Menu
Pilnā versija
Foto

Latvijas specdienestu darba rezultāti: stāsti un realitāte

PIETIEK, S. Metuzāls, K. Jančevska · 18.11.2010. · Komentāri (0)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Par to, ka Latvijā rosās visdažādākās piederības spiegi un izvērsti veseli izlūkošanas tīkli, sazvērestības teoriju aizstāvji ir bijuši pārliecināti mūžīgi mūžos. Neko būtisku šajā pārliecībā gadu gaitā nav mainījis arī fakts, ka visā Latvijas mūslaiku vēsturē pašmāju un Krievijas drošībnieki šajā jomā apmainījās galvenokārt ar mediju „pīlēm”, bet notvertie „spiegi” lielākoties izrādījās vienkārši dīvaiņi, - pašmāju specdienesti un pirmām kārtām jau Satversmes aizsardzības birojs un Drošības policija. Par to - apgāda Atēna izdotās trīssējumu grāmatas Mūsu vēsture: 1985-2005 nodaļa, kas veltīta tieši šai tēmai.

Pirmie stāsti

Jau kopš deviņdesmito gadu sākuma Latvijas sabiedrība regulāri tika biedēta ar specdienestu – pirmām kārtām jau Krievijas – darbiniekiem, kas izspiegojot mūsu valsti un izmantojot tās teritoriju kā spiegošanas placdarmu. Protams, kaut ko jau tiešām spiegoja, taču ilgu laiku Latvijas varas iestādes tā arī nespēja uzrādīt kaut vienu cik necik reālu spiegu.

Gandrīz vai redzamākais spiegs – pareizāk jau eksspiegs – izrādījās 90. gadu sākuma Latvijas valdības vadītāja Ivara Godmaņa padomnieks Bū Krāgs, nākamais Svenska Handelsbanken viceprezidents, kurš, kā runāja, par savā krievu valodas spējām varējis pateikties „studijām” Zviedrijas armijas izlūkskolā.

Varēja pamanīt arī pa kādam publiskam izteikumam bez tālejošām sekām. Piemēram, 1994. gadā, kad tika runāts par iespējamo Alda Bērziņa kandidatūru vēstnieka postenim Igaunijā, Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa kanceleja sarosījās un paziņoja, ka laikā, kad Bērziņš strādājis PSRS vēstniecībā Peru, viņš, lūk, bijis Krievijas armijas izlūkdienesta GRU virsnieks.

Tajā pašā 1994. gadā tika aizturēts kāds Liepājas radio tornī uzrāpies krievu virsnieks (tobrīd vēl visas Krievijas armijas vienības Latviju nebija atstājušas), kurš bija kaut ko filmējis ar videokameru. Pierādījumu trūkumu dēļ oficieri drīz vien nācās atbrīvot.

Tāpat beidzās tai pašā 1994. gadā notikušais incidents, kad policija 21. novembra naktī uz Babītes–Salaspils autoceļa aizturēja automašīnu Volkswagen Passat ar Krievijas valsts reģistrāciju numuru, kurā atradās kāds Sergejs Jagotins. Pie viņa atrastā pistole TT un kaudzīte dokumentu policistus vedināja uz domām, ka viņiem ir darīšana ne ar ko citu, kā rūdītu krievu spiegu.

Taču skandāls ātri vien izčākstēja, jo pierādījumu Jagotina kaitniecīgajai darbībai nebija un nācās vien viņu laist vaļā. Latvijas Ārlietu ministrija no iekšlietu resora nesaņēma pat tik daudz informācijas, lai varētu krieviem nosūtīt protesta notu.

Mitrohina arhīva ceļi

Tikai deviņdesmito gadu beigās kļuva zināms, cik dramatiski notikumi tieši spiegošanas frontē un tieši Rīgā norisinājušies 1992. gadā: tad Lielbritānijas vēstniecībā Latvijas galvaspilsētā ieradies un politisko patvērumu lūdzis PSRS Valsts drošības komitejas arhīva darbinieks Vasilijs Mitrohins, kurš saskaņā ar atklātībai nodoto versiju tieši Rīgā arī organizējis vairāk nekā desmit gadus krāta arhīva – pārsvarā paša pārrakstītu un kopētu VDK slepeno dokumentu – izvešanu.

