Iesaki rakstu:
Tā vien šķiet, Nacionālās apvienības uzlecošā politiskā zvaigzne gandrīz jau ir veiksmīgi apdzēsta. Turklāt precīzi īstajā brīdī, kā uz pasūtījumu – pirms 12. Saeimas vēlēšanu kampaņas reālās iedarbināšanas.
Tas nav par ātru, jo neļauj partijai pagūt PR-stiski pārgrupēties un iemest atbildes akmeni Vienotības logā, tādejādi panākot neizšķirtu un, iespējams, apraujot šī konflikta tālāko attīstību. Tas nav par vēlu, kad premjerpartijas izdevīgums publikai kļūtu pārāk acīmredzams.
Uz burvja mājienu svešas rokas uzticami grābj karstās ogles. Ziniet, arī brāļu Grimmu pasakā Sarkangalvīte... (tfu, nu kā gan es tik glupi pārteicos?) nē, karaliene pamāte pati neveda Sniegbaltīti mežā, bet uzticēja viņas galēšanu sava galma spēka struktūrai – medniekam.
"Blīvu saimniecisko kontaktu" inkriminēšana, liedzot tieslietu ministrei Brokai piekļuvi slepeniem papīriem (kaut viņai tāda jau bija, gan zemākas pakāpes), ir kārtējais pienesums Latvijas "tiesiskuma" sistēmas konstruēšanā. Jo izvērstāki un tonī autoritatīvāki kļūst dažādu amatpersonu paziņojumi, kāpēc mēs nedrīkstam meklēt politiskos zemtekstus, jo vairāk miesas uzaug pārliecībai par kārtējo partejisku izrēķināšanos ar specdienestu palīdzību.
Tad jau vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Naudiņš, kura tiesības uz pielaidi joprojām tiek vētītas, būtu krietni vien piemērotāks mērķis. Jo viņam vismaz var pārmet kontaktus ar Baltkrievijas režīmu, draudzības mačos spēlējot hokeju kopā ar citiem Saeimas deputātiem pret šīs valsts prezidenta komandu.
Taču viņam ir "vainu mīkstinošs apstāklis" – Naudiņš nav mediju zvaigzne. Turklāt, tiek runāts, pēc Vienotības pasūtījuma veikts nepubliskots sabiedriskās domas pētījums kā "burvju spogulis" esot uzrādījis, ka šai "Sniegbaltītei" ir izredzes ieņemt Saeimas priekšsēdētājas amatu. Skaidrs, kam tas ir uguns pakulās...
Man pašam gan Brokas harizmas būtība šķiet visai neizprotama, tomēr viņai tāda acīmredzami piemīt un tiek veiksmīgi attīstīta, padarot šo politiķi par Nacionālās apvienības Visu Latvijai!–Tēvzemei un Brīvībai/LNNK 12. Saeimas vēlēšanu kampaņas "lokomotīvi". Vienalga, kā pati ministre tielējas, pieļaujot savu nepiedalīšanos vēlēšanās. Acīmredzami viņa daudziem šķiet "mūsdienu nacionālisma cilvēciskā seja".
Kopā vēl ar citiem piemeklētiem kandidātiem (Ingūna Rībena?), kas prot publikai par sevi radīt audzinātu/inteliģentu cilvēku iespaidu, Broka tiešām spēj piesaistīt NA arī krietni mērenākus/bailīgākus vēlētājus. Pat tos, kuriem ir alerģija pret Visu Latvijai! politiķiem un viņu atbalstītājiem – jo nu radusies pārliecība, ka kāds šo partijas spārnu noturēs labas uzvedības rāmjos. Atcerieties pērngada Rīgas domes vēlēšanas un pēcvēlēšanas, kad NA kandidāti profilējās teju kā centristi uz Vienotības dūru vīstītāju fona?
Gudri izsakoties, NA šobrīd ir vienreizēja iespēja paplašināt elektorālo bāzi un rudenī būtiski palielināt pārstāvniecību parlamentā. Iespējams, līdz 20 vai pat 25 mandātiem. Kā saprotat, tieši te arī sākas tās problēmas, jo jaunas vēlētāju masas, ko partija var piesaistīt, par sev pilnībā piederošām uzskata Vienotība. Pirms gada premjerpartija tika pazemota, kad "mazākajam brālim" ar Broku priekšgalā galvaspilsētas mandātu veicās vairāk, un arī tas nav piedots.
