Menu
Pilnā versija
Foto

Mūsu cūka un arī druva mūsu!

Lato Lapsa · 16.10.2013. · Komentāri (0)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Nu jau vai ik dienas pienāk jaunas ziņas par Krievijas informatīvajām provokācijām pret Lietuvas valsti. Nav šaubu - agri vai vēlu dienaskārtībā nonāks arī Latvija. Būtu pēdējais brīdis sagatavoties jau laikus.

Atgādināšu, ja kāds neatceras: 4. oktobrī Pervij Baltijskij kanal Lietuvā demonstrētā raidījuma Cilvēks un likums, izsakoties Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes locekles Aijas Dulevskas ierasti precīzajiem un skaudrajiem vārdiem, "naidu kurinošajā" sižetā tika pausta "nicinoša attieksme pret valsts brīvības cīņām un 1991.gada 13.janvāra traģiskajiem notikumiem".

Pagāja nedēļa, un, kā savukārt ziņo portāls DELFI.lt, sekoja jauna "provokācija": 11. oktobrī tas pats raidījums jau "lika noprast", ka Lietuva, kas "divus gadsimtus piederējusi Krievijas impērijai", aizmirsusi, ka "par Viļņas novada atgūšanu tai jāpateicas Maskavai".

Kremļa stabulē pūtēji izmanto visdažādākos pseidoargumentus, lai attaisnotu šīs provokācijas un naida kurināšanas, - jau sākot no tā, ka eksistējot kaut kāda universālā runas brīvība, kas esot pāri visām nacionālajām vērtībām un patiesībām un attiecoties arī uz lietuviešu komunistiskajiem dinozauriem un specvienību rīkļurāvējiem, un ka šādas dulevskas, ja tik pareizi sajutīšot politvēja pūsmas, naida kurināšanu saskatīšot pat pasaciņā par kazlēnu, kas dažus pieskaitīja, bet dažus atkal ne.

Šādā veidā viņi aizrunājas pat līdz tam, ka vēsturiska patiesība nemaz nevarot būt provokācija: lūk, ja reiz Lietuva labu laiku sabijusi Krievijas impērijas sastāvā un ja reiz staļiniskā padomija tai patiešām uz brīdi izsniegusi poļiem atņemto Viļņas apgabalu, ko Lietuva arī kāri pakampusi, tad no šiem vēsturiskajiem faktiem nekur nevarot likties.

Universālās vērtības un šķietamas vēsturiskās patiesības ir reizēm dažiem noderīga lieta - tāpat kā manipulēšana ar tām vietā un nevietā. Taču mums tāpat kā lietuviešiem ir pašiem sava valsts, un tās pilsoņiem ir tiesības izvēlēties - ko tie pie sevis, savās pašu mājās grib un ko negrib laist, ko grib un ko negrib klausīties, ko grib un ko negrib zināt un ņemt vērā. Pārfrazējot latviešu tautas sakāmvārdu - cūka mūsu, un arī druva mūsu.

Vēl vairāk, nav šaubu - ja mēs esam ievēlējuši tautas priekšstāvjus, bet tie savukārt iecēluši amatos šādas te dulevskas, skaidrs, ka tautas priekšstāvjiem un dulevskām ir pilnas tiesības šos atbildīgos, bet Latvijas valstij vitāli nepieciešamos lēmumus pieņemt mūsu labā un mūsu vietā.

Tad ko darīt, ja nevēlamies, kā ierasts, gaidīt, lai sākumā mēslu spainīša saturs trāpa pa ventilatoru, tad drudžaini meklēt pēc dezodoranta, bet tikai krietni pēcāk aizdomāties - kazi, prātīgāk būtu izdarīt tā, lai cilvēki ar mēslu spainīti nemaz nenonāk ventilatora tuvumā?

Manuprāt, ir pilnīgi skaidrs: nav nepieciešams nopūlēties, un nekādu divriteni nav vajadzīgs no jauna izgudrot, jo šajā jomā viss jau sen radīts, - vajadzīgs tikai saprātīgi pārņemt jau gatavo un nekautrēties to efektīvi izmantot, ja mūsu valstij acīmredzami naidīgi spēki plātās ar savām "vēsturiskajām patiesībām", kas nevar tikt nodēvēts citādi kā primitīva naida runa.

Vispirms - tā vietā, lai niekotos ar Satversmes preambulām, būtu pēdējais laiks izveidot sarakstu ar tām mūsu valstiskajām patiesībām un vērtībām, kuras nav apstrīdamas un vispār aiztiekamas. Demokrātija nav nekāda visatļautība.

Lai, piemēram, ja kādam atkal ienāktu prātā kāda provokācija - piemēram, pašaubīties par Tautas frontes dibināšanas apstākļiem vai kaut ko vēl svētāku, - dažādiem vietējiem mediju uzraugiem un valstiskajiem drošībniekiem nevajadzētu pārmērīgi saspringt un tvert gaisā virmojošu konjunktūru, lai mēģinātu pareizi izdomāt, kas tas īsti ir - naida kurināšana, parasta provokācija vai kaut kas tomēr pieļaujams.

Tā vietā viņi varētu paņemt oficiālo valstisko svētumu un pareizo nostādņu sarakstu, protams, arī klātizveidojamo pareizo vēsturisko faktu oficiālo rokasgrāmatu - un viss skaidrs, nekādu jautājumu, laiks operatīvi rīkoties.