Pēc šiem materiāliem – daļu no tiem Mitrohins vēstniecībā Rīgā nogādājis mugursomā, bet lielākā daļa bijusi ievietota sešos alumīnija čemodānos – vēlāk tika izdota grāmata Mitrohina arhīvs, taču tas vēl būtu tīrais sīkums: tiek uzskatīts, ka rietumvalstīs šie arhīva dokumenti pētīti ar milzu interesi, un, lai gan nekādus pirmās šķiras valsts noslēpumus nav saturējuši, vienalga noveduši pie virknes aģentu notiesāšanas un iedragājuši Krievijas Ārējās izlūkošanas dienesta operācijas ārvalstīs.

No Latvijas viedokļa interesanti bija arī tas, ka dokumentos cita starpā bija pieminēta padomju izlūkdienesta labā Lielbritānijā četrus gadu desmitus spiegojusi latvieša un anglietes meita Melita Norvuda (1999. gadā, kad ziņas par viņu nonāca atklātībā, saukta par „spiedzi – vecmāmiņu”, un arī ļoti cienījamā vecuma dēļ atbrīvota no stāšanās tiesas priekšā).

Salīdzinot ar šiem meganotikumiem, Latvijas specdienestu rosība nekādus redzamus panākumus nedeva ne spiegu ķeršanā, ne izlūkošanā. „Asinis uzsita” tikai pa kādai mediju pīlei vai pašmāju kuriozam spiegošanas skandālam. Piemēram, kad par izspiešanas mēģinājumu no Aldara prezidenta Vitālija Gavrilova un firmas Showimpex šefa Aleksandra Birmana tika aizturēts kāds Boriss Samoiļenko, viņš taisnojās, ka vajadzējis izpildīt krievu specdienestu pārstāvju pavēli (tiesa, vēlāk esot izrādījies, ka tie ir nevis rezidenti un aģenti, bet gan vienkārši bandīti).

Par citu kuriozu 1995. gadā parūpējās 22 gadus vecais Robežsargu brigādes komandiera adjutants Agris Celitāns, kurš diezgan uzkrītoši draudzējās ar ASV vēstniecības pirmo sekretāru. Vēlākajos gados šāda draudzība, iespējams, tiktu apsveikta, taču deviņdesmito gadu vidū latviešu drošībnieki ar aizdomām raudzījās uz visu valstu diplomātiem, nešķirojot – ir tie mūsu stratēģiskie sadarbības partneri vai nav. Nelabās aizdomas apstiprinājumu guva brīdī, kad adjutantu pieķēra noklausoties komandiera telefona sarunas.

Loģisks likās pieņēmums, ka neba nu aiz gara laika adjutants tās klausījies, taču pierādījumus, ka Celitāns būtu strādājis citas valsts specdienestu labā gūt neizdevās, tādēļ lieta beidzās vien ar vaininieka atlaišanu no darba. 1996. gada jūnijā Ģenerālprokuratūra paziņoja, ka lieta pret Celitānu izbeigta – neesot pierādījumu, kas viņš būtu nodevis ārvalstu pārstāvjiem būtisku militāru vai valstisku informāciju. (Turklāt prokuratūras darbinieki, kas izmeklēja šo lietu, par mundro puisi tikai smīkņāja un runāja par jefiņu, kurš sevi iedomājies par Napoleonu.)

Savukārt 1996. gada rudenī pamatīgu traci sacēla Krievijas Sabiedriskās televīzijas programmā „Vremja” ar Sergeju Dorenko izteiktais apgalvojums, ka Kaļiņingradā esot aizturēts Latvijas specdienestu kurjers, kam vajadzējis saņemt Zviedrijas specdienestus interesējošus dokumentus par Krievijas karakuģu un zemūdeņu kustību no Baltijskas ostas.

