Iesaki rakstu:

Rakstu par Ministru kabineta noteikumu Nr. 360 14. punktu, kas aizliedz klātienē rīkot publiskas sapulces un priekšvēlēšanu aģitāciju publiskās ārtelpās ar vairāk nekā 20 personu dalību. Uzskatu šos noteikumos par nesamērīgiem demokrātijas ierobežojumiem. Kā salīdzinošu piemēru minēšu koncertus, kuros ir iespējams piedalīties cilvēkiem, kas nav vakcinēti, nav testēti. Šajos pasākumos tiek izmantotas skaņu pastiprinošas ierīces. Šos pasākumus var rīkot tiem atbilstošos plašumos, kur var nodrošināt epidemioloģiski drošu distanci starp pasākuma dalībniekiem.

Uzskatu, ka Iekšlietu ministrijas rīkotie 18. augustā rīkotie reidi uz Latvijas autoceļiem, lai kavētu 18. augustā paredzēto protestu dalībnieku ierašanos galvaspilsētā, ir uzskatāmi par nelietīgu valsts resursu izmantošanu politisko oponentu ierobežošanai.

Iekšlietu ministrijas pakļautības iestādes izmanto iespējamās vardarbības eskalācijas publiskos pasākumos par pamatojumu savām operatīvajām darbībām. Kā jau norādīju 18. augusta vēstulē Iekšlietu ministrijai, skaņu pastiprinošu ierīču lietošana šajos pasākumos ir būtiska kārtības nodrošināšanai un tautas vēlētu un sabiedrībā atbalstītu politiķu klātbūtne šajos faktiski notiekošajos pasākumos (neatkarīgi no to leģitimitātes) ir demokrātijas izpausme. Politiķi, kad viņiem neliedz lietot skaņu pastiprinošas ierīces, visdzīvākajā veidā iemieso savu tautas priekšstāvju un pārstāvju funkciju.

Ja Ministru kabinets uzskata daudzos tūkstošus dalībnieku notikušajā demonstrācijā par nepietiekamu skaitu, lai uztvertu šo sabiedrības daļu kā vērā ņemamas balsis, tad acīmredzot ir rīkojama lielāka tautas manifestācija, taču Ministru kabineta noteikumi to liedz. Saeima arī neuzskata par uzmanības vērtu vairāk nekā 50 000 elektronisko parakstu balstītu iniciatīvu par brīvprātīgu vakcināciju. Divkārt šī iniciatīva ir noraidīta, vakar tā beidzot pieņemšana skatīšanai komisijā, kuras vadītājs Andris Skride 7. jūlijā demonstrēja klaju neizpratni par demokrātiju, izsakoties šādi:

“Šobrīd šādai iniciatīvai es virzību neredzu, un tuvākajā laikā tā noteikti netiks skatīta. Mums tieši ir jāveicina vakcinācija. Mums ir vēlreiz jāizglīto sabiedrība, ikviens iedzīvotājs, ka vakcinācija ir droša, nav bīstama, neko sliktu jums neizdarīs, tāpēc šādai iniciatīvai es vietu darba kārtībā tuvākajā laikā neredzu.”

Saskaņā ar šādu argumentāciju arī politiski lēmumi, piemēram, vakcinācijas ar placebo veicināšanai (kas būtu droša, nebūtu bīstama, neko sliktu neizdarītu) būtu virzāmi bez sabiedrības atbalsta. Tāpēc man ir radies jautājums: kādā likumīgā veidā strikti pret piespiedu vakcināciju noskaņotā sabiedrības daļa var paust savu gribu tā, lai valdība un Saeima to uzskatītu par vērā ņemamu?

Uzskatu, ka MK noteikumi Nr. 360 pilnībā izslēdz šādu iespēju un tādējādi tiek pārkāpts Satversmes 1. punktā ietvertā ideja par Latviju kā demokrātisku valsti. Latvijā šajā politiskajā jautājumā vara nepieļauj sabiedrībai pulcēties un artikulēt nostāju.

Galvenie argumenti par labu šiem ierobežojumiem ir cieši saistīti ar pašu jautājumu. Proti, epidemioloģiskā drošība tiek izmantota kā arguments, lai liegtu sabiedrībai apšaubīt ar epidemioloģiskās drošības interpretāciju saistītu jautājumu. Ar šādu argumentāciju valdība var faktiski pieņemt jebkādu ar pandēmiju saistītu lēmumu, un tautai nebūs nekādu veidu, kā leģitīmi paust savu nosodošo attieksmi un virzīt citus priekšlikumus, jo tautai nebūs bijusi atļauja pulcēties un viedokļu jūrā vienoties par galveno un vienojošo — demokrātisko.

Vēršos pie Ministru kabineta ar lūgumu atcelt pulcēšanās ierobežojumus, kas pārkāpj Satversmes 1. pantu.