Iesaki rakstu:

Pēc 13.Saeimas vēlēšanām sākās valdības veidošanas šarāde. Tajā figurēja demogrāfiskā aina. Mūsu slavenie “naciķi” neatlaidīgi iesacīja organizēt “demogrāfijas ministriju”. Momentā gaišo ideju atbalstīja Ilmārs Mežs, kurš lepni un tikai viņam zināmas pamatotības dēļ sevi identificē kā “demogrāfu”. Viņa prieks par jauno ministriju ir saprotams. Viņš mūsu publiskajā telpā ir vienīgais “demogrāfs”, un tāpēc viņam ir lielas iespējas apsēsties “demogrāfijas ministra” krēslā. Latviešu tāpat kā citu eiropeīdu tautu novecošana un izmiršana ir labi zināms fakts. Tam ir dažādi iemesli. Tajā skaitā “normālo cilvēku” attieksme.  

2018.gada 30. jūlijā „Delfos” anonīms „normāls cilvēks” ierakstīja šādu komentāru: „Jebkuram (!?) normālam cilvēkam tāpat ir skaidrs, ka nesāks latvieši pēkšņi (!?) un masveidā (!?) taisīt augšā pa 6+ (!?) bērniem! Tā nenotiek (!?) arī daudz bagātākās valstīs. Bērnus bariem ražo nabagi aiz garlaicības (!?) un citu interešu (!?) trūkuma. Tātad nav mums reāli savairoties (!?) pietiekami ātri, lai aizņemtu (!?) visu dzīves telpu un neatstātu vietu (!?) iebraucējiem. Tāda tendence ir visās pārtikušajās valstīs un arī mums tā jāuztver kā neizbēgamā (!?) perspektīva. Jautājums vairs nav kā neielaist iebraucējus, bet kā pašiem sev un saviem bērniem (!?) nosargāt iespējami vairāk labumu (!?). Tieši tik vienkārši...(!?) Piemēram, Anglijā, Norvēģijā, Vācijā utt. vietējie neviens neies strādāt par minimālo algu vai tuvu tai... Tas un valoda arī ir faktiski labākais (!?) ko varam izcīnīt (!?).”

Domājams, komentāra autors ir latviešu jaunās paaudzes pārstāvis. Viņš zina, kas notiek pasaulē un kas tagad ir galvenais latviešu dzīvē. Viņš apjēdz, ko raksta. Viņam nav ne mazākā kauna par savu viedokli. Viņš ir pārliecināts, ka tāds viedoklis ir daudziem. Viņa novērojumos – „jebkuram normālam cilvēkam”. Viņš acīmredzot negaida diskusiju par doto viedokli. Diskusija nav vajadzīga. Dotajam viedoklim ir maksimāla starptautiskā autoritāte. Dotajā viedoklī atspoguļojas Rietumu civilizācijas stabila attieksme pret pēcnācēju radīšanu.

Par „normālā cilvēka” viedokli daudz kas sakāms. Protams, vispirms nākas pievērst uzmanību frāzei „Bērnus bariem ražo nabagi aiz garlaicības un citu interešu trūkuma”.

Vai „normālais cilvēks” apjēdz, ka tātad arī pats ir vecāku „garlaicības produkts” un dzimis tikai tāpēc, ka viņa vecākiem nav bijušas „citas intereses”?

Vai „normālais cilvēks” apzinās necienīgo izturēšanos pret vecākiem, viņus netieši atzīstot par muļķiem, jo tikai muļķi bez kaut kādām dzīves nopietnām interesēm rada pēcnācējus?

Vai minētā amorālā, ciniskā, antihumānā izpratne ir eiropeīdu rases izmiršanas faktora nosacīts mentālais rezultāts jeb ģenētiski iedzimta necilvēciska izpratne?

Vārdu sakot, nepieciešams noskaidrot atbildi jautājumam, kāds ir cēlonis šausmīgajam viedoklim? Vai to izraisa „baltās” rases izmiršanas apziņa jeb šausmīgais viedoklis nav saistāms ar „baltās” rases izmiršanas apziņu un tā cēlonis ir individuāli elementāra cilvēciskā nevērtība – viena jauna puiša elementāra deģenerācija?

Katrā ziņā „normālā cilvēka” komentārs ir analītiski vērtīgs. Tajā atspoguļojas konkrēti uzskati. Tie spoži raksturo tagadnes sabiedrības zināmu slāni. Internetā ir lasāmi līdzīgi spriedelējumi. Tiekamies ar noteiktas sociālās parādības uzbūvi (anatomiju).

Bet tagad par galveno. Par ko liecina atsacīšanās un pie tam vēl bravūrīgi ņirdzīga atsacīšanās no pēcnācēju radīšanas? Par ko liecina ņirdzīgie vārdi „taisīt augšā”, „bērnus bariem ražo”, „reāli savairoties”?

Atbildi nav tālu jāmeklē. Nav jāizvēlas vispiemērotākā atbilde no atbildes vairākiem variantiem. Atbilde ir tikai viena. Atsacīšanās no pēcnācēju radīšanas liecina par cilvēka metafizisko iznīcību. Atbilde tā skan zinātnes valodā. Sadzīves valodā nākas teikt, ka cilvēks vairs nav cilvēks, ja viņā ir zudusi griba radīt pēcnācējus. Bez gribas radīt pēcnācējus cilvēks ir zaudējis cilvēka identitāti un ieguvis jaunu identitāti. Cilvēks vairs nav cilvēks, bet ir kļuvis kaut kādas citas hominīdu dzimtas eksemplārs.

