Iesaki rakstu:

Vai mēs vispār nojaušam, kādas pārmaiņas mūs sagaida jau pārredzamā nākotnē? Klimata neitralitātes mērķi, “zaļais kurss”, Parīzes līgums, dažādi samiti un starptautiskās vienošanās, daudzie un dažādie dokumenti par klimata plāniem 2030., 2040., 2050. gadiem parāda, kādas, iespējamās, pārmaiņas mūs varētu sagaidīt. Pārmaiņas, visticamāk, būs diezgan drastiskas, un to īstenošana atstās ietekmi uz visiem, gan ražotājiem, pārstrādātājiem, gan piegādātājiem un patērētājiem. Cirkulē daudzi un dažādi plānošanas dokumenti, un izskatīti iespējamie scenāriji un to ieviešanas secība.

Kā galvenie pārmaiņu virzieni tiek izskatīta ēšanas paradumu maiņa un pārtikas atkritumu samazināšana, reģeneratīvās (atjaunojošās) lauksaimniecības prakses ieviešana, mežu izciršanas apturēšana un koku skaita palielināšana, pilnīga pāreja uz atjaunojamiem energoresursiem, transporta un loģistikas nozares transformēšana, industrijas ietekmes samazināšana un daudzi citi.

Praktiski tas varētu izskatīsies tā, ka būtiski samazināsies industriālas gaļas un piena produktu patēriņs, attiecīgi to ražošana un pārstrāde, tātad arī lopbarībai izmantojamio graudu apjoms. Pārtika tiks ražota pārsvarā lokālām vajadzībām, pārsvarā bioloģiski vai tam pietuvinātām metodēm, arī sintētiski. Liela daļa zemes platības tiks izmantota, biomasas audzēšanai enerģijas ieguvei un CO2 akumulācijai ar daudzgadīgiem augiem. Vēja ģeneratoru parki, saules paneļu fermas un anaerobās digestācijas stacijas būs galvenie elektrības ražošanas avoti.

Varēsim aizmirst par auto ar jaudīgiem iekšdedzes dzinējiem un brīvdienu lidojumiem uz siltajām zemēm. Tie tiks aizstāti ar maziem elektroauto un dzelzceļu satiksmi. Fosilā degviela tiks aizstāta ar biodegvielu un atjaunojamo elektoenerģiju. Un tas galīgi nav viss, un tas nav nemaz tik tālā nākotnē, jo izmaiņas paredzētas jau ar 2030. gadu. Tikai ES šai transformācijai ir paredzējusi tērēt 1 triljonu eiro, kas ir 1000 miljardi.

Motivācija šiem pasākumiem un mērķiem ir cēla – rūpēties par mūsu visu nākotni un globālo klimatu, novērst klimata katastrofas un ar to iespējamās sekas. Nevaram tam nepiekrist, ir jāmainās un jāpielāgojas, bet šīs pārmaiņas katru ietekmē viņa individuālajās darbībās un galvenokārt arī finansiāli. Katrs jau vispirms skatās, kā tas ietekmēs viņa personisko ērtību, ienākumus un ieradumus.

Pandēmijas kontekstā daudzas pārmaiņas jau šobrīd notiek attiecīgajā virzienā. Būtiski samazinās cilvēku pārvietošanās, ceļojumi, vairāk ēdiena tiek gatavots mājās, ir tendence migrācijai uz laukiem un cilvēku vēlmei pašiem audzēt sev pārtiku. Samazinās veikalu apmeklējumi un mazsvarīgais patēriņš. Iespējams, šis ir izdevīgs laiks veikt, jau bieži pieminētos dažādos ekonomikas transformācijas procesus.

