Iesaki rakstu:
Skatos uz mūsu 100 onkuliņu un tantīšu haotiskajiem mēģinājumiem ko sakārtot... un rodas sajūta ka nevienam nav īsti skaidrs, kas jādara un kā jārīkojas. Ieteikt drīkst?
Varbūt vajag izpūst gaisu un nomierināties. Pieņemt, ka šis vīruss ir atnācis uz palikšanu un nekāda cilvēku skaitīšana, dalīšana grupās, prioritāšu vai rindu piešķiršana nelikvidēs cēloni, bet šī saraustītā rosība kļūst par teju divu gadu (es prognozēju vēl un vēl) cīņu ar sekām...
Tāpat slimo, mirst un arī izveseļojas. Tiek skaitīts kumulatīvais Covid-19 gadījumu skaits uz 100 000 iedzīvotāju, un veidotas uz minējumiem balstītas prognozes... un beigas neredz. Cieš uzņēmēji, ekonomika, pieaug bezdarbs un depresijā ieslīgušo cilvēku un jauniešu skaits!
Nav diez ko labs skats nākotnē! Varbūt labāk pieņemt, ka vīruss ir un būs! Nekas nebeigsies! Nāks Dienvidāfrikas, Spānijas, Francijas vai poļu paveidi. Vīruss transformēsies.
Manuprāt, ir jāaicina dažādu jomu pārstāvji uz sarunu. Sporta nozare, ēdinātāji, skaistumkopšanas nozares pārstāvji, aktieri, mūziķi, mājražotāji utt. Jāliek prāti kopā, un jādiskutē, kā strādāt šajos apstākļos!?
Izslēgt stulbās sarunas par precēm, kuras var tirgot, un precēm, kuras nevar. Visu var un visi var strādāt, tikai ievērojot maksimālus papildu drošības nosacījumus -
Mēs nevaram rēķināties tikai ar Eiropas Savienības pabalstiem. Cilvēkiem ir jāiet uz darbu, uz kino, uz frizētavām, uz sporta zālēm! Mums ir jādzīvo! Nevis jāgaida, kad vīruss dosies uz Marsu.