Iesaki rakstu:

Šodienas informatīvo telpu pārpludina dažāda ranga un kvalitātes speciālistu un ekspertu skaidrojumi, analīzes, vērtējumi. Tas nebūtu pārāk kaitīgi, ja vien atsevišķiem - sevišķi stulbiem un/vai korumpētiem no viņiem - nebūtu varas. Es nerakstu - “nebūtu dota vara”. Tas var lasītāju maldināt, liekot domāt, ka tauta demokrātiskā ceļā deleģējusi savus pārstāvjus lemt savu likteni vai vismaz – atsevisķus jautājumus. Nekā tamlīdzīga nav.

Šie šaubīgie, bet – nenoliedzami – veiklie, izmanīgie un neticami nekaunīgie darboņi varu sagrābuši paši. Ne bez “spalvainās rokas” palīdzības, protams, bet arī ne ar tautas atbalstu. Pianists par veselības ministru vien ir ko vērts!

Pašsaprotami, ka neviens cilvēks ar kaut cik saglabājušos pašsaglabāšanās instinktu savas veselības aprūpi, bet šajā gadījumā pat veselu nozari nekādā gadījumā neuzticētu muzikantam. Ceru, ka katrs saprot, ka pianista un viņa līdzdalībnieku aktivitātēm nekāda sakara ar rūpēm par tautas veselību nav. Pilnīgi cits vektors...

Bet nu šī raksta galvenā tēma – uzticēšanās zinātnei.

Šajā tik populārajā vārdkopā ietilpst arī uzticēšanās speciālistiem. Starp citu, arvien plašāk pasaulē tiek apspriests viedoklis, ka šaura specializācija debilizē cilvēku. Kaut kādam vispusības līmenim tomēr jābūt. Esmu pārliecināts, ka lasītājs tam piekritīs, izlasot patiesu stāstu par piedzīvoto nosacīti nesen.

Kvalitatīvākas un bērniem piemērotākas dzīves vides dēļ bijām pārvākušies no pilsētas uz laukiem. Latvijas laukos ar joni ienāca dažādas Eiropas tehnoloģijas (kas visbiežāk nozīmē intensīvo, rūpniecisko lauksaimniecību). Mūsējie ātri uztver visu jauno un negrib atpalikt.

Tā ir latviešu problēma – šis baura gēns, verdziskā iztapība. Sen zināms, ka vietējie vagari mēdza būt nežēlīgāki un ļaunāki pret saviem ciltsbrāļiem nekā svešzemju kungi. Okupants paprasīs izsūtīšanai desmit, letiņš nodos divdesmit, svešais liks nojaukt vienu cukurfabriku, letiņi nojauks visas trīs. “Sems” tikai ieteiks nēsāt maskas, letiņš pasludinās to par likumu, un vesela policistu varza – vietējie, starp citu -  naski metīsies ķert “pārkāpējus”. Pretīgi...

Toreiz visas Latvijas mērogā uzlēca kāda vietējā veterinārijas zvaigzne. Uzvārdu neminēšu jo varbūt tagad cilvēkam ir kauns. Bet toreiz viņa uzvārds bija neiztrūkstošs uz vairuma lauksaimniecības un lopkopības tēmai veltīto glancēto žurnālu vākiem.

Tad, lūk, šis izglītotais, kvalificētais, progresīvais, aktīvais un autoritatīvais SPECIĀLISTS izgudroja ģeniālu lietu, ar kuras izgudrošanu pats neslēpti lepojās. Tas bija GOVJU ASTES AMPUTĒJAMAIS GREDZENS! Kā jau viss ģeniālais, arī šis izgudrojums bija bezgala vienkāršs. Uz govs astes vajadzīgajā augstumā tika uzvilkts elastīgs gredzens, kurš sažņaudza to un apturēja asinsriti. Astes daļa aiz gredzena atmira. Tad to nogrieza...

Doma bija tāda, ka govs ar asti traucē slaukšanas procesā. Par to, ka tagad govij vairs nav, ar ko padzīt uz muguras vai sāniem piezīdušos dunduru vai kādu citu asinssūcēju, ne speciālists, ne tie, kuri naski steidza ieviest viņa jaunievedumu praksē, neiedomājās. Es pats savām acīm redzēju govis, kurām astes vieta bija neglītais stumbenis, kuru tās kustināja, cenšoties ar neesošo astes pušķi patriekt kodīgos lidoņus.

Drīz vien izrādījās, ka Eiropa neprasa īsināt govīm astes, pat pretēji – aizliedz mainīt dzīvnieku izskatu. Tad šis projekts apstājās. Bet daudzas govis palika bez astes...

Tik tālu par  “uzticēšanos zinātnei”. Bet vēl viena lieta, kura mūsdienās, attīstoties smadzeņu skalošanas tehnoloģijām, mainās, ir – godāt vecus cilvēkus.

Mana paaudze ir mācīta cienīt un godāt vecus cilvēkus. Tas mums asinīs. To mācīja gan skolās, gan ģimenēs. Bet tagad es vairs nevarētu mācīt savus bērnus cienīt un godāt cilvēku tikai par to, ka viņš ir sasniedzis cienījamu vecumu. Ko tas dod, ja dzīvojot viņš ir nevis krājis gudrību, bet to pazaudējis!

