Iesaki rakstu:

Londonas šķīrējtiesā, kurā Latvijas Starptautiskās lidostas Rīga personā zaudējusi procesā pret aviokompāniju Ryanair par to, kam jāsedz maksa par dārgajiem aeronavigācijas pakalpojumiem un pasažieru maksātā lidostas drošības nodeva, uzpeldējušas detaļas, kas atklāj valstij neizdevīgā līguma tapšanas apstākļus, Aināra Šlesera patieso lomu tajā un attiecības starp politiķi, Ryanair vadību un valsts kapitālsabiedrības Starptautiskā lidosta Rīga. Šķīrējtiesas procesā arī uzpeldējusi elektroniskā sarakste starp Šleseru, Ryanair un lidostas vadību.

Tieši Šlesers bijis tas, kurš Ryanair izteicis piedāvājumu par vienotās maksas ietveršanu līgumā, liecina vairāki lietas materiālos atrodamie epasti, ar kuriem Šlesers un Ryanair vadība apmainījušies no 2003. gada vasaras, līdz 2004. gada pavasarim.

Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs vēlāk bez sekmēm izmeklēja valstij neizdevīgā līguma noslēgšanas apstākļus un Šlesera lomu tajā. Šlesera pozīcija vienmēr bijusi, ka līgums, lai arī garantēja zemas apkalpošanas izmaksas Ryanair reisiem lidostā Rīga, patiesībā nesa ieguvumus Latvijas ekonomikai, palielinot pasažieru plūsmu un attīstot tūrismu.

Balstoties gan bijušo un esošo amatpersonu liecībās, gan iepriekš nepubliskotos epastos starp tālaika satiksmes ministra Šlesera politisko biroju, Īrijas zemo cenu lidsabiedrības Ryanair un lidostu, Latvijas puses advokāti šķīrējtiesā uzstājuši, ka lidostas valde pretojusies līguma ar Ryanair parakstīšanai, jo tas novestu pie zaudējumiem.

Šķīrējtiesa tam principā piekritusi, secinot, ka tieši Šlesers, nevis lidostas vadība bija dzinējspēks aiz līguma noslēgšanas. Tomēr tas nav ietekmējis šķīrējtiesas lēmumu, ka līgums ir spēkā un tas interpretējams par labu Ryanair.

Lidostas pozīcija šķīrējtiesā bijusi, ka personiski "Šlesers vadījis sarunas par līguma nosacījumiem un licis lidostai to parakstīt". Tā kā Satiksmes ministrija ir lidostas valstij piederošo kapitāldaļu turētāja, tai gan juridiski, gan praktiski bijusi izšķiroša ietekme uz lidostu, lai tā pieņemtu nosacījumus, par kuriem vienojās Ryanair un Šlesers. Lidostas vadībai 2004. gadā nav bijis citu izvēles iespēju kā vienīgi izpildīt Satiksmes ministrijas kā kapitāldaļu turētāja rīkojumus.

Andis Damlics, kurš gan šobrīd, gan 2004. gadā, laikā, kad tika sagatavots un parakstīts līgums ar Ryanair, bija lidostas valdes loceklis, Londonas šķīrējtiesā liecinājis, ka Šlesers bijis tieši iesaistīts sarunās ar Ryanair un lidostas vadība pretojusies vairākiem nosacījumiem.

2004. gada avasarī vai agrā vasarā no satiksmes ministra Šlesera biroja lidostai nosūtīts Ryanair sagatavots līguma projekts, dodot politisku uzdevumu lidostai to parakstīt. Pēc līguma projekta saņemšanas notikusi sanāksme, kurā piedalījies Šlesers, lidostas vadība un Ryanair administratīvais direktors Davids O`Braiens, un tajā panākta vienošanās par vairākiem grozījumiem līguma nosacījumos. Tomēr, kad pēc šīs abu līgumslēdzēju pušu un SM politiskās vadības tikšanās lidosta saņēmusi jauno līguma projektu, izrādījies, ka tajā nav ietverts neviens no šiem grozījumiem un jaunais līgums ne ar ko nav atšķīries no sākotnējā.

Tieši Šlesers bijis tas, kurš Ryanair izteicis piedāvājumu par vienotās maksas ietveršanu līgumā, liecina lietas materiālos atrodamie vairāki epasti, ar kuriem Šlesers un Ryanair vadība apmainījušies no 2003. gada vasaras, līdz 2004. gada pavasarim.

2003. gada 27. jūnijā Ryanair tālaika komercdirektors Konans Henrijs raksta Šleseram, paužot apmierinātību ar neseno tikšanos Dublinā un paužot ieinteresētību Ryanair lidojumos uz Rīgu, tomēr, pirms projekts varētu virzīties uz priekšu, pieprasījis rakstisku piekrišanu Ryanair izvirzītajiem komercnosacījumiem, kas pievienoti vēstulē. Tam seko tikšanās ar Šleseru 2003. gada 7. novembrī, lai pārrunātu gala vienošanos par lidojumu maršrutiem, datumiem un maksām.