TV programmas izklāstītā versija, ko it kā apstiprināja arī notvertais kurjers, Krievijas Federālā drošības dienesta pārstāvis un operatīvais videomateriāls, bija: kurjers par pat tiem laikiem nelielu samaksu (automašīnas uzpildīšana un 10 – 15 latu) Latvijas Drošības dienesta majora Valda Nikolajeva uzdevumā esot gatavojies saņemt no savervēta Krievijas flotes virsnieka (kam jau solīti 10 tūkstoši dolāru un palīdzība dzīves vietas maiņā) dokumentus par Krievijas karakuģu kustību Baltijas jūrā un nodot šim virsniekam jaunas instrukcijas no Latvijas specdienestiem. Taču, pēc visa spriežot, virsnieks savlaicīgi visu „nostučījis”, kā rezultātā uzreiz pēc dokumentu maiņas kurjeru „sašņorējušas” Krievijas drošībnieku rokas.

Dorenko, kuru par „TV killeri” sāka saukt tikai vēlāk, pieļāva, ka Nikolajevs darbojies nevis Latvijas varas iestāžu uzdevumā, bet gan tiešām vēlējies „piehaltūrēt” zviedriem. Kā bija patiesībā, tā arī palika liels noslēpums – Latvijas varas iestādes sākumā klusēja, tad paziņoja, ka vispār šis Krievijas televīzijas sižets esot nekas cits kā divus gadus veca „muļķīga mākslas filma”, un nekādus oficiālus komentārus nesniedza arī Krievija. Tikai neoficiālu ziņu līmenī palika arī apgalvojums, ka savulaik viens no Krievijas TV sižeta galvenajiem varoņiem – Drošības policijas majors Valdis Nikolajevs – policijas štatu sarakstā esot gan bijis atrodams.

Spiegi un „pīles”

Krievijas ārpolitikas veidotājiem ideja par baltiešu spiegiem acīmredzami iepatikās, un nākamajos gados vesela virkne lielās kaimiņvalsts amatpersonu nāca klajā ar dažnedažādām variācijām par šo tēmu.

„Pasargi Dievs jūs kļūt par spiegu. Īpaši Latvijas spiegu. Ne tikai nesaņemt ne graša, bet arī samaksāt ar savu veselību. Kā tas arī notika ar 35 gadus veco Alekseju – Latvijas specdienestu līdzstrādnieku ar iesauku Ozols,” – tā, piemēram, izsaucās Krievijas laikraksts Komsomoļskaja pravda. No publikācijas izrietēja, ka nabaga Ozolu, iekūlušos lielās problēmās ar parādu atdošanu nopietniem cilvēkiem, pirms pāris gadiem esot savervējis LR Drošības dienesta darbinieks Guntis Bode. Uzdevums bijis vienkāršs – apmesties uz dzīvi Sanktpēterburgā un ziņot par tiesībsargāšanas iestāžu darbu. Ilgstoši lūdzot dokumentus un naudu, nabaga Aleksejs saņēmis veselus... 25 dolārus.

Arī Krievijas Federālā drošības dienesta (FSB) Pēterburgas pārvaldes pretizlūkošanas operāciju dienesta rokās viņš nokļuvis, pateicoties Bodes lempībai. Neko sliktu čekisti viņam gan neesot nodarījuši, jo nekāda reāla spiegošana nemaz nebija notikusi. Turklāt savas karjeras beigu posmā nabadziņš pat nokļuvis slimnīcā – čūla, nervu sabrukums un osteohondroze. Intervijā avīzei Aleksejs izteicies: „Es esmu vairāk nekā pārliecināts, ka valstī ir vēl ne mazums cilvēku, kas ir līdzīgi man...”

Savukārt cita Krievijas avīze Segodņa ziņoja par kādu Nikolaju, kurš aizdomīgi atgādināja to pašu nabaga Ozolu: arī šo 35 gadus veco vīrieti, izmantojot nabaga grūtos materiālos apstākļus, savervējuši Latvijas Valsts prezidenta un Saeimas drošības dienesta pārstāvji (pat it kā ar pašu dienesta vadītāju Juri Vectirānu priekšgalā), samaksājuši savervētajam tikai 50 dolāru, neko reāli viņš izspiegot neesot paspējis, tāpēc arī FSB darbinieki viņam neko sliktu nav darījuši.