Nesen noskatījos LTV šuneļu veidoto sižetu par “sabiedrības” viedokli attiecībā uz valdības nodomu ieviest Latvijā nepieredzētus ierobežojumus un piespiedu vakcināciju. Es saprotu, kā tiek veidots šis “sabiedrības viedoklis”, un ceru, ka to saprot visi. Piemēram, tiek aptaujāti piecdesmit cilvēki. No šiem kādi trīs ir par piespiedu vakcināciju un LR administrācijas teroru. Pārējie – pret. Sižetā tiek parādīti šie trīs ar visai emocionāli pārliecinošajiem argumentiem un viens pretējā viedokļa paudējs. Kā likums, tas būs neizglītots, bomžveidīgs tips vai kādas ne pārāk prestižas profesijas pārstāvis.  Parādīts, tā teikt – objektivitātei.

Šķietami viss ir kārtībā – ieraksti autentiski. Tikai – konteksts mainīts. Četrdesmit seši cilvēki palikuši aiz kadra... Jāsaprot, ka tendencioza faktu pasniegšana, mainot kontekstu, ir – MELOŠANA. Sižetā es redzēju reālus, stulbus un vecus cilvēkus. Iespējams, ka, daļēji pateicoties tādiem, LV okupācijas administrācijai ir izdevies tik ilgstoši piesegt, leģitimizēt savus noziegumus pret tautu ar lielas tās daļas piedalīšanos nežēlīga režīma rīkotajā rituālā – vēlēšanās. Kā zināms, daudzi tantuki balso par tiem, kuri smuki runā, labi izskatās vai vairāk smaida no reklāmas baneriem. Tā ir tā saucamās “demokrātijas” problēma. Esam muļķu gūstā...

Lauku dzīve savulaik man daudz ko mācīja. Vērojot dabas norises, dzīvniekus, augus, gadalaiku maiņu, vērīgs cilvēks var daudz mācīties.

Palicis atmiņā vēl viens gadījums, kurš izšaubīja manu attieksmi pret padzīvojušiem cilvēkiem.

Savā saimniekošanā biju ticis jau tik tālu, ka varēju apgādāt savu tolaik kuplo ģimeni ar visaugsvērtīgāko liellopu gaļu neierobežotā daudzumā. Tā, pēc kārtējā jaunlopa nokaušanas un sadalīšanas piedāvāju kaulus kādam kaimiņu tantukam, kuram bija milzīgs ķēdes suns. Manējam pietika un palika pāri.

Esmu uzzinājusi, ka kauli sunim ir kaitīgi – sirmā kundzīte bilda, - neņemšu!

Lieki teikt, ka par kauliem, pie kuriem vēl palikusi gaļa, maksu neprasīju. Esmu redzējis, ka tādus tirgo cilvēkiem un sauc par “zupas kauliem”. Pensionāri pēc tādiem pilsētās stāvēja rindā...

Bet šis tantuks neņēma pat par velti un pat sunim. Iemesls vienkāršs – labticīgais cilvēciņš, kurš lielāko daļu mūža nodzīvojis citā sistēmā, ir pieradis/pieradināts uzticēties tam, ko rāda pa televizoru. Nu viņš saskatījies dzīvnieku barības ražotāju reklāmas un sapratis, ka visi suņi līdz šim baroti nepareizi. Jābaro ar “Pedigree” (tolaik populārs brends). Tas, ka kauli sunim ir gadsimtu tradīcija un pat kļuvuši par iekārojamākās barības/labsajūtas radīšanas simbolu, pēkšņi bija pazudis. Tantuks noticēja komersanta reklāmai...

Ak, šie ekrāni! Ne velti, iekarojot, anektējot vai okupējot kādu valsti, pirmie tiek pārņemti un pakļauti masu informācijas līdzekļi. Jo diemžēl cilvēku nospiedošais vairākums ir viegli manipulējami un viņu smadzeņu izkalošana lielas pūles un resursus neprasa.

Tādas, lūk, nedaudz izvēršot un ilustrējot, bija manas pārdomas un pieredze jautājumos:

- vai varam uzticēties zinātnei?

- vai vienmēr vecuma rota  ir gudrība?

Īpaši aktualizējušies šie jautājumi ir šodien, kad dažāda ranga speciālisti un nespeciālisti aicina mūs “uzticēties zinātnei”, bet savu šaušalīgo medicīnisko eksperimentu sākuši ar vecāka gadagājuma cilvēkiem.

Rezumē.

a) Neuzticies zinātnei (zinātniekiem). Alegoriski - tava govs var palikt bez astes. Reāli – tu vari izdarīt nelabojamu kļūdu un kaitējumu savam brīnišķīgajam ķermenim.

b) Negodā nevienu stulbu cilvēku neatkarīgi no viņa vecuma. Manuprāt, godāt muļķi ir līdzīgi kā godāt zagli. Tā ir necieņa pret apzagtajiem, bet pirmajā gadījumā – necieņa pret gudrību, viedumu un cilvēkiem, kuriem tas piemīt.

Man patīk šis laikmets. Skarbs, melīgs, bet – paradoksālā kārtā – arī taisnīgs. Izzūd pelēkie toņi, un arvien skaidrāk kļūst redzams, kas ir kas...