Iesaki rakstu:

Šī gada 14. jūnijā, tieši Komunistiskā terora upuru piemiņas dienā plkst. 16:05:11 valsts mežsaimniecības institūta Silava direktors Jurģis Jansons izsūtīja iekšēju elektronisku vēstulīti, ko vērts darīt zināmu tautai:

„Godājamie kolēģi, ir priekšlikums (faktiski nozares lūgums) iet palīgā publiskā telpā pret Latvijas mežsaimniecības nomelnošanas kampaņu. Ir sagatavots sekojošs materiāls, kurš sākotnēji iecerēts kā mežzinātnieku viedoklis. Ir nedaudz par norvēģiem, nedaudz par Jeti Užāni. Patiesībā riebjas, ka t.s. rūpes par dabu atsevišķiem aktīviem cilvēkiem sākas un beidzas tad, kad beidzies un sācies pieejamais finansējums no tās pašas nelaimīgās koku ciršanas. Ir doma, ka materiālu neparaksta vien tikai Jurģis, bet varbūt Zinātniskā padome vai institūta zinātniskie darbinieki, iespējams, pat publicējot vārdus, uzvārdus. Iespējams, šādi var iedzīvoties zināmā antagonismā no dažu amizantu t.s. dabas draugu puses, bet  varbūt arī nē. Mēs saredzam lielu ilgtermiņa ieguvumu, sadarbojoties ar meža nozari un to atbalstot. Jurģis.”

Ļaudis, kas atceras totalitārisma laiku, labi zina, ko reiz nozīmēja maģiskie vārdu salikumi „nozares jeb partijas lūgums”. Tomēr arī mūsdienās Silavas darbiniekiem nevarētu būt gluži vienaldzīgs priekšnieka mudinājums kolektīvā vēstulē principiāli nosodīt „amizantos dabas draugus”. Sevišķi tādēļ, ka aiz eifēmisma „nozare” neslēpjas nekas cits kā Zemkopības ministrija (ZM), bet aiz tās, saprotams – Jāņa Dūklava, ZZS un Aivara Lemberga visatļautības piramīda.

Pēc Jāņiem, 28. jūnijā Silavas Jurģa „doma” kā pēc burvju mājiena materializējās. „Publiskajā telpā” parādījās vietējo darbaļaužu petīcija, ko parakstījuši institūta darbinieki. Tiesa, atšķirībā no padomju laikiem laupītājmežsaimniecības „zinātniskajam pamatojumam” daži cienījami atkritēji savus uzvārdus nepievienoja. Tomēr Jānis Dūklavs, kurš nesen solīja rast „zinātnisku metodiku”, kas pierādīs, ka Latvijā koki aug daudz ātrāk nekā tas ir patiesībā, visu izcirtēju sapnim par kripatiņu pietuvojies.

Silavas zintnieki pat akciju sabiedrības Latvijas Valsts meži (LVM) pagalam nodrāzto un jau bēdīgi slaveno mežu salīdzinājumu ar burkānu tīrumu izpalīdzīgi nomainījuši pret citu, laikam zinātniski pamatotāku terminu – „siena pļava”, apgalvodami: „..bez koku ciršanas mežsaimniecība nevar pastāvēt, līdzīgi, kā, nepļaujot pļavas, nevar savākt sienu. Mežkopji izcirtumu redz kā īsu mirkli meža garajā mūžā...”

Tā kā neviens neapstrīd atklāsmi, ka bez ciršanas pie kokmateriāliem nav iespējams tikt, atliek tikai jautājums, kā un cik. Šai ziņā barbariskā „siena pļauja” ar forvarderiem Latvijas Valsts mežos notiekošo patiešām atspoguļo precīzāk nekā „burkānu ravēšana”. Vienīgi izcirtuma „īsais mirklis” vienkāršajam mirstīgajam tāpat kā Latvijas meža florai un faunai var izrādīties nepārvarami garš.

Arī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) Vides aizsardzības departamenta direktore Daiga Vilkaste nesen TVNET intervijā negribīgi, bet godīgi atzinusi, ka valstij nav arī 20 – 50 gadus tāla mežu saglabāšanas redzējuma, ka VARAM ir bezpalīdzīga pret ZM diktātu Latvijas mežu izķiņķelēšanā un nevar solīt tos vismaz pašreizējā daudzveidībā saglabāt arī bērniem.

