Iesaki rakstu:

Ja metalurģijas uzņēmuma Liepājas metalurgs pirmās krīzes laikā valdība vēl cītīgi solīja uzņēmuma glābšanu, tā darbības atjaunošanu un darbavietu saglabāšanu, pašlaik par ko tādu vairs faktiski netiek runāts, - nu valdība tikpat enerģiski sola valsts ieguldījumu atgūšanu. Pietiek turpina publikāciju ciklu, lai parādītu – kuri tieši bija tie cilvēki, kuru dēļ uzņēmums un Latvijas valsts ir nonākuši pašreizējā traģiskajā situācijā, un kādas ir bijušas viņu krāpšanas metodes.

2014. gada janvārī parādās ziņas, ka Liepājas metalurga administrators Haralds Velmers (attēlā) iecerējis maksātnespējīgā metalurģijas uzņēmuma pamatražotni pārdot nevis izsolē, bet gan "labākā piedāvājuma" iesniedzējam - pēc shēmas, kāda savulaik tika aktīvi izmantota Latvijas kuģniecības bēdīgi slavenajā privatizācijā: arī šis uzņēmums savulaik tika pārdots nevis atklātā izsolē, bet gan pēc sarežģītiem kritērijiem nosakāmā "labākā piedāvājuma" iesniedzējam.

H. Velmera Liepājas metalurga mantas pārdošanas plānā apgalvots, ka administrators esot izvērtējis uzņēmuma mantas (ieķīlātās un neieķīlātās) pārdošanu un secinājis, ka kreditoru ieguvums no mantas pārdošanas uzņēmumu vai lietu kopības ietvaros būs augstāks, nekā pārdodot katru mantas vienību atsevišķi, par vērtību, kas nosakāma attiecīgā uzņēmuma ietvaros saimnieciskās darbības neturpināšanas (likvidācijas vērtība).

Tāpēc H. Velmers uzsākšot Liepājas metalurga mantas pārdošanu uzņēmumu vai lietu kopības ietvaros, nerīkojot izsoli, ja šādu atļauju saskaņā ar Maksātnespējas likuma 114.pantu un 116.pantu būs devuši uzņēmuma nodrošinātie kreditori, kuru vidū lielākais ir Latvijas valsts. (Un Latvijas valsts valdības personā šādu atļauju arī dod.) Šādā veidā H. Velmers prognozējot saņemt pat 112 miljonus eiro, kas ir oficiālais ražotnes novērtējums.

"Parādnieka ražotnes (uzņēmuma) sastāvā ietilpst metāla kausēšanas ražotne, kuras kapacitāte gada laikā sasniedz 900 000 tonnas sagataves un velmētava, kuras kopējā jauda ir 730 000 tonnas armatūras gadā. Ražotnes sastāvā ietilpst tehnoloģiskās iekārtas, nekustamie īpašumi un kustamā manta, kura saistīta ar ražotnes darbības nodrošināšanu," - šādi plānā aprakstīta bez izsoles pārdodamā Liepājas metalurga pamatražotne.

Kārotāju nav daudz, turklāt liela daļa no tiem, atkal aktīvi līdzdarbojoties Prudentia „konsultantiem” ar Vienotības aizmuguri, tiek „atšūta” jau pieteikumu stadijā – viņu vidū arī Kirovs Lipmans. Beigu beigās paliek tikai divi - Luksemburgā reģistrētais uzņēmums United Group, kura beneficiārs ir Krievijas miljonārs Igors Šamiss, par Liepājas metalurgu piedāvā samaksāt 120 miljonus eiro desmit gadu laikā, kā pirmo maksājumu iemaksājot 16 miljonus eiro, savukārt formāli Ukrainai piederīgā KVV Group piedāvā maksāt vien 107 miljonus tāpat desmit gadu laikā.

Taču, kā jau pēc darījuma noslēgšanas ar KVV Group paziņo konsultāciju uzņēmuma Prudentia valdes priekšsēdētājs Kārlis Krastiņš, pārrunu gaitā KVV Group esot izrādījusi "lielāku degsmi un viņi pēdējā brīdī būtiski uzlaboja piedāvājumu". Kā tieši izpaudusies šī „degsme”, tā arī netiek atklāts, toties pārdošanas brīdī tiek zīmētas visnotaļ spožas nākotnes ainas.

