Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Tikai mēnesi pēc 2001. gada septembra satricinošajiem notikumiem ASV Kongresā tika pieņemts tā saucamais Patriot Act likums. Oficiāli deklarētais mērķis – efektīvāka cīņa ar terorismu. No vienas puses šis mērķis teorētiski ir apsveicams un vairums to toreizējā „atriebības eiforijā” tā arī uztvēra. No otras puses, noplokot emocijām un sākot skatīt šo likumu no racionālās puses, atklājās pavisam cita aina.

Izrādījās, ka tā rezultātā  ASV drošības iestādei FIB ir kā no gaisa nokritušas vēl nebijušas pilnvaras. Iedzīvotāju mājokļu pārmeklēšana bez to iemītnieku ziņas un klātbūtnes un bez kratīšanas ordera. Uz aizdomu pamata par saistību ar terorismu (bez pierādījumiem, tikai aizdomām – pamatotām vai nepamatotām) iedzīvotāju apcietināšana uz nenoteiktu laiku. Telefonsarunu noklausīšanās un interneta sakaru kontrole bez tiesas sankcijas.

Interpretējot likuma samērīgumu, mērķi un līdzekļus, ar skumju ironiju jāsecina: „Likumdevējs sargā pilsoņu brīvību, būtiski ierobežojot viņu brīvību.” Valsts, kas sevi dēvē par demokrātisku, it kā „demokrātijas vārdā” pārvelk treknu strīpu pār tās iedzīvotāju būtiskām tiesībām un brīvības izpausmēm. 

Te laikam jājautā – bet kāds gan ar to sakars Latvijas iedzīvotājiem? Diemžēl vistiešākais. Pēdējo notikumu attīstība Latvijā notiek pēc gluži līdzīga scenārija. Notiek uzbrukums Latvijas „Dvīņu torņiem” – referendums par valodu.

Protams, diskusiju te nav un nevar būt – latviešu valoda ir un tai arī nākotnē jāpaliek kā vienīgai valsts valodai. Taču referenduma ierosināšana notika atbilstoši Latvijas likumiem, kuri savukārt izriet no Latvijas Satversmes. Un vai tā nav demokrātijas būtiska iezīme – realizēt savas pilsoņa tiesības un brīvības atbilstoši likumam? Vai tāpēc jānosoda referendums kā tāds?

Zināma sabiedrības daļa gluži vienkārši realizēja savas pilsoniskās un demokrātiskās tiesības, bet vairākums to neatbalstīja. Tiktāl viss ir saprotami un vienkārši. Nesaprotama un pat biedējoša turpretīm ir tam sekojošā valsts pārstāvju rīcība. Un šeit atgriežamies pie līdzības ar bēdīgi slaveno Patriot Act.

Izmantojot vispārējo emociju vilni, kas valda pēcreferenduma gaisotnē, tiek nopietni spriests par būtisku pilsoņu demokrātiskās brīvības izpausmes ierobežošanu – palielināt nepieciešamo balsu skaitu likumu ierosināšanai. Pie kam skaitļi, kuri figurē šajā sakarā, ir visnotaļ iespaidīgi -  no 10 tūkstošiem pacelt līdz vismaz 100 tūkstošiem. Pie kam – notariāli apstiprinātu balsu. Pašiem pilsoņiem veicot samaksu par paraksta apstiprināšanu.

Jau tagad šķiet gana sarežģīti noorganizēt 10 000 pilsoņu, kuri dotos pie notāriem un maksātu valsts nodevu, lai apliecinātu savu parakstu attiecībā uz likumprojekta ierosināšanu. Bet, ja jāorganizē 100 000 pilsoņu? Bez valsts atbalsta un par privātiem līdzekļiem? Starp citu, 1922. gada Satversmē šis skaits bija 1000 pilsoņi. Laikam jau demokrātija ir nepastāvīgs un stiepjams jēdziens, ja skaits tūliņ būs jau simtkāršojies.  