Divu latviešu labējo partiju savstarpējā apkarošanās patlaban ir vienkārši neizbēgama – savas izaugsmes vārdā tās spēkosies par vienu un to pašu elektorāta daļu, kas formāli paliek "bāreņos" pēc Reformu partijas sabrukuma. Turklāt Vienotība šķiet pārliecināta, ka tieši patlaban, pēc relatīvi veiksmīgās Eiropas parlamenta kampaņas, tai "sāk nākt kārtis". (Es varu tikai apbrīnot pilsonisko disciplīnu, kas motivēja šajos apstākļos tik lielu cilvēku skaitu – 30 procentus – doties balsot, tā relatīvi izglābjot premjerpartiju un satriecot druskās manu žultaino prognozi.)
Tāpēc partijas spicei šķiet iespējams "paņemt banku" – 12. Saeimas vēlēšanās sasniedzot jaunu gūto mandātu rekordu, Vienotībai vienai pašai (tiesa, ar "piepirktiem" reģionpartiju pārstāvjiem) pilnībā pārņemot arī kādreizējo zatleriešu vēlētāju balsis. Jo kas gan var aizliegt tai vaļā acīm sapņot/murgot par izdevību iepriekšējās vēlēšanās pašas premjerpartijas sūri grūti nosargātos 20 mandātus sasummēt ar eksprezidenta fiksā politprojekta gūtajiem 22? Varbūt vēl kaut ko priekšvēlēšanu burzmā sev pieraut klāt?
Tīri teorētiski – aizmirstot par Vienotības iekšpartejiskām problēmām, par "lokomotīvju" trūkumu – nākas atzīt, ka tik ambiciozs murgs nav totāli neiespējams. Neviens no pieteiktajiem jaunveidojumiem nepārliecina, ka spēs tikt pāri 5 procentu barjerai. Zaļzemnieku lielmanība, kas bangoja pēc pašvaldību vēlēšanu uzvaras, nu šķiet aprimusi. Jo īpaši tādēļ, ka "gribules" aizdabūšana projām uz Eiropu apvienībai izrādījās esam kaut kas līdzīgs iekšējai Pirra uzvarai.
Ja ZZS savā kampaņā atklāti nepretendēs uz kaut ko vairāk par savu tagadējo pārstāvniecību Saeimā, Vienotība un "spēka struktūras" to liks mierā. Zemsaviešu vēlētājs premjerpartijas vajadzībām ir pārāk iesīkstējis, pārāk lemberģiski kolhozniecisks. Gluži tāpat kā "kaujā par Rīgu", arī tagad vienīgais īstais Vienotības sāncensis ir tikai NA. (Dzintaram un citiem vislatviešu lāpnešiem der neaizmirst, ka Vienotība kārē pēc mandātiem un tieksmē apkarot konkurentu var atkal izrādīties gatava pretendēt pat uz viņu specifisko "dekoratīvā radikālisma" nišu.)
Situācija ir pavisam banāla un tikpat iepriekšparedzama kā piektklasnieku ķilda skolas pagalmā – būs klope. Nacionālā apvienība un pati Broka nevar vienkārši norīt krupi un izlikties, ka nekas īpašs nav noticis, ka koalīcijas "lielajam brālim" ar šo publisko pazemojumu nav nekāda sakara. Tikai tieša politiskas agresijas izrādīšana patlaban var restaurēt partijas reputāciju. Publika un jo īpaši tās vēlētāji nepacietīgi gaida tās reakciju.
Partija nevar gāzt Straujumas kabinetu (NA ir tikai 13 deputāti no ~70 valdības balstītājiem), turklāt tai nav arī izdevīgi pamest valdošo vairākumu – šāds solis drīzāk tiks novērtēts kā savas sakāves un tieslietu ministrei piedēvētās nelādzības atzīšana. Tāpēc nāksies vien "NacApiem" ar premjerpartiju plēsties un sisties līdz galam šīs koalīcijas ietvaros. Iespējams, apmēram tādā pašā garā kā Latvijas ceļam ar Tautas partiju 2002. gadā, kad "oranžais" iekšlietu ministrs Segliņš ar preventīviem arestiem nobremzēja ceļinieku ieplānoto "apmelojošo" skrejlapu izplatīšanu. Par to LC premjers Bērziņš viņu savukārt padzina no valdības, taču bija ielikts pamats turpmākai "oranžo" hegemonijai.