interneta mediju krīze rada labvēlīgus apstākļus, lai rastos cita tipa informācijas izplatības kanāli. Pagaidām šīs tendences nav izkristalizējušās kādos acīmredzamos un visiem zināmos “veiksmes stāstos”, tomēr tendence ir noturīga un tā atstāj iespaidu uz visu interneta mēdiju segmentu un saglabā iespēju izvērsties kaut kādā jaunā attīstības virzienā.

Šo strāvojumu pamats ir dažāda veida blogi, mazas mājas lapas un dažādas specializācijas resursi. Lielo interneta mediju krīzes apstākļos šim segmentam palielinās gan apmeklētāju skaits, gan arī ir tendence palielināties to cilvēku skaitam, kuri paši nolemj pamēģināt radīt puslīdz profesionāla līmeņa saturu. Daba nemīl tukšumu un ja reiz esošo struktūru “profesionāļi” nespēj vai negrib apmierināt objektīvas sabiedrības vajadzības, tad to pa savam sāk censties darīt tie, kuri sajūt šo izveidojušos tukšumu. Tā vienlaicīgi ir gan sabiedrības aizsargreakcija, gan attīstības izdevība, kas ietver sevī arī pietiekami nopietnus riskus.

13. Mediju sabiedriskās funkcijas

Mediju krīzes vispār un attiecīgi arī interneta mediju krīzes risinājums ir to kvalitātes uzlabošana un faktiska sabiedrisko funkciju pildīšanas atsākšana. Ja mediji nepilda sabiedriskās funkcijas, tad tie nav vajadzīgi un droši var pieļaut to likvidēšanu komerciālu, politisku vai ideoloģisku apsvērumu dēļ. Savukārt, ja medijs apzinīgi pilda sabiedriskās funkcijas, tad tas ne tikai kā magnēts pievelk pilsoņus, bet tas var saņemt to konstruktīvo spēku atbalstu, kuri ir ieinteresēti spēcīgas valsts pastāvēšanā, kas savukārt var izvērsties arī netiešā vai pat tiešā valsts struktūru atbalstā. Tā tas ir, jo mediji ir svarīgs sabiedriskais institūts un sabiedrības pārvaldes elements.

Kādas ir mediju sabiedriskās funkcijas? 1. Valsts iedzīvotāju informēšana (savā būtībā patiesas informācijas sniegšana un novadīšana līdz katram iedzīvotājam). 2. Valsts iedzīvotāju izglītošana (pamācošas un attiecīgi arī kvalitatīvi augstvērtīgas informācijas sniegšana un novadīšana līdz katram valsts iedzīvotājam). 3. Sabiedrības audzināšana (pirmkārt vispārcilvēciskā, elementāras uzvedības un pamatlikumu ievērošanas jomā). Tā kā audzināšana ir ļoti sarežģīts un smalks process, jo īpaši pieaugušu cilvēku audzināšana, tad tā nekādā mērā nav savienojama ar pašreizējo mediju primitīvo un brutālo ideoloģizāciju. 4. Par Rietumu politiskās teorijas definēto sabiedriskā uzrauga funkciju jau tika minēts iepriekš.

No šīm funkcijām arī izriet, ka mediju saturam ir jābūt korektam, ētiskam, formulējumos precīzam, gramatiski pareizam, pēc iespējas viegli uztveramam un estētiskam. Medija formai, dizainam un attēliem ir jābūt estētiskiem.

Kādēļ tādas funkcijas? Tādēļ, ka mediji kopsummā veido attiecīgās valsts un/vai valodas informācijas vidi, kurai savukārt ir noteiktas īpašības un noteikta ietekme uz katru sabiedrības locekli un visu sabiedrību kopumā.

Pedagoģijā ir labi zināms, ka bērniem nedrīkst ļaut saskarties ar parādībām un informāciju, kam to psihe vēl nav gatava, un ka bērni ir jāsargā no negatīvām parādībām, informācijas, uzvedības modeļiem un tēliem, jo tas ar lielu varbūtību var izraisīt deviantus efektus. Tāpat ir labi zināms, ka estētiska vide atstāj pozitīvu pedagoģisku ietekmi uz bērniem. Vēl ir labi zināma vācu filozofa Kārļa Marksa paustā atziņa, ka apkārtējā vide nosaka cilvēka apziņu. Nozīmīga daļa no šīs apkārtējās vides ir informācijas vide, jo īpaši mūsu informācijas laikmetā.