Laikam jau cerēdami uz „ilgtermiņa ieguvumu, sadarbojoties ar meža nozari un to atbalstot”, J. Jansona domubiedri šķiet aizrunājušies arī pār mēru. Diezin vai daudzus šodien pārliecinās teorija, ka „tieši mežsaimniecība, nevis pasīva dabas sargāšana, ir tas aspekts, kam pateicoties, cilvēce izdzīvos globālā piesārņojuma, klimata izmaiņu un siltumnīcefekta gāzu pieauguma apstākļos”. Tikpat savādi, lai neteiktu vairāk, Silavas zinātnieku vēstulē iekļauts Latvijas mežu izciršanas salīdzinājums ar Novēģijas naftas ieguves „veiksmes stāstu”. Varbūt arī ne savādi. Rakstīdami, ka norvēģi savu „labklājību panākuši”, radot jaunus produktus, „nevis tiražējot liekulīgus sižetus, nomelnojot šīs bagātības izmantošanu un spēlējot uz cilvēku jūtām, tendenciozi demonstrējot kaut kur pie citiem krastiem nofilmētas, naftā slīkstošas pīles”, viņi droši vien vēlējušies tautai pavēstīt, ka dabu un savu dzīvestelpu tiesības sargāt ir tikai citiem un kaut kur citur. Tādā gadījumā arīdzan TV Al Jazeera plaši daudzinātais sižets par Latvijas mežu postīšanu var izrādīties filmēts nevis šeit, kā izskatījās „nespeciālistiem”, bet kaut kur Arābijas tuksnešos.

Ja nu kāds notic? Drošs paliek nedrošs, arī LLU rektors tikko notikušajā augstskolas izlaidumā nav aizmirsis piebalsot vienīgās pareizās partijas viedoklim par „mežsaimniecības nomelnošanu”, jo nozarē taču viss esot labākajā kārtībā.

Publiskam iznācienam safrizētajā meža izcirtēju atbalsta vēstulē trūkst tikai J. Jansona sākumā solīto iestarpinājumu par Jeti Užāni. Laikam jau neizdevās Dzērbenes Cimdu Jetiņas piemiņu saadīt ar spriedumiem par Latvijas mežsaimniecību, kas saskaņā ar silaviešu uzskatiem balstīta uz „zāģbaļķa dimensijas”. Tur arī tās posts. Zāgbaļķa dimensijas gala rezultāts ir celmi un nauda. Kārtīgas mežsaimniecības mērķis ir gan koksne, gan meža dzīvība un daudzveidība.

Ja silavieši „dažus amizantus t.s. dabas draugus” it kā aicina uz sarunu, tā nevar notikt tikai par zāģbaļķa dimensiju. Tad jārunā par Valsts meža dienesta saglabāšanu un nostiprināšanu, Meža likumu, kuram būtu lemts mežus nosargāt, nevis pārvērst vienīgi naudā. Jārunā par a/s LVM nodošanu VARAM, kā to ierosinājis Saeimas deputāts U. Rotbergs, lai novērstu ZM un „nozares partijas” hroniski ieilgušos interešu konfliktus mežsaimniecībā. Jārunā par mežu, nevis sieniņu, ko kāds, „iespējams pat minot uzvārdus”, nu grib iesmērēt pagalam apnikušo burkānu vietā. Un jāpārtrauc melst niekus par mežistrādes apjomu samazināšanu, ja šogad izciršanai pieteikts par 2,16 mljn. kubikmetru vairāk koksnes nekā pērn.

Redakcijas piebilde – skaidrības labad publicējam arī „zinātnieku vēstules” tekstu:

Šobrīd plašsaziņas līdzekļos vērojama aktīva un mērķtiecīga, nereti anonīma, mūsu mežsaimniecības kritizēšanas kampaņa. Dzenoties pēc sensācijām vai citu mērķu vadīti, tajā iesaistījušies vairāki Latvijas mediji, žurnālisti un publicisti, kuri, iespējams, lieliski orientējas politiskajos notikumos, bet kuriem ir visai miglains priekšstats par to, kas ir mežsaimniecība.

Izmantojot vien saukļus un retoriskus apgalvojumus, bieži vien bez jebkādām atsaucēm uz sagrozītās un aplamās informācijas sniedzējiem, tiek nomelnota tautsaimniecības nozare, kas dod darbu tūkstošiem cilvēku un gādā, lai arī nākamajām paaudzēm tiktu saglabāta un vairota Latvijas lielākā dabas bagātība - mežs.

