Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Es par laimi nekad neesmu dzīvojis Padomju Savienībā, taču, iesperot soli neredzīgo pansionāta kompleksā - Valsts sociālās aprūpes centra Rīga filiālē Jugla - es burtiski acumirklī pārceļos Brežņeva laikos, ja ne vēl daudz trakāk. Manai vecmāmiņai, kas tur mīt jau vairākus mēnešus, uzkrita virsū skapis, kad viņa vēlējās tajā atrast kādu savu apģērbu. 

Kā vājredzīgo un neredzīgo pansionātā var nebūt pieskrūvētas mēbeles, kur visam jābūt paredzētam un pielāgotam šiem cilvēkiem ar īpašajām vajadzībām? Vecs, no 1960. gadiem salūzis, kas grīļojās, ka jāpietur, lai negāztos. Kāpēc pansionāta vadība par to nepārliecinājās? Kāpēc atbildīgā ministrija neveic pārbaudes par pacientu drošību šādā pansionātā?

Ko dara vadītāji? Varbūt, pieņemot vadītājus, tomēr ir nepieciešams elementārākais intelekta tests, kāds mūsdienās jāpilda caur visām rekrutēšanas firmām? Varbūt šie cilvēki paši ir slimi, un viņiem ir nepietiekams intelekts, lai vadītu šādu sarežģītu, es pat teiktu, ļoti sarežģītu iestādi? Taču visticamāk, ka šeit nevis intelekts ir pie vainas, bet negribēšana, slinkums kas viss noved pie nolaidības, un tam nav vietas nevienā iestādes vadībā, kur nu vēl šādā. Zivs pūst no galvas.

Šī negadījuma rezultātā vecmāmiņai tika lauzts mugurkauls, bet vienīgais, kā uz to reaģēja aprūpes centra vadība, pēc šī notikuma ātri aizvāca mēbeli un noraidīja secinājumu, ka trauma ir notikusi, neievērojot elementārāko pacientu drošību. Visi kā viens darbinieki meloja un meloja šajā sakarā, novirzoties no patiesības.

Par apzagšanu, kas tika organizēta un brutāli veikta pret manu vecmāmiņu, kad viņa nevarīga, nespējīga pretoties: nauda - x simti, kas bija viņas somiņā līdzās, tika nozagta, un divi gredzeni - laulības un vīra saderināšanas gredzens - abi tika novilkti viņai guļošai. Viņa to juta, bet bija par vārgu pretoties. Pansionāta vadība pēcāk skaidroja, ka esot aizmirsts dot ziņu, ka ir seifs, kur var glabāt naudu.

Sakarā ar zādzību ir ierosināta krimināllieta, bet tā nekust no vietas, un liekas, ka visiem ir vienalga, tikai ne mums – tuviniekiem, raugoties, kā vecmāmiņai nākas piedzīvot tik nožēlojami necienīgu dzīves nogali,

Tas viss ir ārkārtīgi pazemojoši.  Vecmāmiņai, kas vairāk nekā 50 gadus nostrādājusi medicīnas jomā kā neirologs un ir apbalvota ar Trīs Zvaigžņu ordeni, ir jāsaņem pensija, kas gandrīz visa tiek atdota valstij - pansionātam, un atlikušo vēl nozog. Ir vēlme sūdzēt valsti tiesā par necilvēcīgo attieksmi un būtiskiem pārkāpumiem. Cilvēks nav pelnījis, ka valsts iestādē pret viņu ir tāda attieksme.

Kamēr notika remonta darbi galvenajā ēkā, pacienti tika pārcelti uz lazareti – faktiski tādu kā Sīrijas variantu. Drausmīgākie apstākļi, kādiem tika pakļauti pacienti un arī darbinieki... Lasīju vidusskolā Remarka Rietumu frontē bez pārmaiņām  - nekas nav mainījies...

Valstī, kas ir Eiropas Savienībā, šādai attieksmei un šādai nolaidībai nav vietas, - kas tāds var notikt Krievijā, jo mēs zinām, cik tā valsts ir lielā korumpētībā un nolaidībā, bet Eiropas Savienībā... Vai mums tomēr nav kādi standarti, kas būtu jāievēro?

Attēlā - par šo jomu atbildīgā labklājības ministre Ramona Petraviča.

Novērtē šo rakstu:

157
32