Iesaki rakstu:
Ar šo rakstu vēlos izteikt sāpi, cik grūti ir dzīvot Latvijā laukos cilvēkiem, kuru dzīves skaitlis jau ir cienījamos gadu desmitos un kuri laukos dzīvo vieni vai divvientulībā, jo bērni ir prom, tiem ir jāpelna iztika gan sev, gan arī jāpalīdz saviem mīļajiem un tuvajiem cilvēkiem laukos, jo ar pensijām līdz 250 EUR diez vai kāds no trīsdesmitgadnieku paaudzes prastu izdzīvot, bet lauku cilvēki izdzīvo un ar asarām acīs pateicas par katru palīdzību, ko tuvinieki sniedz. Viņi jau neprasa, viņi tikai ir pateicīgi…
21.gadsimts… Urbanizācija… Mēs visi skrienam, pelnām, maksājam kredītus… Mēs esam menedžeri, vadītāji, līderi, mums ir jaunākie mašīnu modeļi, mums ir dzīvokļi jaunajos projektos vai privātmājas ar neadekvātu dzīvojamo kvadratūru. Mums ir atvērta visa pasaule ar Ēģiptes sauli, Himalaju virsotnēm un Kanāriju salām. Mēs ceļojam, baudām, arvienvārdsakot, dzīvojam pilnu krūti… Mēs esam pasaules virzītāji…
21.gadsimts… Lauki… Viensētās vai mazās lauku pilsētās, kur ir trīs veikali, trīs aptiekas un kaut kur vēl saglabājušās pasta nodaļas… Dzīvo pārsvarā pensijas vecumu sasnieguši cilvēki, dzīve rit mierīgi savu gaitu, ir savi klubiņi, ir savi mazdārziņi… Cilvēki, kuri ir izdzīvojuši 90.gadu un pārējās krīzes, ir izaudzinājuši paaudzi, kura šobrīd strādā un ir paši gudrākie, kuri ir labi menedžeri, saskata naudas āderes un dzīvo pilsētā, ceļo un bauda dzīvi visā tās krāšņumā. Kāds atceras savus vecākus un vecvecākus, kas palīdzēja krīzes gados iegūt izglītību, kāds arī ne… Bet vecākās paaudzes jau visu saprot, ja pie viņiem neatbrauc ciemos, viņi jau zina, ka jaunieši ir aizņemti…
21.gadsimts… digitalizācija, telefonizācija… Vairs nav jāpieceļas no dīvāna, lai strādātu, nav jāpieceļas no dīvāna, lai veiktu maksājumus, lai nopirktu pārtiku, jāpiezvana un viss tiek pievests klāt… pilsētās. Laukos tas ir pietiekoši ekskluzīvs pasākums, jo… Piegādes maksā dārgāk, vidējās algas diez vai pārsniedz minimālo algu, nu un pensijas… no kurām diez vai kas paliek pāri pēc maksājumu veikšanas u nepieciešamo medikamentu iegādes…
Jā, ir labi, jo ir “logs uz Eiropu”… televīzija. Kādam tās ir tikai bezmaksas programmas, kādam ir lauku kabeļtelevīzija (ko nu kādas firmas laukos piedāvā), kāds skatās tikai kaimiņzemes kanālus, jo tie raida par brīvu, kāds ir iegādājies televīziju no operatoriem un internetu, jo ir jāveic maksājumi.