Lauksaimniecības sektors klimata pārmaiņu kontekstā ir ļoti būtisks, un ar to saistītas nozīmīgas reformas. Par klimata neitrālu vai pat pozitīvu lauksaimniecisko ražošanu var atrast daudz informācijas, un ir arī daudz labu piemēru. Metodes un principi ir izstrādāti un sevi pierādījuši, kā rezultatīvi. Izskan skarbas versijas, ka paliks tikai tie lauksaimnieki, kuri spēs pieņemt jaunos spēles noteikumus. Kādi tie būs – šobrīd vēl pilnīgas skaidrības nav. Skatoties no lauksaimnieku viedokļa, īpaši mūsu valstī un reģionā, saredzamas daudzas problēmas, lai pielāgotos “Zaļajai nākotnei”.

Manuprāt, viena no galvenajām problēmām, kas traucēs īstenot zaļās prakses, ir saimniecību zemes platību plašā teritoriālā sadrumstalotība. Tai par iemeslu galvenokārt ir iepriekšējās zemes reformas un īpašumtiesību maiņas. Kā zināms, pēdējā gadsimta laikā ir bijušas vairākas valstisko iekārtu un ar to saistīto īpašumu tiesību nomaiņas. Rezultātā tipiska saimniecība Latvijā un lielā daļā Austrumeiropas ir neviendabīgs veidojums, kam ir daudz dažādu izmēru lauki, kas izkaisīti plašā teritorijā.

Šādām saimniecībām ir piemērota vienveidīga graudkopība, kur audzēt produktus ar koncentrētu vērtību un augstu enerģijas saturu, jo gan izejvielas gan raža ir jāpārvadā ierobežotā attālumā. Piemēram, šobrīd tipiski ir audzēt graudus, rapsi un pākšaugus līdz pat 50 km rādiusā. Šādiem saimnieciskiem veidojumiem nav piemērota jauktā tipa ražošana (augkopība + lopkopība), jo zāles lopbarība un kūtsmēsli satur lielu daļu ūdens un tos pārvadāt tālāk par dažiem km, jau ir dārgi un sarežģīti. Arī dzīvnieku ganīšana lielākoties nav iespējama, un dzīvnieki tiek nepārtrauki turēti novietnēs un baroti ar to pašu koncentrēto barību.

Jebkuram zemniekam vajadzētu būt sapnim, ka visa viņa saimniecības zeme ir apkārt viņa mājai vai saimniecības centram. Papildus tam zemei ir jābūt īpašumā vai garantētā izmantošanā ilgtermiņā. Tad darbība būtu daudz ērtāka un efektīvāka. Varētu viegli pieskatīt un apsekot savus laukus, nebūtu jāpavada daudz laika uz ceļa, pārvietojot smago tehniku, varētu ievērojami samazināt izmaksas. Parādītos arī papildu iespējas diversifikācijai, integrēt lopkopības nozari, izmantot organisko mēslojumu vai stādīt daudzgadīgos stādījumus.

Diemžēl tādu saimniecību ir ļoti, ļoti maz un arī tad tās ir nelielas. Pārsvarā visas lielākās saimniecības ir ļoti sadrumstalotas, un tātad tām īsti nav loģisku iespēju saimniekot, ievērojot šos jaunos nosacījumus. Papildus tam ir sarežģītās attiecības ar zemes nomniekiem. Privātie zemes īpašnieki izvairās slēgt ilgtermiņa nomas līgumus, tādā veidā cenšoties gūt maksimālu labumu no zemes nomas. Attiecībā uz īpašumā esošajām zemēm tad tās lielākoties ir ieķīlātas par labu bankām, un tas ierobežo jebkādu rīcības brīvību. Reformas ierobežo arī dažādās uzņemtās daudzgadu saistības platībmaksājumu un struktūrfondu saņemšanai. Tātad pēc būtības klimata mērķus lauksaimniecībā, iespējams, varētu sasniegt ar vērienīgu (kārtējo) zemes reformu. Vai tā būs, kā tā būs, kas to organizēs?

