Iesaki rakstu:
Viensētas ir latviešu kultūras īpatnība, tās ir tāda pati vērtība kā mūsu folklora, dziesmusvētki, novadu tautastērpi. Daudzas no tām ir minētas jau zviedru arklu revīzijās 17. gadsimta sākumā. Dzīve tajās ir atainota mūsu kultūrā – ainavu glezniecībā, prozā, dramaturģijā, dzejā un mūzikā. Vai varam iedomāties latviešu aktierfilmas “Mērnieku laiki”, “Ezera sonāte” un “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” bez lauku mājām?
Laukos ir uzaugusi latviešu inteliģences pirmā paaudze 19. gadsimta otrajā pusē. Gandrīz pie katras otrās lauku mājas Vidzemē būtu liekama piemiņas plāksne – šeit dzimis, šeit dzīvojis kultūras darbinieks, politiķis, uzņēmējs. Katra lauku viensēta ir saistīta ar kādas darbīgas un strādīgas dzimtas uzplaukumu, bērnu izglītošanu. Pēc tam nāk 1905. gads, I pasaules karš, Latvijas valsts nodibināšana un II pasaules karš. Dzimtas tiek izkliedētas pasaulē, bet to mājvietas kolhozu meliorācijas laikā nopostītas.
Lauku sētas ir vieta, kur veidoties daudzbērnu ģimenēm, kas ir īpaši svarīgi nelabvēlīgajā demogrāfiskajā situācijā. Tajās uzaugusī jaunā paaudze būs pieradināta pie darba un neuzņēmīga pret kreisā liberālisma ideoloģiju. Arī Latvijas brīvvalsts laikā centās īstenot aicinājumu – katram savs kaktiņš, katram savs stūrītis zemes, lai aizkavētu komunistisko ideju izplatību. Ir pētījumi, kas liecina, ka nācijas garīgās veselības saglabāšanai ir nepieciešams, lai pietiekoši liela iedzīvotāju daļa dzīvotu laukos.
Lauku viensētas ir vieta, kur iedzīvotājiem patverties X stundā, ja pilsētas ciestu karadarbības vai dabas katastrofu dēļ. Kurzemes cietoksnis varēja aizstāvēties pret uzbrūkošās padomju armijas pārspēku tādēļ, ka daudzās lauku saimniecības apgādāja gan armiju, gan arī bēgļus ar pārtiku. Neapdzīvotu teritoriju ir grūti aizstāvēt. Attīstīta infrastruktūra ir ļoti svarīga, lai bruņotie spēki spētu aizsargāt savu valsti. Vietējie iedzīvotāji būs pirmie, kuri vēl pirms robežsargiem pamanīs robežpārkāpēju vai diversantu klātbūtni.
Lauku viensētu ēkas ir ekonomiskās attīstības potenciāls, jo tās var izmantot gan lauksaimnieciskai, gan arī nelauksaimnieciskām darbībām. Lauku viensētu īpašnieki savā brīvajā laikā nevis tikai notērē pamatdarbā nopelnīto, bet rada jaunu vērtību, nodarbojoties ar pārtikas audzēšanu, lopkopību, biškopību, pļavu un mežu apsaimniekošanu. Ienākumi, ko dod šīs nodarbes ļauj pārciest ekonomisko krīžu smagumu, neko neprasot no valsts un neaizbraucot peļņā uz ārzemēm. Par savu īpašumu ir jārūpējas visu gadu, tādēļ tas ir kā enkurs, kurš neļauj pamest Latviju un tādējādi aizkavē Latvijas depopulāciju. Viensētu apdzīvotība veicina gan lauksaimniecisko ražošanu, gan arī vietējo patēriņu.
Bioloģiski vērtīgās pļavas ir veidojušās, gadsimtiem ilgi pastāvot nelielām saimniecībām un tradicionālajai lauksaimniecībai. Lielsaimniecības tās iznīcina, apsējot ar labību.
Pašlaik, attīstoties attālināta darba iespējām, vērojama pieaugoša cilvēku interese par dzīvi laukos. Viensētu ir palicis mazāk, un ne visi var atrast sev piemērotu. Ir pienācis laiks lauku viensētas uzskatīt par kopēju nacionālu bagātību un atbalstīt to uzturēšanu.
Neraugoties uz to, ka pēdējās desmitgadēs radušies daudzi brīvdienu zemnieki, kuri lauku mājās pavada brīvdienas, atvaļinājumus un mēģina arī kaut ko izaudzēt, Zemkopības ministrija ir izlikusies viņus neredzam un atbalsta pasākumus un bezakcīzes dīzeļdegvielu nodrošina tikai tiem, kuri var pierādīt ienākumus 200-300 eiro no hektāra.
Kamēr citi ceļo pa siltām un eksotiskām zemēm, lauku mājas īpašniekam viensētas uzturēšanā jāiegulda gan savs darbs, gan nauda, kuras vienmēr ir par maz ēku remontam, tehnikas iegādei, degvielai.
Lai veicinātu viensētu uzturēšanu, to īpašnieki jāatbrīvo no nekustamā īpašuma nodokļa un ievērojami jāsamazina Sadales tīkla maksājumi. Viensētu īpašniekiem jāpiemēro tādi paši atvieglojumi kā ražojošajiem lauksaimniekiem – bezakcīzes degviela lauku un meža darbiem, transportlīdzekļu ekspluatācijas nodokļa atlaide un atbrīvojums no “vinjetes” maksājuma. Jānodrošina iespēja saņemt LAD atbalstu ēku konservēšanai, jumtu remontiem un īpaši vērtīgu vēsturisko viensētu ēku atjaunošanai.
Likumdošanā jāparedz iespēja bijušo īpašnieku pēcnācējiem par tirgus cenu izpirkt ilgstoši pamestas viņu senčiem piederējušas viensētas kopā ar dažiem hektāriem zemes.
Lai pļavas neizrakņātu mežacūkas, bet stirnas, aļņi, brieži neapgrauztu augļu kokus, vilki nesaplosītu aitas, ir vajadzīgas izmaiņas Medību likumā, lai viensētu īpašnieki varētu paši regulēt meža dzīvnieku skaitu.
Visi lauku atbalsta pasākumi jāfinansē, samazinot atbalstu industriālajiem graudu audzētājiem, kuri labību eksportē uz Āfriku un arābu valstīm. No šīs naudas jāfinansē arī mazo lauku skolu uzturēšana. Tālākā nākotnē lauku vides saglabāšana jāfinansē no līdzekļiem, kurus dos valsts tehnoloģiskā attīstība.