Patiesībā mums kā piemēru būtu jāizmanto gudrāku nāciju, piemēram, norvēģu - vienas no Eiropas bagātākajām un laimīgākajām tautām - veiksmes stāsts. Kas norvēģiem ir nafta, latviešiem ir meži, kuri, atšķirībā no naftas resursiem, ir atjaunojami un ilgtermiņā būs vēl jo lielāki. Labklājību norvēģi panākuši, racionāli izmantojot sev pielemtos resursus, dodot cilvēkiem darbu, radot jaunus produktus un tos izplatot pasaulē. Un nevis tiražējot liekulīgus sižetus, nomelnojot šīs bagātības izmantošanu un spēlējot uz cilvēku jūtām, tendenciozi demonstrējot kaut kur pie citiem krastiem nofilmētas, naftā slīkstošas pīles.

Latvijas mežsaimniecība balstās uz apjomīgiem zinātniskiem pētījumiem, kas ir veikti nu jau vairāk nekā gadsimta garumā. Šobrīd aktīvi tiek strādāts pie meža audzēšanas - koku ģenētikas un selekcijas, mežkopības, meža hidrotehniskās meliorācijas un aizsardzības - teorētiskajiem pamatiem, kā arī tehnoloģijām un jauniem meža un koksnes produktiem. Latvijas mežzinātnieki arvien aktīvāk iesaistās meža vides saglabāšanas un saimnieciskās darbības ietekmes uz vidi zinātniskā (nevis emocionālā!!) novērtējuma izstrādē.

Šobrīd paviršam vērotājam no malas ir grūti ieraudzīt to, ka:

• Latvijas mežsaimniecība ir pamatā balstījusies un balstās uz zāģbaļķu dimensiju koku, nevis papīrrūpniecībai piemērotas sīko dimensiju koksnes, audzēšanu - tieši šī pieeja nodrošina un nodrošinās gan esošo, izaugušo, gan nākotnē paredzēto jeb mežkopju izaudzēto mežu ''varenumu'', tai ir pakārtotas visas mežzinātnes rekomendācijas;

• Latvijas mežos ir un būs liels - viens no lielākajiem Eiropā, rēķinot uz saimnieciski izmantojamo mežu platību - aizsargājamo meža teritoriju tīkls, kas nodrošina tajā ietilpstošo mežu mūžīgu saglabāšanos bez cilvēka darbības ietekmes, dodot netraucētu mājvietu dzīvajai dabai;

• profesionāli audzētie, kvalitatīvie un strauji augošie meži ir un būs galvenie skābekļa ražotāji un ogļskābās gāzes patērētāji - tieši mežsaimniecība, nevis pasīva dabas sargāšana, ir tas aspekts, kam pateicoties, cilvēce izdzīvos globālā piesārņojuma, klimata izmaiņu un siltumnīcefekta gāzu pieauguma apstākļos.

Mēs apzināmies, ka koku ciršanas process un svaigs izcirtums var likties vizuāli netīkama starpstadija meža audzēšanas ciklā. Tomēr bez koku ciršanas mežsaimniecība nevar pastāvēt, līdzīgi, kā, nepļaujot pļavas, nevar savākt sienu. Mežkopji izcirtumu redz kā īsu mirkli meža garajā mūžā, pēc īsa laika to nomaina jaunaudzes, vēl pēc laika - vidēja vecuma un briestaudzes. Mežzinātnieku rindās joprojām aktīvi ir cilvēki, kuri pirms 50-60 gadiem paši sējuši un stādījuši skaistās priežu audzes Kurzemē un Vidzemē - tieši viņi spēj novērtēt mežsaimniecības ilglaicību, aizdomāties par izcirtuma un meža stādīšanas nozīmi, ar skatu atpakaļ novērtējot savu darbu un saprotot, ka Latvijas mežos tuksneši neveidosies. Līdzīgi, kā, visticamāk, aizdomājas Latvijas cilvēki ik pavasari Meža dienās.

