Iesaki rakstu:

Šķīrējtiesas ir nevalstiski veidojumi, kas izšķir civiltiesiskus strīdus starp juridiskām un fiziskām personām (ar zināmiem ierobežojumiem). Ja tās darbojas godprātīgi, tad ir patiess atbalsts tiesu sistēmai, jo valsts tiesu darbs tiek atslogots. Diemžēl ne viss notiek, kā gribētos, un ir arī trūkumi un neskaidrības. Tāpēc jau daudzus gadus tiek runāts un apspriests jautājums par šķīrējtiesu institūta sakārtošanu.

Patiesi, situācija nav normāla, jo pašlaik Latvijā ir reģistrētas 214 šķīrējtiesas (te gan jāatzīmē, ka nav vērojama tendence to skaitam pieaugt). Protams, tas ir daudz, turklāt lielākā daļa no tām nedarbojas vai uzskatāmas par „kabatas” šķīrējtiesām. Attiecīgi ir bijuši vairākkārtīgi mēģinājumi sakārtot šo sistēmu un arī samazināt skaitu.

Nedaudz vēstures. Pirms sešiem gadiem, 2007.gadā bija pirmie nopietnie mēģinājumi sakārtot šķīrējtiesu darbību, kas iezīmējās ar 2 likumprojektiem - jaunais Šķīrējtiesu likuma likumprojekts un attiecīgi arī Civilprocesa likuma grozījumu likumprojekts. Atklātībā šie abi likumprojekti nāca 2007.gada 18.oktobrī, kad tie tika izsludināti Valsts sekretāru sanāksmē.

Pēc tam, 2007.gada 18.decembrī Jurista vārdā tika publicēti vairāku Latvijas speciālistu viedokļi par šiem likumprojektiem. Pēc tam iestājās zināms klusums, bet gandrīz tieši pēc gada, t.i., 2008.gada 16.decembrī Jurista vārdā tika norādīts, ka 2008.gada 5.augustā klajā nāca Šķīrējtiesu likuma likumprojekta 2.versija. Šajā pašā Jurista vārda numurā ieskatu topošajā likumprojektā sniedza ārvalstu šķīrējtiesu speciālisti.

Diemžēl jaunais Šķīrējtiesu likuma likumprojekts tika pamatoti kritizēts no speciālistu puses. Sekojoši likumprojekts „Šķīrējtiesu likums” un likumprojekts „Grozījumi Civilprocesa likumā” tika atsaukti no izskatīšanas Ministru kabineta sēdē. Vienlaikus tika norādīts, ka attiecībā uz jautājumiem, par kuriem ekspertu vidū nav konceptuāli atšķirīgu redzējumu vai ir panākti kompromisa risinājumi, tiks turpināts darbs pie spēkā esošā šķīrējtiesas procesa regulējuma pilnveidošanas, izstrādājot attiecīga satura grozījumus Civilprocesa likumā.

Tad iestājās klusums, un tikai 2010.gada 30.jūnijā notika diskusiju par šķīrējtiesu jautājumiem un nepieciešamajiem Civilprocesa grozījumiem. Atkārtota diskusija notika 2010.gada 24.augustā, kad tika apkopoti visi priekšlikumi. Savukārt 2011.gada oktobrī Tieslietu ministrija atkal uzsāka darbu pie diskusijā apspriesto jautājumu ieviešanas. Līdztekus bija izveidota darba grupa pie Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras, kas arī uzsāka darbu pie jaunu atbilstošu likumprojektu izstrādes, lai varētu sakārtot šķīrējtiesu sistēmu.

Tomēr Tieslietu ministrija neņēma vērā priekšlikumus, kas tika apkopoti 2010.gadā, tāpat arī Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera iesniedza savus priekšlikumus voluntāri, nesagaidot pašas izveidotās darba grupas kopīgus secinājumus un lēmumus, un lielā slepenībā Tieslietu ministrija 2013.gada 31.janvārī virzīja likumprojektus izsludināšanai Valsts sekretāru sanāksmē, kur tie tika izsludināti un nodoti izskatīšanā ministrijām un citām institūcijām.

Atkal klusums, bet pagājušas nedēļas beigās uzzinām, ka uz 5.novembri abi likumprojekti ir nodoti izskatīšanai Ministru kabinetam. Pateicoties kopīgiem kolēģu pūliņiem 4. novembrī tapa vēstule, ko parakstīja un iesniedza atbildīgajām amatpersonām Latvijas Juristu Biedrības prezidents Aivars Borovkovs, pārstāvji no dažādām šķīrējtiesām – Sandra Neilande (Rīgas Starptautiskā šķīrējtiesa), Jānis Tiesnieks (Baltijas Starptautiskā šķīrējtiesa), Jānis Lapsa (Rīgas šķīrējtiesa).

Īsumā pamatproblēma ir šāda – šķīrējtiesu dibināšanai ir izvirzīti nesamērīgi kritēriji (pastāvīgo šķīrējtiesu var dibināt biedrība, kas sastāv vismaz no 10 biedriem – juridiskām personām, kas reģistrētas Uzņēmumu reģistrā, un kuras biedru kopējais neto apgrozījums gadā nav mazāks par 50 miljoniem latu), no kā izriet, ka nepārprotami tiek lobētas divu šķīrējtiesu - Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras un Latvijas komercbanku asociācijas šķīrējtiesas intereses.

Tāpat nesaprotama un nekur pasaulē neeksistējoša ideja par šķīrējtiesnešu sertifikāciju (te gan mazliet maldinu, viena valsts ir – Uzbekistāna). Un, visbeidzot, piedāvātie likumprojekti neatrisina tās problēmas, kas eksistē ikdienā, šķīrējtiesām pieņemot nolēmumus, un nesatur tos priekšlikumus, kurus izvirzījuši šķīrējtiesu speciālisti iepriekš.

5.novembrī Ministru kabinets nolēma atlikt šī jautājuma izskatīšanu uz vienu nedēļu, tomēr nav skaidrības, kas notiks tālāk. Šķīrējtiesu speciālisti, kurus pārstāvu arī es un vēstuli parakstījušās personas, uzskata, ka šādi likumprojekti nav apstiprināmi un jāveido darba grupa, kurā jāpiedalās darbojošos šķīrējtiesu pārstāvjiem.

Šķīrējtiesu sistēma ir jāsakārto un mūsu domubiedru pulkā ir daudzi godprātīgi šķīrējtiesneši, kas ir gatavi cīņai ar „kabatas” šķīrējtiesām un kas var sniegt priekšlikumus šķīrējtiesu institūta pilnveidošanai. Tomēr nav pieļaujama situācija, ka tagad 213 šķīrējtiesu vietā būs tikai 2. No tā labāk nebūs – tur lietas netiks skatītas, valsts tiesas būs pārslogotas.

Lai kāda būtu turpmākā virzība normatīvajos aktos, svarīgi būtu ne tikai analizēt nepieciešamību veikt grozījumus likumos, bet atjaunot reputāciju šķīrējtiesas institūtam, pirmkārt, pievēršot vērību šķīrējtiesnešu un šķīrējtiesas tehniskā personāla kvalifikācijas un ētikas jautājumiem, otrkārt, padarot vienveidīgu šķīrējtiesas nolēmumu praksi un kvalitāti.

* zvērināts advokāts, vairāku darbojošos šķīrējtiesu šķīrējtiesnesis, vairāk nekā 12 gadu izskatījis vairāk nekā 3000 strīdu, Augstākās tiesas 2008.gada tiesu prakses apkopojuma par šķīrējtiesām un publikāciju par šķīrējtiesām autors