Šīm vairāku mēnešu sarunām un sarakstei seko izšķiroša tikšanās starp Ryanair vadību un Šleseru 2004. gada 23. aprīlī Rīgā. Pēc tās Ryanair administratīvais direktors Deivids O`Braiens raksta Šleseram, ka Ryanair piekrīt "viņa piedāvājumam par vienu kopējo "all-inclusive" maksu – 4,5 eiro par izlidojošo pasažieri". Drīz vien 2004. gada 14. maijā Šlesers nosūta Ryanair piedāvājuma projektu ar lidostas maksām, bet vēlākā vēstulē pauž vēlmi, lai Rīga kļūtu par Ryanair bāzes lidostu, ja lidsabiedrība garantē 500 000 pasažieru gadā.

Šķīrējtiesas procesā figurē epasta sarakste starp lidostas valdes locekli Damlicu un Ryanair menedžeri Deividu Ašeru, kas notikusi laikā no 2004. gada 9. līdz 15. jūlijam. Sarakstē lidosta pauž bažas, ka līguma projektā iekļauti arī aeronavigācijas pakalpojumi termināļu zonā. Tas sadusmo Ryanair, un 22. aprīlī tās pārstāvis Ašers raksta lidostas vadībai, epasta vēstules saņēmējiem pievienojot arī ministra Šlesera epasta adresi un norādot, ka "pēdējais Ryanair nosūtītais dokuments pilnībā neatspoguļo vienošanos, kāda panākta 7. jūlijā tiekoties Šlesera birojā".

Tieši aeronavigācijas pakalpojumu izmaksu iekļaušana kopējā cenā, ko Ryanair maksā lidostai, ir galvenais šķīrējtiesas procesa strīdus ābols un lidsabiedrības parāds par tiem veido lidostas iespējamos zaudējumus vismaz 2 miljonu eiro apmērā. No šķīrējtiesas procesā uzpeldējušajiem dokumentālajiem pierādījumiem izriet, ka šo izmaksu iekļaušana kopējā maksā panākta politiski ar Šlesera iejaukšanos, lidostas vadībai tam pretojoties.

Londonas šķīrējtiesa secinājusi, ka Šlesera iesaiste līguma nosacījumu apspriešanā un lidostas vadības pretošanās tiem parāda, ka Satiksmes ministrijas vadība bijusi "vairāk kā tikai vērotājs". Ir pietiekami pierādījumi, ka Šlesers sarunās kā minimums spēlēja ļoti aktīvu lomu, secina tiesa.

Ryanair menedžments tiesā centies atspēkot lidostas pozīciju, ka tā līgumu nav parakstījusi pēc savas brīvas gribas. Ryanair pārstāvji centušies mazināt iespaidu par Šlesera ietekmi uz līgumu – ministra aktīvā iesaistīšanās tikai atspoguļojusi politiķu kopējo vēlmi tikt asociētiem ar šo nozīmīgo biznesa vienošanos, lai no tā sev gūtu politiskus punktus. Lidostas pozīcija tiesā turpretī bijusi, ka Šlesers vadījis tās lēmumus un viņa loma līguma noslēgšanā nav bijusi tikai koordinējoša.

Satiksmes ministra Šlesera politiskais birojs koordinējis arī līguma grozījumus 2007. gada rudenī. Šķīrējtiesas lietā atrodams 2007. gada 30. novembra epasts, ko Šlesera tālaika ārštata padomniece Natālija Džeina Maršāne rakstījusi Ryanair izpilddirektora vietniekam Maiklam Koulijam, piedāvājot izmaiņas samaksas struktūrā, kas noveda pie līguma grozījumiem. Tādējādi 2007. gada 10. decembrī attiecībā pret citām lidsabiedrībām jau tā netaisnīgais līgums tika izgrozīts vēl vairāk par labu Ryanair nu jau nosakot, ka lidostai jāsedz starpība, ja faktiskās Ryanair apkalpošanas izmaksas pārsniedz jau tā zemo 4,5 eiro maksu par pasažieri. 2007. gada novembris – decembris bija politiski nestabils, Aigara Kalvīša valdība, kurā Šlesers atkal bija satiksmes ministrs, faktiski jau bija kritusi un, lai gan Šleseram izdevās palikt amatā arī nākamajā – Ivara Godmaņa valdībā, brīdī, kad tika gatavoti Ryanair līguma grozījumi, pastāvēja riski, ka politiskā pēctecība Satiksmes ministrijā netiks ievērota.

Maršāne bija tālaika Satiksmes ministrijas valsts sekretāra Jāņa Maršāna sieva. Vēlāk Šlesers savu ārštata padomnieci iekārtoja darbā lidostā Rīga jau kā sava partijas biedra, tolaik lidostas valdes priekšsēdētāja Krišjāņa Petera padomnieci mārketinga jautājumos. Maršāns, kurš jau sen pametis amatus valsts pārvaldē, savukārt vēl aizvien tiek uzskatīts par menedžeri, kas vada atsevišķus ar Šlesera interesēm saistītus biznesus.