Tajā pašā laikā mūslaiku Latvijā valsts līmenī mēs saredzam pietiekami diskutablu, nereti nepārdomātu, pieeju meža lietām, kura izraisa neargumentētas debates par mežsaimniecību kopumā:

• valsts līmenī aplami apturēta materiālo kompensāciju izmaksa par dabas aizsardzības ierobežojumiem privātajos mežos; dabas aizsardzība, līdzīgi kā jebkura cita laba ideja, realizēta ar spēka metodēm, labākajā gadījumā cilvēkos rada skepsi un vienaldzību, sliktākajā - klaju pretdarbību;

• valsts līmenī vēl joprojām nav pietiekoši aktīvas diskusijas par primitīvi apstrādātu Latvijas meža resursu - tehnoloģiskās koksnes (tai skaitā papīrmalkas) un kurināmo šķeldu - eksporta lietderību, kā arī nepieciešamību tai radīt lielāku pievienoto vērtību vai atrast pielietošanas iespējas Latvijā;

• nav pietiekoši definēta un valsts atbalstīta priežu mežu atjaunošanas prioritāte - šīs neapšaubāmi vērtīgākās, taču visgrūtāk un visdārgāk izaudzējamās koku sugas nocirstās platības valstī kopumā ir lielākas nekā atjaunotās.

Mēs uzsveram nepieciešamību aktivizēt profesionālās diskusijas arī par cirsmu koncentrāciju, īpaši aspektos, kas skar līdzsvarotu meža ekoloģisko, ekonomisko un sociālo funkciju īstenošanos meža apsaimniekošanā. Publiskajā telpā izskanējušie, noliedzošie šīs mežsaimniecības organizēšanas formas vērtējumi ne tikai sabiedrības pārstāvju un dabas aizsardzības organizāciju, bet arī daļas meža profesionāļu vidū liecina par neizpratni un veicina nepamatotas diskusijas par it kā pārmērīgu Latvijas mežu izciršanu, lai arī kopējais aprēķinātais galvenās cirtes apjoms valsts mežos būtiski nepieaug.

Tomēr mēs esam gandarīti, ka mūsu valstī meži ir labā stāvoklī, ar milzīgu rezervi un nākotnes potenciālu. Mēs aicinām profesionālo meža nozares sabiedrību, meža īpašniekus un apsaimniekotājus aktīvāk sadarboties, spēt kritiski vērtēt arī savu darbu un atzīt kļūdas, maksimāli meklēt sapratni un kopēju viedokli. Aicinām kopējās izpratnes veidošanai pievienoties arī dabas aizsardzības organizācijas un sabiedrību. Ja vienotu izpratni par mežsaimniecību ir atradušas mūsu netālās kaimiņvalstis, vai tiešām mēs atkal esam tik vāji, lai nevarētu?

Šo paziņojumu parakstījušie mežzinātnieki apzinās, ka tā apjoms un formāts neatļauj skaitliski un detāli argumentēt Latvijas meža audzēšanas praksi un atspoguļot daudzpusīgo pētījumu rezultātus un jaunās zināšanas. Tomēr ar šo paziņojumu ceram uzsākt jaunu, aktīvu tradīciju - Latvijas sabiedrības argumentētu informēšanu par mežsaimniecības nozīmību, meža zinātnes vēsturisko devumu, šībrīža aktivitātēm un nākotnes iecerēm, saistot tās ar galveno mežzinātnieku vēlmi - redzēt Latvijā ražīgas, kvalitatīvas un veselīgas mežaudzes, kuras izveidotas uz mežzinātnes teorētisko un praktisko atziņu pamata.

Imants Baumanis, Tālis Gaitnieks, Pēteris Zālītis, Jurģis Jansons, Austra Āboliņa, Māris Daugavietis, Dagnija Lazdiņa, Ilze Veinberga, Dainis Edgars Ruņģis, Kaspars Liepiņš, Zane Lībiete - Zālīte, Aigars Indriksons, Āris Jansons, Toms Zālītis, Angelika Voronova - Petrova, Dace Auzenbaha, Valentīns Lazdāns, Agnese Gailīte, Andis Lazdiņš, Andis Bārdulis, Juris Zariņš, Vilnis Šķipars, Anita Gaile, Arta Bārdule, Līga Puriņa, Jānis Liepiņš, Kristaps Makovskis, Jeļena Stola, Ilze Gaile, Andis Adamovičs, Mārtiņš Zeps, Raitis Rieksts - Riekstiņš, Ģirts Razma, Agris Zimelis, Ansis Actiņš, Jānis Vuguls.