Iesaki rakstu:
Pirms trīs ar pusi gadiem Latvijas sabiedrība saņēma piedāvājumu pārkārtoties atbilstoši jaunajai sabiedriskajai realitātei. Toreiz sabiedrība to vispār nepamanīja, bet sabiedrības pārstāvji - deputāti nobalsoja tā, kā viņiem liek balsošanas mašīna, neiedziļinoties būtībā. Tas ir noiets etaps, bet arī pašreiz neviens pa īstam nesaprot, kas ir "jaunā sabiedriskā realitāte". Daudzi nojauš, ka kaut kas nav īsti kārtībā, kaut kas virmo un notiek. Tomēr par sapratni nav runas, kur nu vēl par "atbilstošu pārkārtošanos".
Tāpēc ir pienācis laiks, lai par to atgādinātu jaunāko notikumu kontekstā. Pēdējos trīs gados ir pieredzēti daudzi globāla mēroga notikumi, kuri domājošam cilvēkam liek pārvērtēt esošās sabiedriskās iekārtas atbilstību savām vajadzībām. Esmu diezgan pamatīgi aprakstījis notiekošā būtību savu iespēju robežās. Piebildīšu tikai, ka "jaunā sabiedriskā realitāte" no mūsu viedokļa ir nepārvarama, augstāka vara, kā saka, force majeure, kas pastāv neatkarīgi no mūsu vēlmēm. Mēs varam tikai pielāgoties labākajā gadījumā.
"Elite" vienmēr balsos par status quo, jo pašas "elites" statusu nosaka atstrādātās shēmas, ar kuru palīdzību tā ekspluatē sabiedrību. Visi pārējie sāk domāt tikai tad, kad ūdens smeļas mutē. Vai esam jau nonākuši tik tālu?
Jautājumi, uz kuriem nav atbildes
Esam pieredzējuši katastrofālas sekas, pie kā noveda Latvijas varas aprindu rosība kovidafēras laikā. Pašreiz gatavojamies pieredzēt jaunu katastrofu, ko nesīs rosība saistībā ar kara draudiem.
Kāpēc jāmoka jauniešus ar obligāto dienestu un citām klausībām, ja nav iespējams (pārāk dārgi) apgādāt tos ar kara tehniku, kas nepieciešama pilnvērtīgu vienību formēšanai? Vai ir vērts tērēt miljardu (!) vienas pretgaisa aizsardzības sistēmas iegādei, ja ar to iespējams aizsargāt tikai vienu lidlauku? Vai mūsu nepilnvērtīgo kaujas vienību "dzīvā spēka" un iedzīvotāju sagaidāmie zaudējumi ir samērojami ar tautas un valsts turpmāko eksistenci?
NATO ir mūsu vienīgais sabiedrotais un cerība kara gadījumā. Kā mēs varam plānot mūsu valsts aizsardzību, ja nezinām NATO iespējas un plānus attiecībā uz mums gadījumā, ja sākas karš? Ja ir paredzēts Latviju no sākuma atdot, bet pēc tam atgūt, tad tas būtu skaidri jāpasaka. Bezjēdzīgi upuri un postījumi nav vajadzīgi.
Kāpēc vispār mūs orientē uz totālu karu pēc visbriesmīgākajiem Ukrainas paraugiem, lai gan tieši no tā vajadzētu visiem spēkiem izvairīties?
Vai man ir tiesības pašam pieņemt lēmumu par savu rīcību kara apstākļos? Vai man ir tiesības pieņemt šādu lēmumu atbilstoši savai sirdsapziņai, samērojot ieguvumu valsts aizsardzībai ar zaudējumu, ko varu ciest es pats un mana ģimene?
Dažas likumsakarības
Domājoši cilvēki ir ievērojuši, ka gan kovidafērai, gan pašreizējai kara histērijai ir vienādi mērķi, līdzekļi un metodes, globāls mērogs un ilgtermiņa perspektīva. Mēģināšu nosaukt dažas likumsakarības.
- ļoti lielas naudas aizņemšanās, kredītu un valsts naudas izniekošana saistībā ar liela cilvēku skaita nāvi un veselības zaudēšanu;
- krīzes radīšana tajās nozarēs, kas saistītas ar cilvēku eksistenciālajām vērtībām - veselības aizsardzību, izglītību, nodrošinājumu ar mājokli, pārtiku, pārvietošanās brīvību; kā arī pretdabisku attiecību veicināšana u.c.;
- globālās pārvaldes spēka demonstrācija (mēģinājumi), demonstrējot valstu vadības nespēju un nekompetenci, kad globālās pārvaldes rīkojumi ir jāizpilda nekavējoties, vienlaicīgi un bez ierunām;
- sabiedrisko pakalpojumu sistēmas galēja degradācija pēc principa "tērē izredzētais, bet maksā sabiedrība", kad apmaksātais pakalpojums var būt pilnīgi bezjēdzīgs vai kaitīgs;
- kastu sabiedrības nostiprināšana, kad izredzētie palielina savu bagātību un kontroli, bet pārējie zaudē ienākumus, ierasto attīstības un dzīves līmeni, veselību un dzīvību ..
