Iesaki rakstu:

Jau pirmajā Latvijas Televīzijas diskusijā pirms Eiroparlamenta vēlēšanām ZZS deputāta kandidāte Iveta Šulca apstiprināja, ka ievēlētie Latvijas “zaļie” deputāti Briselē pievienosies kādai zaļo politiskajai grupai. “Arguments” bija ciets kā Šlesera reklāma: “Koku priekšā mežs ir jāredz!”

Tas izsauca smīkņāšanu televīzijas studijā, un Latvijas Krievu savienības pārstāvim M.Mitrofanovam ļāva ironizēt par nodomu pievienoties tai grupai, kurā patlaban ir Alfrēds Rubiks. Tiesa, jautrības iemesli daļai skatītāju palika nesaprasti, kaut patiesībā notikums bija amizants.

Eiropas Parlamentā visas politiskās grupas veidojas no dažādu valstu deputātiem, kas apvienojas pēc politisko uzskatu tuvības. Respektīvi, nevis Latvijas vai Polijas sociāldemokrāti un konservatīvie veido vienotas Latvijas vai Polijas deputātu grupas, bet Latvijas konservatīvie strādā kopā ar Polijas konservatīvajiem un Latvijas sociāldemokrāti - ar Polijas sociāldemokrātiem.

Saprotams, ka tad arī visas grupas politika, lēmumi un idejas ir sociāldemokrātiskas vai konservatīvas, vai vēl kādu citu ideoloģiju pārstāvošas. Turklāt lēmumi ir kolektīvi, un, pat ja kāds sociāldemokrāts pievienotos konservatīvajiem, neko jau ietekmēt viņš tur nevarētu.

Un te nu ir paradokss – „zaļie”, kas Latvijā sevi pieskaita labējiem (reizēm centristiem – kā nu sanāk), Briselē metīsies turienes zaļo un viņu sabiedroto - izteikti kreisi noskaņotu deputātu grupu - apskāvienos.

Eiropas Parlamentā pašlaik ir divas grupas, kurās ir zaļie - „Eiropas apvienotie kreisie/Ziemeļvalstu zaļie kreisie spēki” un „Zaļie/Eiropas Brīvā apvienība”. Abas ir kreisas, lai neteiktu vairāk, apvieno sociālistiski, komunistiski, kreisi un zaļi noskaņotus deputātus.

„Zaļo/Eiropas Brīvajā apvienībā” ir apvienojušies Vācijas zaļie no “Bundnis 90/Die Grunen”, Dānijas sociālisti, Zviedrijas Pirātu partijas priekšstāvji, Francijas ekoloģisti, Nīderlandes zaļie kreisie un tā tālāk. Latviju tajā pārstāv rūdīts kreisais Alfrēds Rubiks.

Savukārt „Eiropas apvienotie kreisie/Ziemeļvalstu zaļie kreisie spēki” sastāvā ietilpst Grieķijas, Portugāles un  Čehijas komunisti, Vācijas kreisie “Die Linke”, kreisie deputāti no Kipras, Dānijas, Francijas, kā arī Zviedrijas zaļie un tā tālāk. Latviju grupā pārstāv odiozā Tatjana Ždanoka.

Ja Rubiku un Ždanoku ievēlēs vēlreiz, tad viens no viņiem Briselē laipni sagaidīs Latvijas zaļos un ierādīs, kur atrodas darba telpas, kur ēdnīca un kur labierīcības. Protams, protams, Rubiks un Ždanoka ir pietiekami iejūtīgi, lai nelietotu uzrunu “biedrs”. Taču no kāda komunista, kam tradīcijas svētākas, gan var sagaidīt “biedrene Šulca” vai "biedri Seržant”, vai kāds nu zaļais tiks ievēlēts.

Tāpēc nav brīnums, ka apvienības „zemnieku” galā valdot nopietns satraukums par zaļo partneru šādu kreisu izvēli, viņi skatoties Tautas partijas grupas vai par Konservatīvo un reformistu virzienā.

Es nevēlos, lai manu viedokli uztvertu kā vēršanos pret ZZS sarakstu un tās deputātiem. Taču mani mulsina šajā apvienībā ietilpstošo zaļo nodomi par to, ar ko biedroties pēc vēlēšanām. Manuprāt, būtu tikai loģiski, ka šādā situācijā ikviens no saraksta kandidātiem tomēr iepriekš atklāj savu izvēli, vai viņš ies pie Rubika, Ždanokas vai tomēr pie Junkera vai vēl kur citur. Lai ir zināms, kuru svītrot, kuru ne. Tāpat būtu vēlams arī no citām lielajām partijām dzirdēt par to, kurai grupai ievēlētie deputāti pievienosies. Lai nesanāk tā, ka balso it kā par labējiem, bet pēc tam ievēlētie deputāti patiesībā izpalīdz komunistiem.