No tā izriet, ka informācijas vide atstāj ietekmi uz katru sabiedrības locekli un visu sabiedrību kopumā. Šī ietekme nav absolūta, nav viendabīga, ir laikā izstiepta un tā ir grūti fiksējama ar zinātnisku precizitāti. Bet viņa ir un tā ir pietiekami liela, tāpēc valsts un tās drošības iestādes nedrīkst šo jomu atstāt pašplūsmā, jo īpaši, ja ir acīmredzama tās degradācija.

Uz dažādiem cilvēkiem informācijas vide atstāj dažādu iespaidu. Vislielāko uz personām ar līdz galam vēl neizveidojušos un nestabilu psihi. Tas ir uz bērniem, pusaudžiem, jauniešiem un personām ar psiholoģiskām vai psihiatriskām problēmām. Uz veseliem pieaugušiem cilvēkiem ar stabilu psihi šī ietekme ir minimāla, bet viņa tomēr ir. Pie tam jāņem vērā, ka cilvēkam mēdz būt dažādi emocionāli stāvokļi un dzīves periodi un ka veselības stāvoklis un psihes stabilitāte ir mainīgs lielums, - šodien vesels, rītdien vairs ne tik. Informācijas vide var atstāt pozitīvu (dziedinošu), neitrālu vai destruktīvu (slimību veicinošu un padziļinošu) ietekmi uz cilvēku psihi.

Destruktīva informācijas vide atstāj destruktīvu ietekmi pirmkārt uz personām ar nestabilu psihi un kalpo kā negatīvas slodzes faktors personām ar stabilu psihi. Un lai gan cilvēka prāts spēj pielāgoties daudziem negatīviem faktoriem, tai skaitā destruktīvai informācijas videi, kas daļēji kompensē destrukciju un pat rada noteiktus attīstības stimulus, pastāv tādas informācijas vides destrukcijas līmeņa un tās kvalitātes kombinācijas, kas negatīvi ietekmē visu sabiedrību. Ja šādas informācijas vides ietekme saglabājas ilgu laiku, tad tas var izraisīt nopietnus sabiedriskās attīstības traucējumus, kas tai var beigties arī letāli.

Šī iemesla dēļ sabiedrības interesēs ir uzturēt noteiktu informācijas vides tīrību, ko caur ētiskas pašcenzūras mehānismiem vajadzētu uzturēt pašiem mediju sfēras darbiniekiem, ko vajadzētu nokontrolēt attiecīgām kontroles iestādēm (tai skaitā valsts drošības iestādēm) un ko pašsaglabāšanās dziņu vadīta pieprasa arī pati sabiedrība (tā sabiedrības daļa, kura to spēj saprast vai sajust).

No šāda skatu punkta raugoties, Latvijas interneta mediju vide ir vairāk kā destruktīva un kā šo destrukciju līderis ir jāmin TVNET ar tā abiem portāliem un jauniešiem domāto sociālo tīklu spokiem.lv. Tā kā valsts kontroles institūcijas nereaģēja uz TVNET destruktīvo patvaļu, kas liecina par attiecīgu struktūru nespēju pēc būtības pildīt savas funkcijas, to sodīja sabiedrība. Diemžēl ar to var būt par maz, tāpēc attiecīgām valsts iestādēm būtu jāpievērš lielāka vērība tāda veida organizācijām, kuras rada un izplata tik destruktīvu (ekstremāli neestētisku un antisabiedrisku) saturu un fokusē savu darbību tieši uz jauniešu vidi. Pēc būtības tā ir atklāti antisabiedriska un attiecīgi arī antivalstiska darbība ar tālejošām sekām.

14. Notiekošais Latvijas mediju vidē ir valsts nacionālās drošības jautājums

Katram likumam ir sava būtība, kādēļ tas tika radīts un kā tas ir jāsaprot un jāpielieto. Ideāli likums ir jāformulē tā, lai tā formulējums tieši un nepārprotami izteiktu būtību. Tas ne vienmēr ir iespējams. Diemžēl mūsdienās jurisprudence ir degradējusi līdz līmenim, kad to nemaz vairs necenšas darīt, jo tas ne tikai atvieglo dzīvi (var lieki nenopūlēties), bet rada arī dažādas negodprātīgas un merkantilas izdevības.

Ja vairums valsts iestāžu, tai skaitā policija, vairāk vadās no likuma burta un tādēļ ir mazspējīgas ko iesākt objektīvo un subjektīvo likuma burta un būtības atšķirību gadījumos, tad slepenpolicijas (Latvijā – Drošības policijas) darbības lauks ir pārsvarā likuma būtība. Tā tam vismaz vajadzētu būt. (Ja tā nav, tad valstī var gaidīt lielas problēmas.)