Visbeidzot, 1999. gadā Krievijā klajā nāca Anatolija Jeļizarova grāmata Pretizlūkošana. FSB pret vadošajiem pasaules izlūkiem, kurā... jau atkal bija pieminēts tas pats Ozols. Tiesa, grāmatā netrūka īpaši krāšņu detaļu: piemēram, jaunvervētajam Latvijas specdienesta telpās esot bijis pat jāraksta iesniegums par iestāšanos Drošības dienestā, jānoklausās „jaunā izlūka īsais kurss”, savukārt iepriekšējo nesakritību Ozola saņemtajās naudas summās grāmata skaidroja tā – skopais Latvijas drošības dienests viņam gan izsniedzis 50 dolārus, bet puse bijusi jāsamaksā par pusdienām „kopā ar šefu”.

Netrūka arī augstu amatpersonu paziņojumu. Tā, piemēram, FSB priekšnieks Nikolajs Kovaļovs nāca klajā ar šādu apgalvojumu: kaut baltiešu izlūkdienestu darbība neapdraudot Krievijas drošību, lielajā kaimiņvalstī to varot just un redzēt, un īpaši atzīmējama esot tieši Latvijas specdienestu darbība. Savukārt FSB Pretizlūkošanas operāciju pārvaldes priekšnieks ģenerālmajors Nikolajs Volobujevs tikpat publiski paziņoja: „Nevaru nepateikt par Baltijas valstu izlūkdienestiem. Kopā ar FSB Maskavas pārvaldi mēs, pieņemsim, atmaskojām Igaunijas Iekšlietu ministrijas Apsardzes policijas departamenta aģentu Disu. Viņš nodarbojās ar informācijas vākšanu par mūsu vēstniecības Tallinā darbiniekiem, vervēja cilvēkus...”

Tiesa, krievu efesbešņika pieminētais „Baltijas spiegs” nebija tas labākais piemērs – 1957. gadā dzimušais Henriks Diss sākotnēji tika minēts kā īpaši bīstams vīrs, kuram esot bijusi dota vesela virkne būtisku uzdevumu, sākot ar Krievijas deputātu un diplomātu vervēšanu un beidzot ar asiņainu provokāciju rīkošanu. Taču pēc kāda laika izrādījās, ka „spiegs” ir, maigi izsakoties, nedaudz dīvains, un tā nu lieta beidzās ar to, ka Disam Krievijā tika izdota piespiedu kārtā pārcēlušās personas apliecība un FSB atstāja viņu svētā mierā.

It kā pirmais spiegs

Piemērs gan izrādījās lipīgs, un 1999. gada 13. maijā konspiratīvas tikšanās laikā, nododot informāciju par Latvija – tā jūnijā triumfāli paziņoja toreizējais Latvijas Drošības policijas priekšnieks Jānis Apelis (attēlā – kopā ar kādreizējo Valsts policijas priekšnieku Juri Rekšņu Kimmel alus rūpnīcas atklāšanas pasākumā) – tika aizturēts īsts un kārtīgs spiegs. Ko tik visu par šo personu stāstīja Drošības policija: ij to, ka pie aizturētā pusmūža vīrieša – pēc tautības latvieša – ir atrasta dažāda informācija par Latvijas un Krievijas gaisa telpas novērošanas sistēmām, robežsardzes dienestiem, zemessardzi, Daugavpils rajona lidlauku un pat pilsētas uzņēmumiem, ij to, ka spiegs ziņas nodevis gan materiālu, gan idejisku apsvērumu dēļ, ij to, ka nodotā informācija varējusi nodarīt mūsu valstij būtisku kaitējumu. Netika atklāta tikai valsts, kuras labā notikusi spiegošana, jo, izsakoties Apeļa vārdiem, „starptautiski skandāli un tamlīdzīgas nepatikšanas Latvijai nav vajadzīgas”.