Saskaņā ar Finanšu ministrijas un administratora konsultanta, bēdīgi slavenās Prudentia veiktajiem aprēķiniem, atjaunojot uzņēmuma darbību 2015.gadā ar jaudu, kas pielīdzināma 80% no 2012.gada ražošanas jaudas, un 2016.gadā to sasniedzot 100% apmērā, Latvijas tautsaimniecības ieguvums laika posmā no 2015.gada līdz 2019.gadam būšot pielīdzināms 950 miljoniem eiro, no kuriem 152 miljoni eiro tikšot saņemti nodokļos.

Taču tās izrādās tikai ilūzijas bez kāda reāla seguma. Jau drīz pēc darījuma izrādās, ka „labākā piedāvājuma” iesniedzējiem tomēr nav pa spēkam darbināt rūpnīcu uz pilnu jaudu, un, lai gan Ekonomikas ministrija sola rast veidu, kā samazināt obligātā iepirkuma komponenti (OIK) maksājumiem par elektrību, tie jau drīzumā nolemj ražošanu sašaurināt un atlaist 15% darbinieku, kas nozīmē 150 cilvēku atstāšanu bez darba.

Tad arī atklājas, ka bankrotējušā Liepājas metalurga mantas pārdošanas noteikumi nav noteikuši ne to, cik liels darbinieku skaits pircējam uzņēmumā jānodarbina, ne to, cik ilgi uzņēmumam vismaz būtu jāstrādā, ne citas "sīkas detaļas". Kļūst arī skaidrs, ka administrators nav pat mēģinājis noskaidrot „labākā pretendenta” finansiālo stabilitāti un saimniecisko pieredzi. Interesējošie faktori ir bijuši tikai divi – solītā pirkuma summa un pirmā iemaksa.

H. Velmers šai sakarā var pateikt tikai to, ka šī taču esot nevis privatizācija, bet bankrota procedūra, kurā netiek paredzēta iespēja atrunāt darbinieku skaitu, jo pārdota tiek uzņēmuma manta. Turklāt administratoram vēlāk nemaz neesot nekādas iespējas kontrolēt šādu nosacījumu izpildi, jo, pārdodot mantu, esošais uzņēmums tiek likvidēts. „Būtu arī nepareizi tirgus ekonomikas apstākļos ietvert darbinieku skaita/politikas jautājumus, jo tas ir uzņēmuma īpašnieka jautājums. Savukārt, finanšu nosacījumi, kas ir galvenais, ir noteikti pircēja un kreditoru noslēgtajos darījumos,” skaidro H. Velmers.

Šis „galvenais” gan nenozīmē, ka valsts tūlīt saņem vismaz būtisku daļu no tās samaksātās galvojuma summas. (Kopējā summa, ko Latvijas valsts 2013. gadā augstsirdīgi atmaksāja aizdevējiem uzņēmuma vietā, bija vairāk nekā 70 miljoni eiro.)

Valsts kases pārvaldnieks Kaspars Āboliņš 2015. gada sākumā gan apgalvo, ka Valsts kase esot atguvusi aptuveni septiņus miljonus eiro, kas investēti Liepājas metalurga maksātnespējas procesā, kā arī 1,7 miljonus eiro, kas novirzīti izmaksu segšanai, kuras radās, uzņēmuma vietā atmaksājot Itālijas bankai kredītu vairāk nekā 70 miljonu eiro apmērā, taču nekādu sīkāku informāciju nesniedz.

Taču patiesībā summa, ko Latvijas valsts un pārējie nodrošinātie kreditori - bankas - saņem no metalurģijas uzņēmuma Liepājas metalurgs mantas pircēju pirmās iemaksas, izrādās, ir tikai 5 145 989 eiro.

Pēc līguma noslēgšanas ar KVV Group un tās pirmās iemaksas saņemšanas atklājas, ka tās lielākā daļa - 13,33 miljoni eiro sadalīti kā finansējuma atmaksa par Liepājas metalurga uzturēšanas un pārdošanas izdevumiem tiesiskās aizsardzības un maksātnespējas procesa laikā.

Savukārt uzņēmuma maksātnespējas administrators H. Velmers kā likumā noteikto atlīdzību par ieķīlātās mantas pārdošanu no šīs iemaksas saņēmis savu pirmo lielo maksājumu - 1 141 010 eiro (ieskaitot PVN).

