Iesaki rakstu:

Pārlasot latviešu nacionālo domātāju atziņas pirms teju gadsimta, nākas secināt, ka nekas daudz nav mūsu tautā un valstī mainījies. Te arī ir konservatīvisma priekšrocība – vēstures un kultūras pārzināšana ļauj atpazīt negrozāmās vai lēni mainīgās īpašības tautā, lai turpinātu darbu pie nacionālā rakstura izkopšanas un nacionālo mērķu ātrākas sasniegšanas. Ukrainā mēs redzam to, cik maz ir mainījušies Krievijas karavīri kopš boļševiku barbarisma 2. pasaules karā. Mainās tikai ārējās formas, bet ne būtība. Bet kritiskiem ir jābūt arī pašiem pret sevi – pret savu piekāpību, pārlieko toleranci un nacionālo minimālismu, kas mūs vājina tik ilgi.

Bet tagad – citāti:

“Pirmie neatkarības kustības ierosinātāji, idejiskie audzinātāji, vadītāji gandrīz visi izstumti no aktīvās politiskās dzīves, nokļuvuši malā, kur klusi cieš, klusi vēro. Dažureiz es sev jautāju, vai viņiem ir vēl kāds uzdevums? Kāpēc liktenis viņus atstājis dzīvus? Vai nebūtu labāki, ja viņi būtu apgūlušies Brāļu Kapos, jo viss kas tagad notiek visapkārt — šī latvietības , šī tautas interešu pārdošana — ir viņiem tik svešs. Šie paši cīnītāji ir garus gadus pavadījuši cara cietumā, trimdas tālumā. Nu atmaksa šiem pirmās trauksmes cēlējiem par visām cīņām, ciešanām šī morāliskā trimda. Šai sabiedrības stīgznī viņi vairs neiederas. Katram laikam savs likums, savs tikums. Cilvēks, kas mazliet aizkavējies, dzīvodams kādreizējā ideālisma illūzijās, neiederās šai kraukļu ligzdā, kur katrs karo par lielāku kumosu, kur tikai rupja rijība redzama. Sabiedriski ideāli liekas pilnīgi izzuduši. Neviens nebrīnās, neviens nenosarkst. Sarkst tik savrūp malā stāvošie, kas klusi cieš, kas klusi vēro. Malā stāvošie, kur lai mēs liekam savu nemieru, savu ievainoto sirdsapziņu?”

(Kārlis Skalbe, 1928.g., “Austrums”, Nr. 7.)

“Vienmēr skaidrāk un noteiktāki redzams, ka Latvija vienā ziņā spilgti atšķirās no visām pārējām jaunajām valstīm. Latvijas valstij nav nacionālas pašapziņas, nav nacionālas politikas. Tas pēdējos 5—6 g. parādījies neskaitāmas reizes. Visam piegriež vērību, par visu runā — mazsvarīgs ir vienīgi tas, kas saistīts ar latviešu pašcieņu, kas stiprinātu latvietību Latvijā. Eiropā nav otras valsts, kurā cittautiešu stāvoklis būtu tik priviliģēts, kā pie mums, bet tanī pašā laikā arī nav citas valsts, kurā vairākuma tautības piederīgo procents samazinās, nav otras valsts, kuras nomalēs neapturami ātrā gaitā izzūd vairākuma tautība. Kopš 1925. gada absolūti nekas nav noticis latvietības stiprināšanai, bet tanī pašā laikā sistēmātiski, neatlaidīgi drupināts jau iegūtais un rezultātā noteicošais vārds mūsu valstī pieder atsevišķiem cittautiešiem. Bet Latvijā valsts vara liecas katras, pat visnetaisnākās cittautiešu prasības priekšā. Vēl vairāk. Visnevainīgākais latviskais priekšlikums, kas citās zemēs skanētu smieklīgi mērens, pie mums izsauc pat cittautiešu demonstrācijas. Uz priekšlikumu, likumā par kinematogrāfiem noteikt, ka pusei no divertismenta jābūt latviskai, vācu un krievu deputāti atbildēja ar protestu un ar nolūku noraut kvorumu, atstāja komisijas sēdi. Uz latvisko vairākumu šī demonstrācija droši vien atstās iespaidu un cittautiešu protestam atkal ātri izzustu.”

(Marģers Skujenieks, „Jaunākās Ziņas” 1931. g. 21. martā.)

“Tagadējais nacionālisms ir tikai pusnacionālisms, latvietība tikai puslatviska. Tai otra puse vēl ir krieviska, vāciska, „eiropējiska”. Un taisni latvietības lietišķā jeb konkrētā puse ir tāda. Latvieti vēl biedē latviskās domas izdomāšana līdz savam resnajam galam. Kur ir latvietība mūsu apģērbos, dzīvokļu iekārtā, mākslas un dzejas formās? Kur latvietība ļaužu satiksmes veidos, iznesībā un izglītībā? Kur palikuši latviskās tikumības priekšraksti, latviskā domāšana, latviskais pasaules uzskats? Nepietiek taču tikai ar to vien, ka sarunājamies latviski. Tā jārunā mūsu valstī arī žīdam un krievam. Kas paliek latvietim pāri? Šķietas, patiesi, ka latvietis pašlaik dzīvo tā it kā viņam nebūtu nekādu senču un viņa tautai nebūtu nekādas pagātnes. Lai Latvijā atkal celtos latvietis, tad jaunājiem puišiem un jaunajām meitām ir dziļi ūdeņi vēl jāizsmeļ, kas plūst plašos krastos. Tiem savos īsajos mācību gados spēji jāpārdzīvo viss tas, ko viņu tauta pārdzīvojusi gadu tūkstošos. Latvietība ir no jauna jāiemācās, tā ir jāzina. Jāzina nevien savas tautas kultūrālās īpatnības un tradicijas, bet jāzina arī nacionālisma filozofija. (..) Mūsu nākošam nacionālam maksimālismam nav vēl sava vadoņa. Tie, kas pašreiz tādi saucās, ir naudas, dūres un slavas nacionālisti. Tiklīdz izaugs mūsu tautā kāds lielāks cilvēks, kas skaidri pārredzēs latviskā nacionālisma teorētiskos un praktiskos apvārkšņus, tūdaļ jaunatne atkal celsies un ies tam līdzi kaut vai Daugavu izsmelt. Tā tad nebaidīsies pat no tādas rosības, ko varēs varbūt apzīmēt pat par nacionālrevolūciju latviešu tautā.”

“Students” 1931. g. Nr. 176

Pārpublicēts no austsaule.lv