Vispārējā entuziasma apstākļos nedaudz dīvaini gan izklausījās tobrīdējā premjera Viļa Krištopana vēsais komentārs: „Man kā premjeram ir daudz nopietnākas problēmas, ko risināt, nekā spiegu ķeršana.” Taču jau drīz aizdomīgāk uz Latvijas drošībnieku ķērienu sāka raudzīties arī sabiedrība: krievvalodīgajā presē parādījās Daugavpils žurnālista Pāvela Koršenkova atklāsmes, ka tieši viņš esot slavenais „spiegs”, kurš viņu „savervējušajiem” Drošības policijas darbiniekiem par 400 dolāriem pārdevis lielākoties no vietējās preses norakstītas ziņas.

Pašmāju drošībnieki nedaudz apmulsa, taču brīdi vēl centās saglabāt stāju: Apelis pēkšņi nekādi nespēja iepazīties ar publikācijām, lai varētu tās komentēt, Satversmes aizsardzības biroja direktora vietnieks Uldis Dzenītis ļoti principiāli norobežojās no šīs „Drošības policijas operācijas”, un Iekšlietu ministrijas pārstāvis Normunds Beļskis izrādījās vienīgais, kurš vēl mēģināja medijiem ieskaidrot, ka publikācijas par Koršenkova „vervēšanu” esot „absurda, sablefota” intervija.

Vēl pēc brīža arī Beļskis jau atzina, ka patiesībā ar Koršenkovu esot vienkārši veiktas „operatīvās darbības, lai atturētu no kontaktu meklēšanas ar ārvalstu specdienestiem”, pielaidīgāks kļuva arī Apelis un ģenerālprokurors Jānis Skrastiņš, un likumsakarīga bija krimināllietas izbeigšana tā paša gada septembrī. Ģenerālprokuratūras Īpaši pilnvaroto prokuroru nodaļas virsprokurora pienākumu izpildītāja prokurore Māra Usāne jau oficiāli paziņoja – „spiega” „rezidentam” nodotās ziņas tiešām bijušas galvenokārt pārrakstītas no preses izdevumiem, „piešķirot tām zināmu nokrāsu”.

No darbiem – pie runām

Pašmāju drošībnieki centās šo gadījumu iespējami ātri piemirst, bet tikmēr īsti spiegi neķērās un neķērās, liekot to ķērājiem un viņu pārraudzītājiem visu enerģiju pārcelt uz publisku paziņojumu jomu. Piemēram, bijušais iekšlietu ministrs Dainis Turlais uz jautājumu, kā gan jau nedēļu pirms viņa pavēles par vairāku Pilsonības un imigrācijas departamenta (PID) darbinieku atlaišanu šajā iestādē strādājošie par to uzzinājuši no kāda Krievijas vēstniecības darbinieka, bez īpašām pārdomām atbildēja tā: „Es nevaru apgalvot, ka atsevišķi PID darbinieki ir tieši saistīti ar Krievijas vēstniecību, bet, ka viņi ir saistīti ar Krievijas specdienestiem, – par to mēs varam runāt.”

Savukārt cits izbijis iekšlietu ministrs Ģirts Kristovskis izcēlās ar šādu publisku apgalvojumu par jau pieminēto D. Turlo: „Turlais tiek aizstāvēts kā Krievijai pietiekami zināms cilvēks. Tam ir nerakstīts fons, ko kādi dienesti Latvijā veiksmīgi veido, lai pasargātu sev izdevīgus cilvēkus un novāktu no politiskās skatuves traucējošos. Domāju, ka viņš ir ļoti ērts cilvēks Krievijai, tāpat kā [Jānis] Ādamsons, tāpēc ar nemanāmiem līdzekļiem viņiem ar preses palīdzību tiek radīts labvēlīgs fons, un tauta to neapzināti pieņem.” Un kur nu ekscentriskais Saeimas deputāts Oskars Grīgs ar savu: „Arī starp mums, deputātiem, es vārdā negribu nosaukt, daži ārkārtīgi sirsnīgi apmeklē vairākas dažas vēstniecības un rakstiskā veidā visāda veida ziņas sniedz...”