Viena no slepenpolicijas funkcijām ir sabiedrības audzināšana. Tai skaitā un pirmkārt tā sabiedrības segmenta audzināšana, kurš pēc savas dabas un rīcības motivācijas nav pieskaitāms klasiskiem krimināliem elementiem, bet kurš rada vai var radīt draudus sabiedrībai vai valsts iekārtai.  Tā tam vajadzētu būt (tāds savulaik bija arī oficiāls Valsts Drošības Komitejas (VDK) uzstādījums).

Žurnālistam, šī vārda patiesajā, plašajā nozīmē, un operatīvam darbiniekam ir nepieciešamas līdzīgas īpašības, zināšanas un kompetences. Tas tādēļ, ka funkcijas un darbības ir līdzīgas ar salīdzinoši mazām, bet būtiskām atšķirībām. Visa cita starpā abiem ir jāveic arī audzināšanas darbs.

Dēļ jau pieminētās informācijas vides sabiedriskā nozīmīguma, pilnvērtīgās neatkarīgās valstīs par visas informācijas vides uzraudzību un vadību atbild kāda no specstruktūrām (parasti slepenpolicija), kurai ir tieša vai pastarpināta (caur slepenajiem palīgiem) ietekme uz rakstnieku, mākslinieku, žurnālistu un citu informācijas radītāju un izplatītāju vidi. Tā tas kādreiz bija Padomju Savienībā un tā tam vajadzētu būt valstīs un sabiedrībās, kuras grib saglabāt sevi un kuras negrib tikt hibrīdokupētas (un pēc tam iespējams okupētas) no citu valstu puses.

Informācijas vide un pirmkārt mediju vide ir viens no sabiedrības vadības elementiem, caur kuru valsts vara (visefektīvāk caur slepenpoliciju) var noteikt sabiedrības attīstības tendences. Ja sabiedrība kaut kādā mērā (apjomā) pārstāj lietot vietējos medijus, tad tā tik lielā mērā iziet ārpus valsts varas (slepenpolicijas) informatīvās ietekmes, kas pats par sevi ir valsts iekārtai draudīgu procesu simptoms (gaidiet dumpi). Savukārt, ja sabiedrība kaut kādā mērā (apjomā) sāk lietot citas valsts informācijas vides produktus, tad attiecīgā apjomā sabiedrība pāriet šīs citas valsts specstruktūru ietekmes zonā. Citiem vārdiem sakot, ja Latvijas iedzīvotāji lieto draugiem.lv, tad viņus “uzrauga” un informatīvi vada Latvijas specstruktūras, ja viņi lieto Facebook, tad to dara arī amerikāņi un angļi, bet, ja Odnoklasniki, tad arī Krievijas “orgāni”.

Ja pieņemam maziespējamo, ka kaut kādu iemeslu dēļ Latvijas iedzīvotāji pārstāj lietot Latvijas informācijas vides produktus un visi pāriet, piemēram, uz angļvalodīgo informācijas vidi, tad Latvijas specstruktūras pilnībā zaudē šo ietekmes veidu (tiesa paliek vēl citi) un tas pāriet pie angļu un amerikāņu kolēģiem. Tā ir Latvijas drošības iestāžu funkciju un veiktspējas samazināšana un līdz ar to arī Latvijas valsts suverenitāti ierobežojošs un apdraudošs faktors. Tāpēc nozīmīgākie mediju vides procesi, jo īpaši tie, kuru rezultātā Latvijas mediju vides apjoms un kvalitāte samazinās, pēc būtības ir jāvērtē kā Latvijas valsts nacionālo drošību ietekmējoši faktori.

Turklāt apstāklis, ka nacionālā mediju vide tik zemu ir kritusi un ka interneta mediju vidē dominē tik lielas destrukcijas, liecina par valsts drošības iestāžu nepietiekamu veiktspēju un iespējams arī par nepietiekamu profesionalitāti. Drošības iestāžu neizdarība ir kā uz delnas. To sabiedrības interešu vārdā vajadzētu labot. Un ne jau ar truliem, vienpolāriem aizliegumiem, bet ar Latvijas mediju kvalitātes ievērojamu pacelšanu un to destruktīvās informatīvās ietekmes pārtraukšanu.

Novērtē šo rakstu:

68
14