Iesaki rakstu:

Pirms dažiem gadiem derdzīgajā Latvijas politikas laukā parādījās, kā tobrīd šķita, pilnīgi citādi cilvēki. Viņi bija gados jauni, viņi runāja par piemirstiem ideāliem, un nauda viņu dzīvēs acīmredzot - jā, jā, tā patiešām izskatījās - nespēlēja lielu lomu.

Protams, būdami gados jauniņi, viņi bieži vien noņēmās ar visādām ārišķībām - bet, būsim godīgi, tādas jau patīk lielākajai daļai cilvēku, lai nu ko viņi arī teiktu socioloģiskās aptaujās.

Vieniem tuvāks ir tas, ko dažādi noskaņoti ļaudis var nodēvēt gan par bezjēdzīgu puspliku ekshibicionēšanos pie Saeimas nama, no kuras lēmums par Abreni nemainījās ne par gramu, gan par pašaizliedzīgu uzticības ideāliem demonstrēšanu.

Otriem savukārt - tas, ko tāpat var nodēvēt gan par nožēlojamu piektās kolonnas dzerstiņu pie okupantu Saurona torņa, gan par patriotisku un humānu goda atdošanu par cilvēces gaišāku nākotni kritušajiem varoņiem.

Jā, gaumes, simpātijas un antipātijas dažādiem cilvēkiem dažādas, un minētie jaunie ļaudis savai politiskajai, tā sacīt, izaugsmei izmantoja vienas nosauktās cilvēku grupas simpātijas un antipātijas. Tā jau tam politikā jābūt. Tā ir vienmēr un visur.

Nu jau padaudzi gadi pagājuši, un jaunie ļaudis it kā ir izauguši. Esam bijuši liecinieki tam, kā viņi pamazām apjēdz gan to, ka bez naudas tomēr nevar, gan to, ka savs kucesdēls ir īpašāks par svešu kucesdēlu, gan to, ka ik pa laikam vēl kāds ideāls ir jānoliek plauktiņā, gan to, ka norijamie krupji mēdz pulcēties aizvien garākās rindās.

Normāli, tā tas ir pieaugušo dzīvē, - ja tu šādas nepatīkamas, bet reālistiskas ābeces patiesības neņem vērā, tu tā arī paliec tukšvārdīgs bļausteklis bez spēka un teikšanas. Šī īsā vēstījuma varoņi tās acīmredzami ņēma vērā - jo, kā izskatās, tiešām gribēja un joprojām grib šo te spēku un teikšanu. It kā savu ideālu un mērķu īstenošanas vārdā.

Taču ir tādi cilvēki, kas šādā pieaugšanas procesā tomēr spēj saglabāt savas vērtības, savu kodolu un mugurkaulu, kas viņiem arī pieaugušiem ir dārgāks par visu citu pasaulē. Viņi dara šo un to no tā, ko dzīve liek, bet tomēr spēj nepārvērsties glumos gollumos.

Un ir pārējie - tie, kuriem šīs politiskās pieaugšanas procesā apgūtā līferēšanas, melošanas, izlikšanās, glumības, savas un savējo ādas sargāšanas māka kļūst par viņu otro dabu, kuras priekšā kādreizējie godīguma, atklātības un taisnīguma ideāli pamazām sašļūk un iznīkst.

Bet vakar ar vienu ausi paklausījos, ko televīzijā stāsta kādreizējais vislatvietis, tagad par varas nomenklatūras sastāvdaļu kļuvušās Nacionālās apvienības līdzpriekšsēdētājs Raivis Dzintars - viens no tiem, kas savulaik puskaili stāvēja pie Saeimas ēkas un šādā veidā "cīnījās" par Abreni - naivi, bet vismaz druscīt aizkustinoši savā citādībā.

"Savējās" kultūras ministres atbrīvošanai "patiesie iemesli visticamāk ir pavisam citi"... "Vairāki cilvēki" Nacionālo apvienību brīdinājuši... Apvienības nostāja "politiķiem var būt nepatīkama"... Notikušais ar kultūras ministri ir "speciāli organizēta kampaņa", kurā iesaistīti arī "vairāki topošie politiķi"... Esam "brīdināti par to, kas ir saniknojis daudzus politiķus"... Un tā tālāk, un tā tālāk.

Viss tieši tas pats un tieši tādā pašā formā, ko un kā gadiem ilgi esam dzirdējuši no dažādiem rijīgi glumiem "ceļiniekiem", "tautpartijiešiem", "vienotībniekiem". Laipošana, pusvārdi, gluma izlocīšanās, mājieni un piesardzība pāri visam - iespaids tāds, ka Raivja Dzintara ādā zem uzaudzētās politisko tauku kārtiņas ir ielīdis kāds Šķēle vai Brigmanis, kurš izsakās sev ierastajā veidā - tā, lai nodotu pareizos signālus kārtējā galma intrigā un vienlaikus nepateiktu ko lieku.

Var, protams, arī tā. Bet no kārotā spēka un teikšanas gan šādā veidā nav un nebūs ne smakas: tā vietā no gumijotus mugurkaulus izaudzējušajiem kādreizējiem ideālistiem tik vien ir kā skaļš, bet vienlaikus apdomīgs - tā, lai nevienu "vajadzīgo" neapvainotu un pār mēru nenokaitinātu - "pēks" un tukša d...šana.

N.B. Protams, šīs nedaudzās rindas vienu pēc otras pasūtījis Kremlis, tās apmaksātas no Vešņakova melnās kases, tēzes izstrādājusi Ždanoka ar Rubiku, akceptu devis Ušakovs ar Urbanoviču, bet patiesībā ar Raivi Dzintaru un kompāniju viss ir labākajā kārtībā: viņi joprojām ir principiāli ideālisti, taisnīgi, godprātīgi kā pret citiem, tā pret sevi - un visvairāk pret sevi. Ja kādam no tā kļūst vieglāk, esat laipni aicināti domāt tieši tā.

Red.piez.: šis viedokļraksts bija publicēts portālā DELFI. Publicējam to arī šeit.

Foto no nacionalisti.lv