Iesaki rakstu:

Savāds un grūti saprotams laiks. Grūti tulkojamas vārda brīvības un trauslās dzīvības laiks. Atriebība atkal gājusi ar lodi pret vārdu. Izlijušas asinis. Francija un tai solidārā pasaule sēro un protestē. Bet jāmeklē saskares punkti, kas palīdz saprast.

Es saprotu, ka lode ievaino, nogalina. Es saprotu, ka arī vārds ievaino, nogalina. Arī karikatūra ir vārds. Kas pasmej humorā un paņirdz ļauni. Mediji un daudzi, kam nav slinkums, tagad muldas par balansu. Kam ar ko jābūt tai līdzsvarā? Labajam ar ļauno? To es nesaprotu.

Es saprotu, ka ļaunajam nav vietas nekur - ne labajā, ne sliktajā. Nekur! Ne lodē, ne vārdā! Ja vārds ievaino un nogalina tāpat kā lode, tad tik smagā apsūdzībā pret vārdu jāvēršas ar likumu. Tāpat kā pret lodi. Un tādi likumi, kas paredz atbildību ne tikai par lodi, bet arī par vārdu, ir katrā tiesiskā valstī. Tiesiskā valstī vainas vai bezvainas verdiktu pasludina tiesa. Nevis dzīvību pļaujoša lode. Nevis vārda brīvību graujošs vārds.

Karikatūra vai cita veida ironija, sarkasms var atļauties visu ko, ja nepazaudē cilvēcības šarmu. Arī paņirgt var neaizvainojot. Tas, ka visas (!) reliģijas pelnījušas slānīšanu, ir fakts, bet - nepazaudējot to patiesību, ka starp dažādo ticību avīm ir arī godīgi un arī fanātiski ļaudis, kas mīl savu Dievu un dievina savu garīgo līderi, kura ģīmi neklājas izzīmēt kā viepli, kas nēsā pasaules ļaunumu... Jo, kur ir ļaunums, tur ir karš. Un karā vairāk mirst nevainīgu kā vainīgu...

Rietumu demokrātija nedrīkst glorificēt un visā attaisnot vārda brīvību. Tai jāmācās sarunāties arī ar pēdējo muļķi un draņķi tā iemesla dēļ, lai nelītu asinis. Un jāatbild sirdsapziņas tiesā, kurš kuru kariķē vairāk un ļaunāk? Redzams, ka iegrieztais karuselis pārslēdz ātrumu nevis sarunu, piebremzēšanas, bet ekspansijas virzienā. Un tad nu atkal no stūriem snaikstās lodes, kuras ir par stulbām, lai meklētu saprašanu, bet pār mēru uzvilktas, lai atraidītu labi pasniegtu ieganstu...