Iesaki rakstu:
Premjerpartijas ierindas biedri un jo īpaši tās "otrais ešelons" tagad uzzina, ko patiesībā viņi ir/nav vērti savu dižmaņu acīs. Vēriens, ar kādu Vienotība, piesolot vietas 12. Saeimas vēlēšanu sarakstos, "piepērk" sev papildspēkus no reģionālo politveidojumu vidus, ir licis daudziem pašu ļaudīm saprast, ka vairs nav ko sapņot par iespēju kandidēt. Jo īpaši tāpēc, ka līdzīgs solījums tika dots arī Reformu partijai.
Tāpēc Vienotības emociju katls vārās uz nebēdu, un ik pa brīdim bezspēcīgo dusmu tvaiks izlaužas arī publiskajā telpā – piemēram, "noplūdušas" vai drīzāk pat apzināti "nopludinātas" iekšpartejiskās e-sarakstes veidā, sagādājot līksmes mirkļus visvaldošākās partijas konkurentiem un tās kritiķiem (šo rindu autoru ieskaitot).
Partijnieki ir saniknoti, apjēdzot, ka viņu vadība pavisam nopietni kooperējas ar kādreizējiem politiskajiem pretiniekiem, oranži šleseriskā vēlēšanu projekta Par labu Latviju veidotājiem – Jēkabpils un Ogres "ķeizariņiem" Leonīdu Salceviču un Edvīnu Bartkeviču. Vēl vairāk, pati Vienotība ir gatava neslēpti kļūt par PLL-2.
Trešdien Vienotības valde un frakcija lielā vienprātībā atbalstīja sadarbības līgumu slēgšanu ar sešām municipālpartijām. Tātad tās spices cilvēki ir pārliecināti, ka pašiem noteikti atradīsies vietas – un pietiekami labas! – listēs, bet reģionālie jaunpienācēji viņiem būs stūmēji, nevis sāncenši. Partijas domē, kurai sestdien ir jāapstiprina valdes piedāvājums, droši vien varētu būt pārstāvēti arī citādi noskaņojumi. Taču Vienotības spice šķiet pārliecināta, ka kontrolē situāciju un spēj noklusināt jebkādu iespējamu skandālu.
Katrā ziņā ikviens nu var ieraudzīt, ka savu biedru un nodaļu viedoklis tai ir ļoti mazsvarīgs. Pieļauju, ka, raugoties uz "pelēko masu" no saviem Olimpa augstumiem parlamentā un valdībā, dižmaņi uzskata, ka tai vispār nav nekādu tiesību uz savu viedokli. Ja ļautiņi nepacentās pašvaldību vēlēšanās nodrošināt Vienotībai jūtami lielākus vietējās varas resursus, lai zina savu vietu!
Domājot par politiskā spēka ilgmūžību, šāda taktika ir acīmredzami absurda. Kāda gan vairs cilvēkiem ir motivācija kaut ko darīt partijas labā, ja viņiem ne tikai nav izaugsmes iespējas, bet pat ilūziju par to? Tieši tāpat arī jaunie sportisti, neraugoties uz pusaudzības gadu naivumu un treniņu slodzi, ļoti ātri apjēdz, ka tādam klubam, kas savā attīstībā klaji balstās tikai uz jau gatavu ārzemju viesspēlētāju jeb "leģionāru" iegādi, viņi ir nevis topošā maiņa, bet gan tikai ķeksītis atskaitē.
Tomēr Vienotības vadību patlaban vismazāk satrauc tas, kas ar partiju notiks pēc gada vai diviem. Galvenais ir pašiem pārvēlēties, izmantojot politisko barteru: apžilbinot provinciāļus ar savas tagadējās valsts varas vēl nenoplukušo spozmi, pacensties izmānīt no viņiem kādu daļu to reālās ietekmes novados un pilsētās apmaiņā pret saldo cerību pievienoties smalko Rīgas kungu pulkam.