Un arī potenciālajiem provokatoriem - pašiedomātajiem runas brīvības un citu liberastu pseidovērtību aizstāvjiem - būtu tikpat skaidrs: lūk, šim te klāt neķerieties, no šī un šī savas netīrās rokas, domas, mēles un kameru objektīvus turiet tā patālāk vai arī vainojiet paši sevi!

Otrā, ne mazāk svarīgā lieta - pēdējais laiks izveidot arī stabilu likumdošanas fundamentu šai te provokāciju... nē, ne apkarošanai, bet labāk un valstiski pareizāk - vienkārši nepieļaušanai.

Lai pat nemēģina ne tikai svešie, bet arī savējie ķerties pie svētām un skaidrām lietām, attiecībā uz kurām nav lietderīgas un valstiski vajadzīgas ne kaut kādas pārprastas runas brīvības, ne pseidovēsturnieku un viņiem līdzīgu indivīdu "jaunās teorijas" un neiederīgie fakti. Mūsu cūka un mūsu druva!

Kā to izdarīt? Skaidrs, kā - īsti vietā būtu likums ar nosaukumu, piemēram, "Par pretdarbību ekstrēmistiskai darbībai". Neviens Eiropas Savienības uzraugs pat neiepīkstēsies - visiem skaidrs, ka pret ekstrēmistiem, kas faktiski tie paši teroristi vien ir, jāvēršas stingri un skaidri.

Svarīgi tikai precīzi noformulēt - nu, piemēram, likuma preambulā noteikt, ka likums domāts tikai un vienīgi tāpēc, lai aizstāvētu cilvēka un pilsoņa tiesības un brīvības, Satversmes principus, valstisko vienotību un nacionālo drošību, un šo mērķu vārdā tad arī nosaka skaidrus tiesiskos pamatus pretdarbībai visa veida ekstrēmistiskai un pretvalstiskai darbībai.

Eiropa to sagremos, nekur neliksies - un pārējais jau ir tehnikas un juridiskās ekvilibristikas jautājums. Ierakstīt tur, piemēram, šādu no "eiropeisko vērtību" viedokļa nevainojamu pantu:

"Pretdarbība ekstrēmistiskai darbībai balstās uz šādiem principiem: cilvēka un pilsoņa, kā arī organizāciju tiesību un brīvību atzīšana, ievērošana un aizsardzība; likumība; atklātība; Latvijas Republikas nacionālās drošības garantēšanas prioritāte; valsts sadarbība ar sabiedriskajām, politiskajām un citām organizācijām pretdarbībā ekstrēmistiskai darbībai; soda nenovēršamība par ekstrēmistisku darbību."

Ar šādu vienu pantu pietiktu, lai tādu Pirmo Baltijas kanālu ar visobjektīvāko un vistiesiskāko pamatu paņemtu pie rīkles jau nākamajā dienā, kad tā diedziņu raustītājiem Kremlī ienāktu prātā kārtējā provokācija, - un lai tad sūdzas savam Putinam, ja vēlas. Otrreiz padomātu, pirms ko tādu darītu.

Protams, ar likumu vien nepietiktu, - vajadzētu vēl gan Ministru kabineta noteikumus, gan izmaiņas Krimināllikumā un Administratīvo pārkāpumu kodeksā, gan vēl šo to - piemētam, lai ekstrēmistiskās darbības operatīvi varētu pasludināt par tādām ar nepārsūdzamu tiesas nolēmumu un lai būtu iespējams veikt potenciāli nedraudzīgo ārvalstu mediju programmu iepriekšēju vērtējumu (nē, nē, nekādu cenzūru, tikai monitoringu ar rekomendējoša viedokļa izteikšanas tiesībām).

Jā, arī - lai Drošības policijai būtu pietiekami līdzekļu interneta un mediju monitoringa veikšanai, tad vēl - lai atsevišķos, protams, ar likumu stingri ierobežotos un noteiktos gadījumos būtu iespējams ierobežot pieeju ekstrēmistiskām pārraidēm, interneta lapām, utt. Ar mūsdienu tehniskajām iespējām tas viss ir diezgan vienkārši izdarāms, būtu tik valstiska griba.

Ja tas viss tā tiešām notiktu, varētu droši teikt, ka vismaz vienu lietu Latvijas likumdevēji ir izdarījuši patiešām kārtīgi un nacionālo interešu vārdā un ka ir paveikts viss, lai mūsu valsti, tās pilsoņus un iedzīvotājus pasargātu no ārvalstu nedraugu un arī pašmāju "piektās kolonnas" provokācijām un naida runām.

Ak, jā, dažu varbūt varētu samulsināt, ka faktiski viss iepriekš aprakstītais - no vienīgās pareizās vēstures izstrādes līdz ekstrēmistu birkas piekāršanai jebkuram pārāk skaļi citādi domājošajam - ar tieši šādu tiesisku pamatojumu jau sekmīgi funkcionē tepat blakus - aizvien totalitārākajā Krievijā.

Bet ko niekus, nav ko piebāzt galvu ar šādām liberastiskām pārdomām. Galvenais - mūsu cūka un mūsu druva!

Red.piez.: šis viedokļraksts bija publicēts portālā DELFI. Publicējam to arī šeit.

Novērtē šo rakstu:

0
0