Iesaki rakstu:

Vai, valstij plānojot milzīgo atbalstu metalurģijas uzņēmumam Liepājas metalurgs, tikai veikti kaut jel kādi saimnieciski aprēķini, vai arī septiņu Saeimas deputātu 2008. gada rudenī pēkšņi "piedzemdētajam" priekšlikumam par 112 miljonu latu valsts galvojuma sniegšanu vienīgais pamats bija neformāla "ieeļļošana" un "motivēšana"? Par to - šis izteiksmīgais fragments no aprīļa beigās gaidāmās grāmatas "Liepājas metalurgs": kam jāsēž, kam jālido.

Toreizējā "iesniedzēja" Jāņa Lagzdiņa (attēlā) tagadējais stāstījums ir gana skaidrs:

- Mums toreiz pārmeta, ka politiķi atbalsta tikai pirkšanu un pārdošanu, bankas un tranzītu, bet ne ražošanu. Bija sabiedrības prasība atbalstīt ražošanu. Uzskatu, ka tas bija pareizs solis. Ja mēs nepiekristu iesniegt šo grozījumu un neatbalstītu, būtu sabiedrības protesti.

Liepājas metalurgs bija piecpadsmit gadus sekmīgi strādājis, atbalstīja Liepājas kultūras un sporta dzīvi, un nebija nekādu aizdomu, ka varētu rasties problēmas.

Kā jau tādās situācijās tas parasti notiek, Liepājas metalurga īpašnieki bija griezušies pie vadošajiem politiķiem, ministriem, iespējams, arī oligarhiem, kā arī, protams, Liepājas mēra Ulda Seska, lai runātu par šo jautājumu.

- Kurš tieši vērsās pie jums ar šo lūgumu iesniegt šādu priekšlikumu budžetam?

- Kalvītis jautāja, vai es būtu gatavs parakstīties. Un man nebija ne mazāko šaubu, es arī uzskatīju, ka visiem Liepājas deputātiem ir jāparakstās. Zinu, ka toreiz bija Liepājas metalurga īpašnieka Sergeja Zaharjina prasība, lai iesniedzēju vidū ir arī Valērijs Agešins no Saskaņas centra, lai priekšlikums nāk no visiem, tajā skaitā arī opozīcijas.

- Vai redzējāt kādu Liepājas metalurga biznesa plānu, kādus aprēķinus par šo galvojumu?

- Nē, protams, ne. To pētīja Finanšu ministrija.

- Atis Slakteris kā toreizējais finanšu ministrs gan saka, ka Finanšu ministrija nepētīja, bet pārlika šo diskusiju uz Saeimu.

- Es jums paskaidrošu, kāda ir likumdošanas kārtība. Šādi nozīmīgi jautājumi, kas skar fiskālos jautājumus, vienmēr tiek izskatīti arī ministrijā. Protams, atbildība par šo priekšlikumu ir budžeta komisijai, kurai ir jāveic izpēte, uzklausot ekspertus, un galvenie eksperti ir Finanšu ministrijas augstākie ierēdņi un arī ministrs.

- Bet Slakteris saka, ka viņš nedeva nekādu rīkojumu pētīt šo jautājumu.

- Tas nav iespējams, jo kārtību es jau jums stāstīju. Tur noteikti bija visi dokumenti. Kopā ar priekšlikumu Saeimā tika iesniegti arī visi dokumenti.

- Pēc Saeimas sniegtajām ziņām, tomēr nebija tur nekādu dokumentu, tikai priekšlikums viena teikuma formā.

- Tā nevar būt.

- Kā jūs zinājāt, ka nepieciešams galvojums tieši 112 miljoni un nevis 100, 200 vai 50?

- Es uzticējos tiem, kas sagatavoja šo priekšlikumu. Es gan vairs nepateikšu, kas to sagatavoja. Bet tas ir budžeta komisijas uzdevums vērtēt priekšlikumus, es tikai pildīju sabiedrības gribu, un sabiedrības griba bija, lai mēs atbalstām arī ražošanu, nevis tikai bankas un tranzītu...

Protams, šādā situācijā nebūt nav pārsteidzoši, ka saskaņietis Valērijs Agešins teicas par kaut kādām tur Sergeja Zaharjina prasībām neko nezinot:

- Es gribu atgādināt, ka šo priekšlikumu iesniedza vairāki deputāti, kas bija ievēlēti no Kurzemes vēlēšanu apgabala.