Diemžēl bravūrīgi ņirdzīgā atsacīšanās no pēcnācēju radīšanas nav vienīgā „baltās” rases jaunās identitātes pazīme. Reāli nākas tikties ar nelabu pazīmju kompleksu. Globālo sociālo problēmu analītikā šis komplekss tiek dažādi apzīmēts. Atsevišķi domātāji izsakās par himēriskās sabiedrības rašanos. Mūsu pašmāju „normālā cilvēka” viedoklis tipiski iekļaujas himēriskās sabiedrības pazīmju kompleksā. Citētajā komentārā izpaužas himēriskās sabiedrības vairākas pazīmes.

Sengrieķu mitoloģijā himera ir uguns spļāvējs nezvērs ar lauvas galvu, kazas ķermeni un čūskas asti. Ar laiku par himeru sāka dēvēt jebkuru fantastisku nezvēru ar dažādu dzīvnieku ķermeņa daļām. Savukārt ar vārdu „himēriskums” sāka apzīmēt fantastiski ārprātīgas un fantastiski zvēriskas parādības, kurās baisi vizuļo dažādas pilnīgi nesaderīgas izpausmes (tā teikt, dažādu dzīvnieku ķermeņa daļas). Tiek uzskatīts, ka mūsdienu kapitālismā ir izveidojusies himēriskā sabiedrība.* „Baltās” rases sabiedrība ir kļuvusi izteikti himēriskā sabiedrība. Tipiski himēriska pazīme ir t.s. sociālais klimakss – pašsaglabāšanās gribas deficīts, apzināti atsakoties radīt pēcnācējus.

Otra himēriskā pazīme ir dzīves pārvēršana noslēgtā paranojālā lokā. Tajā valda princips vairāk ražot, lai varētu vairāk patērēt un, vairāk patērējot, atkal ražotu pēc iespējas vairāk. Mūsu „normālā cilvēka” rakstītais par bagātām un pārtikušām valstīm attiecas uz noslēgto paranojālo loku.

Trešā himēriskā pazīme ir dzīves jēgas trūkums. Tas sekmē eksistenciālā strupceļa sajūtu.  Eiropeīdi ir zaudējuši ticību nākotnei un tā rezultātā vispār zaudējuši interesi par nākotni. Eiropeīdi ir spējīgi vienīgi baudīt tagadnes labumus. Ne velti mūsu „normālais cilvēks” rekomendē „nosargāt iespējami vairāk labumu”.

Ceturtā himēriskā pazīme ir absurda kāpināšana, kad racionālismu ir nobīdījis malā iracionālisms**. Arī mūsu „normālais cilvēks” iracionālismu uztver kā racionālismu. Viņam atsacīšanās dzemdēt bērnus nav iracionāla pozīcija, bet gan racionāla pozīcija.

Neapšaubāmi, katrs šodienas latviešu „normālais cilvēks” ir kolektīvās garīgās kastrācijas iznākums, iznīcinot tautas kultūrvēsturisko kodu (garu). Pēcpadomju laikā Latvijā ievazātais neoliberālisms un postmodernisms ir tautas garīgi intelektuālā okupācija. Tā vienmēr ir daudz bīstamāka nekā militāri politiskā okupācija. Padomju ideoloģija 50 gados latviešu kultūrvēsturiskajam kodam nenodarīja tādu ļaunumu kādu 30 gados ir nodarījis neoliberālisms un postmodernisms, divās paaudzēs masveidā panākot cilvēka metafizisko iznīcību.

Jāatceras ir par metafiziskās iznīcības un fiziskās iznīcības kolerācija – savstarpējo atbilstību. Atsacīšanās radīt pēcnācējus obligāti izraisīs tautas izzušanu. Ja nav neviena pēcnācēja, tad tauta var izzust ļoti ātri – pēc apmēram 60 gadiem. Tādu priecīgu prognozi kādreiz aprēķināja viens amerikāņu ebreju izcelsmes ģermanofīls. Viņš iesacīja kastrēt visus vāciešu vīriešus, jo tad pēc 60 gadiem vācu tauta vairs neeksistēs. Speciālajā literatūrā ir sastopami arī citi aprēķini par tautas fiziskās iznīcības „dinamiku”.

Kapitālisma neoliberālajā un postmodetnistiskajā periodā himēriskums saskatāms eiropeīdu inteliģences t.s. inkluzīvajā garīgajā struktūrā. Tāda garīgā struktūra noteikti ir arī mūsu „normālajiem cilvēkiem”. Inkluzīvā (iekļaujošā, ietverošā) garīgā struktūra sevī uzbudina visāda veida atvērtību un atvērtības izbaudīšanu: multietniskums kā bauda, homoseksuālisms kā bauda, homoseksuālās laulības kā bauda, genderisms kā bauda, politkorektums kā bauda, uzskatu plurālisms kā bauda. Inkluzīvās identitātes patriotiem sagādā baudu valsts suverenitātes nicināšana. Himēriskuma aplaimotajiem „normālajiem cilvēkiem” arī bērnu nedzemdēšanas „politika” ir bauda.

*Par pēcpadomju Latvijas himēriskumu skat. grāmatā „Himēriskuma nesaulē. Kulturoloģiskas esejas un studijas”. R., 2004.

**Skat. grāmatu „Iracionālā kapitālisma gramatika. Apceres par postindustriālā laikmeta kultūru”. R., 2010.