Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Varbūt šis jautājums liksies nevietā – vēl jau dzīvi, bet par bērēm domā, proti, nav atlaisti, bet jau runāju par pārsūdzību. Tomēr jautājums ir tik ļoti principiāls, ka ne tikai ietekmē konkrētā Saeimas lēmumprojekta sagatavošanu, bet arī ietekmēs politiķu rīcības brīvības robežas nākotnē par labu juristiem.

Dažiem šķita dīvaini, un arī man pašam liekas savdabīgs mans paša teiktais medijiem, kas Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) locekļi nekur nevarētu pārsūdzēt savu atlaišanu. Tiesiskā valstī? Bet parasti taču strīdas uz nebēdu?

Līdz šim tiesu praksē un juridiskajā praksē (arī Saeimā, it īpaši Juridiskās komisijas sēdēs) vienmēr tika uzskatīts, ka Saeimas individuāls lēmums par amatpersonu iecelšanu vai atcelšanu ir politisks lēmums.

Neatkarīgi no tā, vai lēmums ir vai nav pavisam vai nedaudz politisks, tas ir pakļauts izskatīšanai Satversmes tiesā, bet personai, kuru šāds lēmums skar, Satversmes tiesas likuma 17.panta otrā daļa nedod tiesības par šādu lēmumu sūdzēties Satversmes tiesā, ja viņai tomēr izdotos pamatot kādas Satversmē garantētās pamattiesības pārkāpumu.

NEPLP locekļus ierosina atbrīvot no amata par profesionāliem pārkāpumiem. Satversmes tiesas likums neļauj lēmumu pārsūdzēt Satversmes tiesā. Personai ir tiesības uz taisnīgu tiesu.

No šiem slēdzieniem var rasties vilinājums atzīt, ka Saeimas lēmums ir administratīvs akts un pakļauts Administratīvā procesa likumam (neraugoties uz šā likuma 1.panta trešās daļas 4.punktu, ka administratīvais akts nav Saeimas politisks lēmums).

Ja šāds secinājums tiek atzīts par pareizu esam, tas nozīmē būtiskas izmaiņas šā dokumenta saturā, jo Saeimas lēmumos nekad nenorāda piemērojamās tiesību normas, izvērstu pamatojumu un pārsūdzības kārtību. Ja tas nav norādīts, lēmums automātiski nav spēkā vai ir prettiesisks. Ja pakļautība būtu Satversmes tiesas procesam, šādi secinājumi nav automātiski izdarāmi. Riskanti, vai ne?

Ja Saeima tomēr izvēlēsies to uzskatīt par administratīvo aktu un tam piekritīs administratīvā tiesa, tad NEPLP locekļu atlaišana būs nevis politisks process un politisks lēmums, bet gan administratīvais process kā ierēdņa disciplinārlieta, ieskaitot pierādīšanu, pamatošanu un procesuālā taisnīguma principu, kā arī zaudējumu atlīdzināšanu par prettiesisku lēmumu no nodokļu maksātāju kabatas.

Aizmirstam par NEPLP! Kā būs citos gadījumos – KNAB priekšnieks, kurš jau balansē uz ešafota malas, ģenerālprokurors, citas amatpersonas? Ja var pārsūdzēt atcelšanu, var pārsūdzēt arī iecelšanu, kas ierēdņu gadījumos nereti notiek.

Administratīvā procesa pieeja principā samazina politiķu rīcības brīvību, kas varbūt nav slikti (īpaši argumentējot ar preses brīvību), bet jautājums ir, vai viņi paši to apzinās un vai šāda pieeja ir derīga visos gadījumos. Neliela Pandoras lāde, kuru atvērt vienam gadījumam bez skaidras vīzijas būtu ļoti bīstami.

Ko darīt? Man ir bažas, ka šajā lietā var tikt attīstīta jauna koncepcija par Saeimas lēmumu pakļautību vienai vai otrai tiesai, kā rezultātā tiktu ietekmēts arī lēmumu saturs un veids, kā tos pieņem.

Es šaubos, vai administratīvā tiesa, kas radīta izpildvaras uzraudzībai, ir atbilstošākā vieta Saeimas lēmumu, kuri visi pamatā ir politiski lēmumi, nevis valsts pārvaldes akti, tiesiskuma vērtēšanai. Satversmes tiesa ir veidota šim mērķim.

Tāpēc es drīzāk piedāvātu to, ko jau esmu teicis vairākkārt, proti, paredzēt vismaz iespēju personai, uz kuru attiecas Saeimas lēmums, to pārsūdzēt Satversmes tiesā, tādējādi dodot personai iespēju pamatot, kā un kuras pamattiesības tai aizskar atbrīvošana no amata. Arguments, ka personai šādas tiesības nevajag, jo to var izdarīt 20 Saeimas deputāti (Satversmes tiesas likuma 17.panta otrā daļa), neiztur kritiku, jo tiesības uz taisnīgu tiesu nevar būt atkarīgas no vēl kāda cita subjekta (politisku personu) vēlmēm.

* konstitucionālo tiesību eksperta personisks viedoklis, pārpublicēts no Twitter konta @E_Pastars

Foto no nra.lv

Novērtē šo rakstu:

0
0