Tikmēr pašmāju drošības dienestu paziņojumi kļuva daudz pieticīgāki. Deviņdesmito gadu otrajā pusē Satversmes aizsardzības biroja direktors Lainis Kamaldiņš nepateica neko daudz vairāk kā – jā, esot bijuši gadījumi, kad specdienestiem izdevies novērst informācijas noplūdes, SAB rīcībā esot ziņas par novērotām ārvalstu izlūkdienestu aktivitātēm Latvijā, taču tas arī viss.

Runīgāks nebija arī Apeļa pēctecis Drošības policijas priekšnieka amatā Jānis Reiniks – drošībnieku rīcībā esot operatīva rakstura informācija par vienas otras valsts un dažādu uzņēmējsabiedrību interesi par konkrētiem mūsu valsts objektiem, valsts politiku vienas vai otras tautsaimniecības nozares perspektīvajā attīstībā. Un tā nu arī jaunā gadu tūkstoša sākumā zināmākais (kaut caurcaurēm noslēpumā tīrs) pašmāju drošībnieku varoņdarbs bija Apeļa 2001. gada rudenī kādā intervijā pieminēta ASV vēstnieka paglābšana no „reālu teroristu apdraudējuma no kādas arābu valsts”.

NATO faktors

Tomēr bažas par spiegu tīkliem nezuda arī pēc gadu tūkstošu mijas. Piemēram, 2001. gada sākumā Zviedrijas laikraksts Expressen paziņoja, ka Francija caur Latviju izspiegojot Zviedriju un noklausoties tās sakarus ar Baltijas valstīm. Šim nolūkam, kā avīzei it kā bija vēstījuši anonīmi avoti ASV Centrālajā izlūkošanas pārvaldē, tiekot izmantota par speciāla noklausīšanās bāze Tukumā, – un, šķiet, zviedri tā arī līdz galam nenoticēja, ka no Tukuma lidlaukam, kur it kā atrodoties slepenā bāze, patiesībā atlikuši vairs tikai pāris skrejceļi.

Taču šis faktiski bija izņēmuma gadījums, kad tika pieminētas rietumvalstu izlūkdienestu intereses Latvijā. Mūsu valstij tuvojoties Eiropas Savienībai un NATO, auga pārliecība – ja kāds šeit arī naidīgi spiegos, tā noteikti būs Krievija. Jau tai pašā 2001. gadā Reiniks ne ar „jā”, ne ar „nē” neatbildēja uz jautājumu, vai gadījumā no Latvijas par spiegošanu nav izraidīts kāds Krievijas diplomāts.

Tomēr tikai trīs gadus vēlāk pienāca pirmā „īstā spiega” kārta – 2004. gada aprīlī no Latvijas „par darbību, kas nav savienojama ar diplomāta statusu”, tika izraidīts Krievijas vēstniecības otrais sekretārs Pjotrs Uržumovs, bet maija vidū Latvija atteicās izsniegt iebraukšanas vīzu Krievijas Ārlietu ministrijas Otrā Eiropas departamenta direktora vietniekam Mihailam Demurinam (kas gan vairāk bija politisks žests).

Visbeidzot, jūnijā tas pats Dzenītis zināja teikt, ka apmēram gada laikā iebraukšana Latvijā esot atteikta astoņiem cilvēkiem, par kuriem bijušas „pamatotas aizdomas par spiegošanu” – lielākoties diplomātiskā korpusa pārstāvjiem. Un vispār – Krievijas izlūkdienestu interese par politiskajiem, ekonomiskajiem un militārajiem procesiem Latvijā esot būtiski pieaugusi.

Tiesa, to, kas tieši šeit interesē kaimiņvalsts izlūkdienestus, mūsu drošībnieki gan tā arī neatklāja – ja neskaita baumas par Krievijas specdienestu rokās nonākušām Latvijas mobilo telefonu sarunu izdrukām, kas ļaujot sekot ietekmīgu cilvēku kontaktiem.

Novērtē šo rakstu:

1
0