Iesaki rakstu:

Azeru nesenais panākums Kalnu Karabahas atgūšanā un dekolonizācijā, kā arī Lukašenko nespēja apklusināt protestus Baltkrievijā lika atcerēties Krievijas politiķa Viktora Alkšņa pareģojumu - Padomju Savienības sabrukums nav beidzies, tas vienkārši ir atlikts. Kalnu Karabahu savā ziņā varēja uzskatīt par Krievijas iekarotu teritoriju.

Aizvadītajos divdesmit gados krievu militārā plānošana lika uzsvaru uz karavīru skaitu un taktiskajiem kodolieročiem. Kā redzams, abi faktori lokālos konfliktos uzvarēt nepalīdz. Par būtisku faktoru toties izvirzās starptautiskās tiesības. Nestabilitāte vairākos bijušās padomijas reģionos ir jānovērš - un šeit nu Eiropa reiz varētu būt mūsu pusē.

4.maija Latvija PSRS sabrukuma laikā, kā zināms, radās II Pasaules kara dalībvalstu kompromisa rezultātā stingrā kompartijas un čekas kontrolē. Tās atsaukšanās uz pēctecību ar pirmskara Latvijas valsti ir vienkārši smieklīga. Situācija, kad par "prezidentu" šeit ir cilvēks, kuram vajadzētu sēdēt cietumā, ir pietiekami daiļrunīga. Gluži kā no Ļeņina citāta: "Tikai tas būs mums līdz galam uzticīgs, kas bez mums būs pilnīgi pazudis kriminālnoziedznieks.”

Starptautiskās attiecības neregulē situāciju, kāda rodas ilgstošas okupācijas rezultātā. Kalnu Karabaha šeit iezīmē vērtīgu precedentu. Var piekrist V.Putinam, ka 4.maija Latvija ir [strupceļš]. Viņš pats ir daudz strādājis, lai tā būtu.

Ir pienācis laiks plašākai diskusijai, kā Latvijas pilsoņiem atbrīvoties no okupācijas sekām un atgūt savu valsti. Latvijas pilsoņu vēsturiskais balsojums Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresa vēlēšanās mums to ļauj.