- Jā, bet kā tieši jums ienāca prātā iesniegt šādu priekšlikumu?

- Tas bija valdošās koalīcijas priekšlikums, kuram viņi piedāvāja pievienoties. Es kā liepājnieks, zinot, cik daudz cilvēku nodarbina Liepājas metalurgs un cik daudz ģimeņu ir atkarīgas no šī uzņēmuma, nevarēju tam nepievienoties. Es lepojos, ka mums bija izdevība pirms pieciem gadiem izglābt Liepājas metalurgu?

- Kurš tieši jums ierosināja parakstīt šo priekšlikumu?

- Tautas partijas deputāts Jānis Lagzdiņš.

- Vai jūs redzējāt biznesa plānu?

- Ikvienam deputātam ir tiesības sniegt priekšlikumus. Izvērtēšana un izpēte ir ministriju, šajā gadījumā finanšu ministrijas uzdevums. Viņi arī ar to nodarbojās.

- Jā, bet vai jūs konkrēti redzējāt šo biznesa plānu?

- Nē.

- Kā jūs zinājāt, ka vajag tieši 112 miljonus un nevis kādu citu summu?

- Es jau teicu – tas bija valdošās koalīcijas priekšlikums, kuru bija izvērtējuši Finanšu ministrijas speciālisti. Es zināju, ka tas ir svarīgi Liepājas pilsētai, pretējā gadījumā es nevarētu pilsētā uz ielas parādīties.

- Vai jums bija pārliecība, ka valsts naudu nezaudēs? Uz kā balstījās šī pārliecība?

- Es jau teicu, ka tas bija valdošās koalīcijas priekšlikums un man kā liepājniekam bija pienākums to atbalstīt.

Nu, ko, jāiet vēlreiz pie Jāņa Lagzdiņa - kā tad tur īsti bija ar to Valērija Agešina pierunāšanu uz parakstīšanu un atbalstīšanu:

- Ja es pareizi saprotu, jūs tomēr bijāt tieši tas deputāts, kas runāja ar Agešina kungu.

- Nē, nē, nekādā gadījumā nē. To jau bija runājuši… Es varu precizēt, ka pirmo reizi ar mani Saeimā runāja Kalvītis, otro reizi Sesks Liepājā. Pie šīs sarunas klāt bija arī Agešins, protams. Tajās dienās tas viss risinājās.

- Bet Agešins saka, ka tieši jūs ar viņu esat runājis…

- Muļķības, muļķības (smejas), melo! Melo! Melo! Protams, viņi tagad distancējas. Tai laikā… Protams, ka viņš distancējas no Zaharjina, jo tā ir nepatīkama lieta.

- Sevišķi pietuvināts Zaharjina kungam?

- Es domāju, ka ļoti. Ļoti.

- Nekādu finanšu dokumentu nebija pirms lemšanas par galvojumu nebija?

- Nē. Protams, ka nebija. Mums bija pārliecība, ka tas ir jāatbalsta, ka beidzot mēs varam atbalstīt ražošanu, uzņēmumu, kas ir ilgi strādājis un sevi pierādījis, turklāt kuru… Vēl viens arguments, kādēļ tur tāda pieeja bija, - visiem bija skaidrs, ka bankas vērtība ir nauda, un nauda šodien ir, bet rīt nav. Bet Metalurga vērtība ir tā tehnoloģijas, ēkas, zeme, kuru nevar kā banku iztīrīt vienā dienā. Un vispār nevar iztīrīt. Tāpēc bija tāda drošības sajūta, ka mēs dodam naudu kaut kam ļoti stabilam, ko nevar izzagt, ko var ļoti maz izzagt. Ne parlamentā, ne politiķos un arī sabiedrībā nebija ne mazāko šaubu, ka tas ir jāatbalsta. Tieši otrādi teica, atbalstiet. Visi rāvās, tas pats nabaga Agešins, kurš tagad distancējas un negrib pateikt patiesību.

- Viņš jau nenoliedz, ka parakstījis, tikai saka, ka uzrunājis esat tieši jūs…

- Ļoti interesanti. Kādēļ gan es ar viņu runātu!? Man tieši otrādi bija. Es būtu laimīgs bijis, ja viņš nebūtu parakstījis, jo ar Saskaņas centru nav nekāda prieka būt vienā laivā. Arī šādā jautājumā. Mēs toreiz uzskatījām, ka tas ir bezmaz vai varoņdarbs - parakstīt šo dokumentu un atbalstīt ražošanu, to, ko sabiedrība prasa. Arī jūs, žurnālisti, taču prasāt. Toreiz bija tāda sabiedriskā doma. Un lielāko, un stiprāko, un eksportējošo… Visi bijām ļoti priecīgi un laimīgi. Tur nebija šaubu. No šodienas viedokļa, protams, vieglprātīgi, nevaram atbalstīt neko, pat šķietami visstabilāko.