Fausts, Meistars, Margarita un pārējie
Skaidrs, ka valdošā kasta var turpināt tādā garā uz nebēdu, jo nav (apzināta) spēka, kurš spēj realizēt citu pārvaldi. Viņi to arī dara, gūstot personisku labumu un uzjautrinoties procesa gaitā. Iepriekšējā rakstā es mēģināju pievērst lasītāju uzmanību šīs uzjautrināšanās izpausmēm. Tās ir grāmatas un mākslas filmas par dēmoniem, viņu izdarībām, ar dejām, dzeju un ākstīšanos. Tās ir performances un attēli ar alegoriskiem tēliem un sublimināliem vēstījumiem. Īsumā, mums tuvajās "Ābramiskajās" reliģijās to visu dēvē par sātanu un viņa izpausmēm.
No minētajiem mākslas darbiem cilvēki var nojaust lietas būtību intuitīvi. Šī raksta mērķis ir pastāstīt to pašu racionāli loģiskā veidā. Tas mums ļaus formulēt vienu no vēlamās sabiedrības piemēriem saprotami, izmantojot Satversmi, esošos likumus un sabiedrisko praksi.
Tomēr, pirms to darām, gribētu īsumā parādīt saikni starp reliģisko konceptu, mākslas darbu un mūsu realitāti. Lieta tā, ka mūsu realitātē pastāv tikai ierobežots skaits (sabiedrisko) situāciju / problēmu. Šīm situācijām savukārt ir ierobežots skaits (sabiedrisko) risinājumu. Citiem vārdiem sakot, mūsu sabiedriskā jaunrade aprobežojas ar zināmo risinājumu piemērošanu konkrētai situācijai.
Reliģijas un mākslas priekšrocība ir tā, ka dod mums iespēju saprast visas situācijas / risinājumus uzreiz, bet nedod konkrētu risinājumu. Turpretim, ja mēģināsim atrast vajadzīgo risinājumu bez reliģijas, mākslas un intuīcijas, mums nāksies pārlāpstot vēsturisku faktu un likumu kalnus.
Lai pabeigtu tēmu par situācijām un atbilstību, vienkāršs piemērs no populārās grāmatas "Meistars un Margarita". Rakstnieka fantāzijas radītie tēli Volands, Korovjevs, Runcis, Azazello un citi "iemiesojas" mūsu realitātē kā konkrētas personas. Kāds priekšnieks no Britu salām ļoti atgādina Korovjevu. Pašam Volandam pietuvināta persona, viņš nāk uz skatuves, lai paziņotu nākamo priekšnesumu. Kāds priekšnieks no Ukrainas atgādina Runci, tikpat tiešs un skarbs vārdos un darbos. Savukārt priekšnieks no Krievijas ir tāds Azazello, kam uzkrauti visi grēki.
Krievijai ir jāiet bojā, tā nedrīkst pastāvēt savā mēra barakas statusā. Tā būtu jāsadala vairākās valstīs, bet par to nākamajos rakstos.
Sabiedriski pārkārtojumi ar būtisku militāro komponenti
Pirms pievērsties militāras tautas pašpārvaldes būtībai, ir jāpasaka, par kādiem pārkārtojumiem iet runa. Pirmkārt, visi pārkārtojumi atbilst Latvijas Republikas (LR) Satversmei, un vadošā loma ir valsts prezidentam. Prezidents rīkojas savas kompetences ietvaros attiecībā uz citām valsts institūcijām un bruņotajiem spēkiem.
Otrkārt, pārkārtojumu gaitā LR likumos vai Satversmē LR pilsoņiem ir jāparedz tiesības turēt personiskajā īpašumā strēlnieku ieročus un atbilstošo ekipējumu. Līdzīgi kā tas ir ASV konstitūcijā. Jāparedz arī tās pilsoņu kategorijas, kam šādu tiesību nav, kā arī noteikumi rīcībām ar ieročiem, prasības ieroču īpašnieku sagatavotībai, uzskaite u.c.
Treškārt, medijos ir jāskaidro, ka šāds pasākums tiek veikts, lai dotu iespēju katram pilsonim pilnvērtīgi piedalīties valsts aizsardzībā ar atbildības sajūtu. Tas ir preventīvs pasākums, lai atturētu iespējamo ārējo agresoru un iekšējos destabilizējošos spēkus no iespējamas agresīvas rīcības.
Pārkārtojumiem jānotiek tā, lai neciestu mūsu esošās attiecības ar NATO un ES, nepieciešamības gadījumā meklējot kompromisu. Neesmu pētījis, kādas te varētu rasties grūtības. Manuprāt, tādām nevajadzētu būt.
Mūsdienās nevienu problēmu nav iespējams atrisināt ar liela mēroga militārām operācijām. Uzdrošinos apgalvot, ka to varētu apliecināt ikviens karavīrs ar kaujas pieredzi. Lūdzu, pagaidām aizmirstam par superdārgajām lidmašīnām, haubicēm, tankiem, helikopteriem un raķetēm.
Mūsu spēks sākas ar šaujamo, kas glabājas mums skapī, mūsu prasmē ar to rīkoties un sapratnē, kad to pielietot un kad ne. Spēks ir mūsu sadarbībā ar citiem tādiem pašiem strēlniekiem, mūsu pašu komandieriem, kam mēs uzticamies, uz kuru zināšanām un autoritāti varam paļauties.
Ko nozīmē "reālā vara"? Tas ir lokāls bruņots pārspēks sadarbībā ar (vietējo) varu, kas pastāv visur valstī. Vēl jo vairāk, (vietējam) bruņotajam spēkam ir jāpārņem vara tur, kur tas nepieciešams. Par to nākamajā rakstā.