No jauniem skandāliem un atklājumiem saistībā ar Liepājas metalurga investoru piesaistes procesu pasargā tikai tas, ka Ministru kabinets šo procesu atzīst par valsts noslēpumu un iekļauj to valsts noslēpuma objektu sarakstā, jo tā detaļu atklāšana var "apdraudēt valsts intereses".

"Deputātiem jārēķinās, ka informāciju saistībā ar maksātnespējīgā AS Liepājas metalurgs investoru piesaistes procesu Ministru kabinets ir atzinis par valsts noslēpumu, piešķirot konfidenciālu statusu un iekļaujot valsts noslēpuma objektu sarakstā, tā kā šādas informācijas, kura attiecas ekonomisko un tehnisko darbību, nozaudēšana vai nelikumīga izpaušana var apdraudēt valsts intereses," - šādu atbildi no Ekonomikas ministrijas saņem Saeimas deputāti, kas interesējušies par investora piesaistes procesu.

Ekonomikas ministrija viņiem arī paskaidro, ka "vienkāršajiem cilvēkiem" uz skaidrību par šo jautājumu vismaz tuvākajos gados nav ko cerēt: "Likuma „Par valsts noslēpumu" (turpmāk - likums) 9.panta pirmā daļa nosaka, ka pieeja valsts noslēpumam ir atļauta tikai tām personām, kurām saskaņā ar amata pienākumu vai konkrētu darba uzdevumu ir nepieciešams veikt darbu, kas saistīts ar valsts noslēpuma izmantošanu vai tā aizsardzību, un kuras ir saņēmušas speciālās atļaujas.

Savukārt likuma 12.panta sestā daļa nosaka, ka valsts noslēpumu aizliegts nelikumīgi izpaust vai izmantot citiem mērķiem kā vienīgi savu amata (dienesta) pienākumu veikšanai vai konkrētu darba uzdevumu pildīšanai.

Likuma 8.pantā ir noteikti valsts noslēpuma slepenības saglabāšanas termiņi. Konfidenciālai informācijai slepenība noteikta uz pieciem gadiem. Konkrētā informācija kļūst pieejama sabiedrībai, ja, beidzoties slepenības termiņam, netiek nolemts noteikt jaunu slepenības termiņu vai ja konkrētā informācija pirms slepenības termiņa beigām ir zaudējusi nozīmīgumu un tai slepenība tiek atcelta..."

Tikmēr uzņēmums ar jauno nosaukumu KVV Liepājas metalurgs straujiem soļiem tuvojas otrajam kraham, H. Velmera un kreditoru (no kuriem noteicošā balss ir Latvijas valstij) izvēlētais „labākais pretendents” KVV Group izrādās gan saimnieciski, gan finansiāli nespējīgs, un likumsakarīgs iznākums aprakstītajiem procesiem ir 18. martā izziņotais KVV lēmums par uzņēmuma konservāciju (kurai gan arī nepietiek līdzekļu).

Rezultātā trīs gadus pēc Valda Dombrovska valdības demonstrētās neizlēmības un mazspējas Māra Kučinska Ministru kabineta pārstāvji faktiski atkārto 2013. gada ministru izteikumus: tagadējais ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens tieši tāpat kā viņa priekšgājēji pēc ilgas minstināšanās nonāk līdz atzinumam, ka ar pašreizējiem akcionāriem Liepājas metalurgs nez vai varētu atsākt darbību, savukārt Ministru prezidents M. Kučinskis tieši tāpat kā savulaik V. Dombrovskis nedēļu pēc nedēļas stāsta, ka tiekot gaidīta papildu informācija.

Vienīgā atšķirība – ja V. Dombrovskis vēl solīja uzņēmuma darbības atjaunošanu, tad M. Kučinskis kopā ar Privatizācijas aģentūru runā tikai par „normālām atgūstamām summām”, kaut ir skaidrs, ka ar katru lēmumu novilcināšanas un nepieņemšanas nedēļu tās kļūst aizvien niecīgākas.

Nākamajā cikla publikācijā Pietiek publicēs apjomīgu sarunu ar bijušo Liepājas metalurga administratoru Haraldu Velmeru, - kā viņš skaidro visu ar uzņēmumu notikušo un pašlaik notiekošo.