Nākamā būtiskā tēma ir lauksaimniecības ražošanas metožu nomaiņa. Augkopībā tas nozīmē darīt visu, lai samazinātu SEG emisijas un palielinātu oglekļa piesaisti ar zaļajiem augiem. Praktiski tas nozīmē mazāk apstrādāt zemi, mazāk minerālmēslu, mazāk degvielas, vairāk zaļo augu, daudzgadīgie augi, augu dažādība. To visu ir iespējams izdarīt, ja to dara plānveidīgi un secīgi, paredzot pārejas procesa sekas.

Iepriekšējie tā saucamie plānošanas periodi dāsni stimulēja visu tieši pretējo. Vajadzēja apsēt visas neizmantotās zemes, dabiskās pļavas, nojaukt vecās ēkas, apart pagalmus, nozāģēt ābeļdārzus un birzes, lai tik būtu vairāk produktīvo sējumu. Pieaugot platībām, zemniekiem vajadzēja vairāk jaunas un jaudīgākas tehnikas, graudu elevatorus un angārus. To visu ar lepnumu prezentēja ZM, kā mēs attīstām mūsu  laiksaimniecību, cik miljardi ir ieguldīti un kā palielinās eksports.

Lai gan šie investīciju projekti tiek daļēji subsidēti, pārējie līdzekļi tāpat tiek prasīti bankām. Beidzoties vienām saistībām, vajadzības atkal ir parādijušās, un atkal tiek ņemti aizdevumi tā saucamajai modernizācijai. Tātad mūsdienu vidējais lauksaimnieks ar bankas aizdevumiem ir paņēmis dārgu tehniku, iekārtas, sabūvējis kaltes un noliktavas, par kurām ir jāatdod noteikta summa katru gadu, un tas nevar atļauties tagad samazināt apgrozījumu, audzējot kaut kādu ekoloģisku pļavu. Tas ir tā kā vāveres ritenī, gadu no gada jāsēj ir vairāk, jānovāc vairāk, lai to izdarītu, vajag vēl vairāk izejvielu un jaudas, atkal jāņem aizdevums, tas būs jāatdod, utt. Praktiski lauksaimniekiem būtu jābūt pietiekamiem resursiem un spējām, lai izkļūtu no šī intensīvā skrējiena. Tam būtu jābūt paredzētam, lai šī tehnoloģiju maiņa tiktu īstenota.

Jau ar 2022. gadu tiks ieviesta un īstenota jaunā KLP reforma, par kuras principiem vēl šobrīd notiek aktīvas diskusijas. Katra nozare un industrija cenšas ielobēt sev izdevīgākus nosacījumus, bet lēmumu pieņemējiem ir sarežģīts uzdevums pieņemt lēmumus, kas atbilst kopējiem mērķiem. Šie mērķi ir diezgan skaidri, bet nav skaidrs, kā tie tiks sasniegti.

Arī 2030. gads nemaz nav tik tālu, un, zinot, kādas izmaiņas ir paredzētas, šobrīd nopietni jāizvērtē, kādas investīcijas veikt un kādā virzienā attīstīties. No mērķiem izriet, ka ieguldīt, piemēram, aviācijā, ostās un tamlīdzīgā infrastruktūrā būtu neloģiski, ja plānots būtiski samazināt vai pat likvidēt lielāko daļu no šodienas ierastās izejvielu un preču pārvietošanas. Ja enerģētikā vairs neizmantos akmeņogles, gāzi un naftu, tad ko pārkraus un pārvadās? Tāpat plānots nozīmīgi samazināt graudu un minerālmēslu apjomu, kas arī ir nozīmīga transporta un loģistikas nozares sastāvdaļa.

Tai pašā laikā izbrīna fakts, ka, neskatoties uz gaidāmajām pārmaiņām, pie mums turpinās “viss pa vecam” stratēģija. Tiek aktīvi izcirsti meži, apgūtas jaunas lauksaimniecības zemes, iekārtoti intensīvi sējumi, investēts jaudīgā tehnikā un pārstrādes jaudās, kāpināts eksports. Ir pēdējais laiks padomāt uz priekšu, ko un cik mēs patērēsim, ko un cik ražosim, ko liesim bākās un kā iegūsim enerģiju.