Labi, dodamies atkal pie Valērija Agešina:

- Jūs teicāt, ka ar jums runāja tieši Jānis Lagzdiņš, lai jūs parakstāt šo dokumentu.

- Jā, viņš mani uzrunāja.

- Viņš saka, ka neesot ar jums runājis. Ka ar jums runājis pats Zaharjina kungs.

- Viņš mani uzrunāja. Pēc tam ar mani sazinājās Zaharjins.

- Jums ar Zaharjina kungu tādas labas attiecības?

- Līdz tam brīdim pazīstami neesam bijuši, un nevaru pateikt, ka mēs esam draugi. Katrā gadījumā viņa dzimšanas dienas kopā nesvinam kā daži citi politiķi. Jā, jūs zināt. Nekādu tādu īpašu attiecību man nav. Vienkārši toreiz es saskatīju tādu iespēju, būdams opozīcijas pārstāvis, palīdzēt tūkstošiem cilvēku, strādnieku, būdams liepājnieks. Pazīstami neesam bijuši.

- Jānis Lagzdiņš jūs Saeimā uzrunāja - kā tas notika?

- Uzrunāja Saeimā kā koalīcijas pārstāvis, ka ir šāda ideja par to, ka visi deputāti, kas ievēlēti vai nu no Liepājas vai Kurzemes vēlēšanu apgabala, varētu šo ideju iesniegt kā priekšlikumu. Un pēc apspriešanās mūsu Saeimas frakcijā man tika dots akcepts būt man vienam līdzparakstītājam šim iesniegumam. Rezultātā, šķiet, no katras frakcijas viens deputāts ir parakstījies .

- Bija tāda pārliecība, ka Liepājas metalurgs varēs šo kredītu atdot? Uz ko tas balstījās.

- Nebija nekādu šaubu, ka Liepājas metalurgs to varēs atdot, ņemot vērā, ka šis uzņēmums izdzīvoja un turpināja strādāt pat grūtākajos laikos – deviņdesmitajos gados, kas bija ekonomiski grūtāka un sarežģītāka situācija, ja mēs runājam par ekonomiku. Līdz ar to nekādu šaubu nebija un nevarēja būt. Katrā gadījumā Saeimas deputātam ir gan tiesības, gan pienākums iesniegt priekšlikumus. Pēc tam jau Finanšu un Ekonomikas ministriju speciālisti to vērtē. Vērtē visus riskus. Arī finanšu ministrs un ekonomikas ministrs.

Bet manā skatījumā problēma ir tajā, ka pēc tam, kad šis priekšlikums tika akceptēts, tikai gada laikā Finanšu ministrija šo garantiju apstiprināja un piešķīra. Interesantākais notika pēc tam un ne jau Saeimā. Finanšu ministrs Vilks un ekonomikas ministrs Pavļuts ilgstoši nepildīja likuma prasības un normas, proti, neuzraudzīja kādā veidā tiek tērēta Liepājas metalurgā iepumpētā nauda. Un tagad man nezināmu iemeslu dēļ viņi cenšas izvairīties no atbildības un neatbild uz jautājumiem pēc būtības. Neskatoties uz to, ka mūsu frakcijas 2013.gadā, sākot no janvāra, uzrakstīja gan Vilkam, gan Pavļutam, gan Dombrovskim desmitiem deputātu jautājumu tieši par Liepājas metalurgu.

Es domāju, ka galvenā problēma ir tajā, ka viņi neuzraudzīja un nekontrolēja, kas notiek ar Liepājas metalurgā iepumpēto valsts naudu. Tas, manuprāt, ir svarīgākais, galvenais. Ja jūs viņiem uzdotu šādu jautājumu, viņiem būtu ļoti neērti, un pieļauju, ka viņi pat tiktu sadusmoti un saniknoti, jo viņi nepildīja likuma prasības...

Acīmredzami viens no abiem kungiem melo. Bet kurš? Par to - vēl vienā jaunās grāmatas fragmentā jau rīt.