Tagad par mūsdienu oligarhiem lojāliem parastiem lauku cilvēkiem… 25 gadus cilvēks ir bijis uzticīgs vienam pakalpojumu sniedzējam, skatījies televizoru, izmantojis internetu. Gadi iet… Tehnoloģijas attīstās nepārtraukti, bankas maina savas mājas lapas izskatus, parādās jauni pakalpojumi, vecās sistēmas, kas bija skaidras un saprotamas, vairs nedarbojas, jāapgūst aplikācijas, gadžeti utt. Kādā brīdī pensionārs paliek bezpalīdzīgs, jo nevar izsekot izmaiņām…
Ir labi, ja palīdz jaunākās paaudzes, tiem, kam ir, kas var palīdzēt, bet likteņi ir dažādi, un ir cilvēki, kuri ir vieni un vientuļi, kuriem nav bērni, mazbērni…
Un pienāk brīdis, kad kādam ievajagas ieviest jaunu pakalpojumu – Helio televīziju. Neprasot klientiem viņu piekrišanu… Pēkšņi tiek saņemti paziņojumi, ka no konkrēta datuma neredzēs televīziju, ja nesamainīs dekoderus… Jā, pakalpojumu sniedzējs padomājis, dekoderu nomaiņa ir bez maksas. Bet tagad: dzīvo laukos 70 – 80 gadus vecs pensionārs, atnāk dekoders, pašinstalācijas paka. Sieviete, kas nav tehniska, saņem paku, kurā ir 4 veidu kabeļi, dažādi uzgaļi, bet televizors nav pašas jaunākās paaudzes… Pakalpojumu sniedzējs nepiedāvā pakalpojumusaslēgt ierīces... Atnāk izpalīdzīgs kaimiņš, bet rezultāts - nav iespējams saslēgt ierīces…
Otrs variants: jaunākā paaudze aktīvi iesaistās dekodera nomaiņas procesā, bet… Saņemt dekoderu nevar, jo… izrādās, dēls vai meita ir trešā persona, kas nevar saņemt dekoderu, jo pakalpojums ir uz vecāku vārda (bet maksu par pakalpojumiem pieņem, tad trešā persona ir atzīstama)… Nu nav jau problēmas, var taču iegādāties dekoderu par naudu. Bet… izrādās, nevar, jo to var izdarīt tikai pats klients. Situācija: lauku pilsēta, tuvākais pakalpojuma sniedzēja veikals
Labi, pateicoties vēl cilvēcīgām attiecībām, kaut kā izdodas iegādāties dekoderu. Izdodas nosūtīt references numuru pakalpojumu sniedzējam par dekodera aktivizēšanu. Paiet darba nedēļa, jaunākā paaudze ir aizbraukusi uz laukiem, lai pieslēgtu otru televizoru, bet… dekoders nav aktivizēts, lai gan līgumā melns uz balta ir uzrakstīts, ka pakalpojumu sniedzējs šo iespēju nodrošina. Pakalpojumu sniedzēja tehniskā dienesta meitenītes tikai runā iekaltas frāzes par dekoderu maiņu… nemaz nedzird, kas tiek jautāts.
Pakalpojumu sniedzējs sevi pozicionē visās vietās kā vislabāko uz klientu orientēto uzņēmumu, bet klients, kurš ir bijis lojāls, kurš ir maksājis par pakalpojumu daudzu gadu garumā, pat par savu naudu nevar iegādāties nepārtrauktu televīzijas pārraidi.
Ir 21.gadsimts, Latvijā ir straujāk augošā ekonomika, Latvijā ir “ļoti augstā līmenī” tehnoloģijas un gandrīz visi, īpaši lielie, monopolstāvokļa uzņēmumi, orientēti uz klientu… līdz brīdim, kad klientam ir nepieciešams šo uzņēmumu atbalsts. Tā nav tikai televīzija, nedod, Dievs, saskarties ar elektrības problēmām…
Es tikai gribēju uzrakstīt pārdomas un to, kā izskatās dzīve Latvijā ārpus lielajām pilsētām un kā dzīvo cilvēki, kas ir izaudzinājuši šo gudro paaudzi, kas ir devuši šai gudrajai paaudzei izglītību, galu galā, kas vispār ir iznesuši uz saviem pleciem smago iekārtu pārmaiņu laiku Latvijā, kas nav aizbraukuši “pelnīt vieglo maizi” uz ārzemēm, lai mūsu paaudze varētu iet pa šo dzīvi ar augstu paceltu galvu un justies kā pasaules valdnieki, bez kuriem šī pasaule aizietu bojā…
Attēlā – SIA Lattelecom valdes priekšsēdētājs Juris Gulbis.