Mērķis šādiem grozījumiem ir, Solvitas Āboltiņas vārdiem runājot: „Lai mazākums demokrātiskā valstī nevarētu diktēt noteikumus vairākumam.” Diezgan ciniski. Vispār jau Latvijā neviens neko nediktē, jo pilsoņu vēlmes tiek izteiktas demokrātisku vēlēšanu ceļā. Tas nu tā. Piedosim šo izteicienu varas pārstāvjiem, tāpat kā piedevām „Latgales marodieru atšaušanu, policijas gatavību šaut” u.c. Pieņemsim, ka tas patiešām ir domāts kā Latvijas nacionālās identitātes aizstāvība. Apsveicami.

Jocīgi gan ir tas, ka Satversmes 73. pants skaidri definē, ko nekad un nekādos apstākļos nedrīkst nodot tautas nobalsošanai jeb par kādu tēmu referendums ir aizliegts. Un tas ir – budžets (lasi: pensijas, konsolidācija utt.), starptautiski aizņēmumi (lasi: SVF) un pat tik valstiski svarīga lieta kā dzelzceļa tarifi. Bez jokiem. Pat vilcienu biļešu cenas neaizskaramība ir definēta Satversmes 73. pantā. Turpretim valodu, karogu un pat valsts suverenitāti un neatkarību (1.-4. panti) var grozīt uz velna paraušanu. Kaut vai katru nedēļu pa referendumam.

Šeit rodas jautājums – bet kāpēc vienkārši neiekļaut šos valsts pamatprincipus 73. pantā blakus dzelzceļa tarifiem? Kāpēc tā vietā jāpaceļ ierosinātāju skaits desmitkārtīgi? Kam tas ir izdevīgi? Kāpēc ārprātīgi un nesamērīgi apgrūtināt piloņu tiesības izteikt referenduma veidā savu viedokli? Par jebkuru tēmu? Kaut vai Saeimas atlaišanu? Vai tā ir sava veida valdošās elites nodrošināšanās pret tautas iespēju piedalīties demokrātiskajos procesos un paust savu viedokli un neapmierinātību? Vai tiešām demokrātija ir maksas pakalpojums, kad 100 000 pilsoņiem jāsteidz pie notāriem un jāmaksā nodeva, lai apstiprinātu savu parakstu un „realizētu tautas varu”?

Paradokss, bet tieši Jaunais laiks ar S. Āboltiņu priekšgalā 2009. gadā iesniedza Satversmes tiesai sūdzību, ka likumu ierosināšanai nepieciešamā 10 000 pilsoņu parakstu apstiprināšana pie notāra ir pretrunā ar Satversmes 1. pantu. Respektīvi, ka pārlieku tiek apgrūtinātas pilsoņu tiesības realizēt savu tautas varu. Šodien, aci pat nepamirkšķinot, Vienotība ar S. Āboltiņu priekšgalā plāno šīs pašas tiesības būtiski apgrūtināt.

Valdis Dombrovskis iet vēl tālāk: „Pašreiz nav nekāda formāla filtra, kas šķirotu uz tautas nobalsošanu virzītos jautājumus...” Kā tad nav? Satversmes 73. pants jau tagad lieliski izšķiro, ko var virzīt uz balsošanu, ko ne. Tātad top papildu apgrūtinājumi, ierobežojumi pilsoniskajām tiesībām un brīvībām? Ieviešam cenzūru?

Interesanti, ka Latviju 14. februārī, tātad 4 dienas pirms referenduma, negaidīti apmeklēja FIB direktors R. Mullers, tiekoties ar Vienotības vadītājiem un pašmāju „FIB” jeb SAB vadītāju J. Kažociņu. It kā formālais apmeklējuma iemesls - pateicības plāksnes pasniegšana par izcilu sniegumu un ciešo sadarbību starp Latviju un ASV kibernoziegumu apkarošanā. Viss jau būtu labi, ja nebūtu šis dīvainais notikumu turpinājums un nesaprotamā Vienotības vēlme “sargāt pilsoņu brīvību, ierobežojot pilsoņu brīvību”. Vai tiešām top Patriot Act surogāts Vienotības stilā?

Varbūt Vienotībai vajadzētu būt godīgiem pret sevi un Dž. Orvela Dzīvnieku fermas stilā pie reizes pārrakstīt arī Satversmes 2. pantu atbilstoši topošajiem vēlēšanu likuma grozījumiem: „Latvijas valsts suverenā vara pieder Latvijas tautai. Dažreiz. Bet patiesībā dažiem šī vara pieder vairāk.”

Novērtē šo rakstu:

0
0